Un visi sāka pāriet, kas uz labo, kas uz kreiso pusi. Kurp kureņa lielākā daļa pārgāja, turp pārgāja arī kureņa atamans; mazākā daļa pievienojās citiem kureņiem; un iznāca gandrīz vai vienlīdzīgas abas puses. Gribēja palikt: gandrīz viss ņezamainoviešu kurenis, lielā puse popovičiešu kureņa, viss umaniešu kurenis, viss kaņevskiešu kurenis, lielā puse stebļikivskiešu kureņa, lielā puse timoševskiešu kureņa. Visi pārējie atsaucās dzīties pakaļ tatariem. Daudz bija abās pusēs brašu un drošsirdīgu kazaku. Starp tiem, kas izšķīrās doties pakaļ tatariem, bija Čerevatijs, krietns, vecs kazaks, Pokoti- poje, Lemišs, Choma, Prokopovičs; Demid» Popovičs arī pārgāja turp, jo bija stipri īstenas dabas kazaks, nespēja ilgi nosēdēt uz vietas: ar ļachiem viņš jau bija izmēģinājies, gribējās vēl izmēģināt ar tatariem. Atamani: Nostjugans, Po- kriška, Neviličkis, un daudz vēl citu dūšīgu un drosmīgu kazaku gribēja izmēģināt šķēpus un vareno plecu, saķeroties ar tatariem. Ne mazums bija arī visai krietnu kazaku starp tiem, kas gribēja palikt: atamani Demitrovičs, Kukubenko, Vertichvists, Balabans, Ostaps Buļbas dēls. Bez tam bija vēl daudz citu slavenu un dižu kazaku: Vovtuzenko, Cere- vičenko, Stepans Guska, Gchrims Guska, Mikola Gustijš, Za- dorožnijs, Meteļica, Ivans Zakrutiguba, Mosijs Silo, Djogtja- renko, Sidorenko, Pisarenko, tad vēl otrs Pisarenko, pēc tam vēl viens Pisarenko, un daudz bija citu krietnu kazaku. Visi bija daudz izstaigājuši, daudz izjājuši: bija pārstaigājuši Ana- tolijas krastus, Krimas sālienus un stepes, visas upes, lielas un mazas, kas ietecēja Dņeprā, visus līčus un Dņepras salas; bijuši moldāvu zemē, Valachijā, turku zemē; izbraukājuši visu Melno jūru divu stūru kazaku laivās; uzbrukuši pa piecdesmit laivu rindā bagātākajiem un lielākajiem kuģiem; apslīcinājuši ne mazumu turku galeru un izšāvuši savā mūžā daudz jo daudz pulvera. Ne vienreiz vien plēsuši kājautiem dārgus pavolokus tm oksamitus. Ne vienreiz vien piebāza zuteņus pie ūzu rostīm pilnus skaidrām cechinām. Un cik
katrs no viņiem bija nodzēris un notriecis, ar ko citam būtu pieticis visam mūžam, to pat saskaitīt nevar. Visu aizlaida pa kazaku paražai, pacienājot itin visus un pieņemot muzikantus, lai visi būtu līksmi, kas vien ir šai pasaule. Vēl pat tagad retajam no viņiem nebija apraktas mantas: krūžu, sudraba kausu un rokas sprādžu zem niedrēm Dņepras salās, lai tataram tās nesekmētos atrast, ja nelaimes gadījumā tam izdotos uzbrukt Sečai, to pārsteidzot nesagatavotu; bet grūti nāktos tataram to atrast, jo arī pats saimnieks jau bija sācis piemirst, kurā vietā to apracis. Tad tādi nu bija kazaki, kas gribēja palikt un atriebties poļiem par uzticamiem draugiem un Kristus ticību! Vecais kazaks Bovdjugs arī gribēja palikt ar viņiem, sacīdams: «Tagad man nav vairs tie gadi, lai dzītos pēc tatariem, bet te ir vieta, kur aizmigt godīgā kazaku nāvē. Sen jau es esmu lūdzis clievu, ja ņāksies nobeigt mūžu, lai tad tas būtu jābeidz karā par svētu un kristīgu lietu. Tā tas arī ir noticis. Cienīgākas nāves jau vairs citā vietā vecam kazakam nebūs.»
Kad visi sadalījās un nostājās uz divi pusēm, divi rindās pa kureņiem, koševojs izgāja cauri rindām un sacīja: «Nu ko, brāļi pani, vai esat mierā viena puse ar otru?»
«Visi :r mierā, tēvs!» atbildēja kazaki.
«Nu tad saskūpstieties taču un sakiet viens otram ardievas, jo dievs to zina, vai iznāks mūžā vēl redzēties. Klausiet savu atamanu, un pildiet to, ko paši zināt: paši zināt., ko liek kazaku gods.»
Un visi kazaki, cik vien to bija, saskūpstījās savā starpā. Pirmie iesāka atamani, un, pārbraukuši ar roku pār savām sirmajām ūsām, saskūpstijās krustis un pēc tam sadevās rokām un turēja rokas cieši; gribēja viens otram jautāt: «Kas ir, brāli pan, redzēsimies vēl vai neredzēsimies?», bet tā ir nejautāja, klusēja, — un kļuva domīgas abas sirmās galvas. Un kazaki visi līdz beidzamajam atvadījās, zinādami, ka daudz būs darba gan vieniem, gan otriem; bet tie nenolēma vis tūlīt šķirties, bet nolēma sagaidīt tumšo nakts laiku, lai neļautu pretiniekam saskatīt zaudējumu kazaku karaspēkā. Pēc tam visi devās pa kureņiem pusdienot. Pēc pusdienām visi, kam priekšā bija ceļš, apgulās atpūsties un gulēja cietā un ilgā miegā, it kā jūtot, ka varbūt pēdējo dusu nākas tiem izbaudīt tādā brīvībā. Gulēja līdz pašam saules rietam; bet, kad saule bija nogājusi un mazliet satumsa, viņi sāka ieziest
ratus. Sakārtojušies, viņi palaidg uz priekšu vezumus, bet; paši, atsveicinājušies ar cepurēm vēl reizi no biedriem, klusu devās pakaļ vezumiem; jātnieki cienīgi, bez kliedzieniem un uzsvilpieniem zirgiem, viegli rikšoja aiz kājniekiem, un drīz vairs tos nevarēja saredzēt tumsā. Dobji atbalsojās tikai zirgu pakavu dima un daža riteņa čīkstēšana, kas vēl nebija iebraucies vai arī nakts tumsas pēc nebija labi ieziests.
Ilgi vēl palikušie biedri māja viņiem iztālēm ar rokām, kaut gan nebija vairs nekas saredzams. Bet, kad viņi sāka izklīst un atgriezās savās vietās, kad gaiši mirdzošo zvaigžņu vietā viņi ieraudzīja, ka puses ratu vairs te nebija, ka daudzu jo daudzu nebija, skumji kļuva ikvienam ap sirdi, un visi negribot kļuva domīgi, nodūruši uz zemi savas trakulīgās galvas.
Tarass redzēja, cik sajukušas kļuva kazaku rindas un kā skumība, nepiedienīga drošsirdim, sāka klusām pārņemt kazaku galvas; bet viņš klusēja: viņš gribēja dot tam visam laiku, lai tie aprod ar skumjām, ko izraisīja atvadīšanās no biedriem. Bet klusībā viņš tomēr gatavojās ar reizi un pēkšņi atmodināt viņus visus, iespiedzoties pēc kazaku paražas, lai no jauna un ar lielāku spēku nekā agrāk atgrieztos katram sirdī drosme, uz kādu ir spējīga vienīgi tikai slavu daba, plaša, spēcīga daba, kas, salīdzinot ar citiem, ir kā jūra pret seklu ūdeņu upēm: ja laiks vētrains, tā visa pārvēršas rēkoņā un pērkonā, saceļot kalnus un vālus, kādus nespēj sacelt bezspēcīgās upes; bet, ja vēja nav un ir rāms, gaišāk par visām upēm tā izpleš savu nepārredzamo stiklaino virsu, mūžīgo acu maigumu.