«Nē, Afanasij Ivanovič, jūs ielieciet vairāk sviesta, tad tā neliksies piedegusi, vai arī paņemiet, lūk, šo mērci ar sēnītēm un pielejiet tai klāt.»
«Gandrīz,» runāja Afanasijs Ivanovičs, piestumdams savu šķīvi, «palūkosim, kā tas būs.»
Pēc pusdienas Afanasijs Ivanovičs devās atpūsties vienu stundiņu, pēc kam Pulcherija Ivanovna atnesa pārgrieztu arbuzu un teica: «Lūk, pamēģiniet, Afanasij Ivanovič, kas par labu arbuzu.»
«Bet jūs neticiet, Pulcherija Ivanovna, tam, ka viņš ir sarkans no iekšas,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, paņemdams krietnu šķēli, «gadās sarkans, bet slikts.»
Bet arbūzs nekavējoties nozuda. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs apēda vēl dažus bumbierus un devās pastaigāties pa dārzu kopā ar Pulcheriju Ivanovnu. Atnākuši mājās, Pulcherija Ivanovna devās savos darbos, bet viņš apsēdās zem nojumes, kas bija vērsta pret pagalmu, un skatījās, kā pieliekamais bez apstājas rādīja un aizsedza savu iekšieni, un meitas, viena otru grūstot, te nesa iekšā, te ārā kf.udzēm dažādus ēdamus niekus koka kastēs, sietos, klūdzenēs un cita3 aug|u glabātuvēs. Mazliet vēlāk viņš sūtīja pēc Pulcherijas Ivanovnas vai pats devās pie viņas un sacīja: «Ko gan tādu lai es ieēdu, Pulcherija Ivanovna?»
«Ko gan tādu?» runāja Pulcherija Ivanovna, «varbūt es iešu un pateikšu, lai jums atsūta vareņikus ar ogām, kurus es tieši jums liku atstāt?»
«Arī tie labi,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs.
«Vai varbūt jūs ieēstu ķīseliti?»
«Arī tas labs,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs. Pēc tam viss tas nekavējoties tika atnests un, kā pieklājas, notiesāts.
Pirms vakariņām Afanasijs Ivanovičs vēl šo to uzēda. Pus- desmitos sēdās vakariņot. Pēc vakariņām tūlīt gāja atkal gulēt, un vispārējs klusums pārņēma šo darbīgo un reizē mierīgo kaktiņu. Istabā, kurā gulēja Afanasijs Ivanovičs un
Pulcherija Ivanovna, bija tik karsta, ka retais būtu bijis spējīgs palikt tajā dažas stundas; bet Afanasijs Ivanovičs vēl bez tam, lai būtu siltāk, gulēja uz mūrīša, kaut gan lielais karstums bieži viņu spieda vairākas reizes piecelties nakts vidū un pastaigāties pa istabu. Dažreiz Afanasijs Ivanovičs, staigādams pa istabu, vaidēja.
Tad Pulcherija Ivanovna jautāja: «Ko jūs vaidat, Afanasij Ivanovič?»
«Dievs viņu zina, Pulcherija Ivanovna; it kā mazliet vēders sāp,» teica Afanasijs Ivanovičs.
«Bet vai jums nebūtu labāk kaut ko uzēst, Afanasij Ivanovič?»
«Nezinu, vai tas būs labi, Pulcherija Ivanovna! Un ko tad tādu varētu uzēst?»
«Skābu pieniņu vai pašķidru viru ar kaltētiem bumbieriem.»
«Gandrīz varētu varbūt pamēģināt,» sacīja Afanasijs Ivanovičs. Miegaina meita devās rakņāties pa skapjiem, un Afanasijs Ivanovičs izēda šķīvīti; pēc tam viņš parasti sacīja: «Tagad it kā kļuva vieglāk.»
Dažreiz, ja laiks bija skaidrs un istabās diezgan silti sakurināts, Afanasijs Ivanovičs, kļuvis jautrs, mēdza pajokot ar Pulcheriju Ivanovnu un parunāt par kaut ko neparastāku.
«Bet kas būtu, Pulcherija Ivanovna,» sacīja viņš, «ja pēkšņi aizdegtos mūsu māja, kur mēs liktos?»
«Lai dievs pasarga!» teica Pulcherija Ivanovna, metot krustu.
«Nu, bet pieņemsim, ka mūsu māja nodegtu, kur tad mēs ietu?»
«Dievs zina, ko jūs runājat, Afanasij Ivanovič. Kā tas iespējams, ka māja varētu nodegt? Dievs to nepieļaus.»
«Nu, bet ja nodegtu?»
«Nu, tad mēs pārietu uz virtuvi. Jūs aizņemtu uz laiku to istabiņu, kuru aizņem atslēgu glabātāja.»
«Un ja arī virtuve nodegtu?»
«Vēl kas. Dievs lai pasarga no tāda posta, ka pēkšņi ir māja, ir virtuve nodegtu. Nu, tad uz pieliekamo, kamēr uzceltu jaunu māju.»
«Bet ja arī pieliekamais nodegtu?»
«Dievs zina, ko jūs runājat. Es pat klausīties jūs negribu!
Grēks tā runāt, un dievs soda par tādām valodām!» Bet Afanasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka piejokojis Pulcheriju Ivanovnu, smaidīja, sēdēdams savā krēslā.
Bet visinteresantāki man likās vecīši tai laikā, kad viņiem bija viesi. Tad viss viņu mājā izskatījās citādāk. Sie krietnie ļaudis, var sacīt, dzīvoja viesiem. Visu, kas vien viņiem bija labāks, to visu nesa laukā. Viņi viens par otru centās jūs pacienāt ar visu, ko vien ražoja viņu saimniecība. Bet par visu vairāk man patika tas, ka visā viņu pakalpībā nebija nekādas liekulības. Sī viesmīlība un devīgums tik lēnīgi izpaudās viņu sejās, tā piedienējās viņiem, ka negribot bija jāpaklausa viņu lūgšanas. Tās bija viņu labsirdīgo, bezviltus, tīro, skaidro dvēseļu vienkāršības sekas. Sī viesmīlība nemaz nav tāda, ar kādu pacienā valsts palatas ierēdnis, kas iegājis sabiedrībā ar jūsu pūlēm, kas sauc jūs par labdari un kas rāpo pie jūsu kājām. Viesi nekādā ziņā nevarēja atlaist tai pašā dienā; viņam bija noteikti jāpārnakšņo. «Kā var tādā vēlā laikā doties tik tālā ceļā?» vienmēr sacīja Pulcherija Ivanovna (viesis parasti dzīvoja trīs vai četras verstis no viņiem). «Protams,» teica Afanasijs Ivanovičs, «vai maz kas var notikt: uzkritīs laupītāji vai cits kāds ļauns cilvēks.» «Lai dievs pasarga no laupītājiem!» runāja Pulcherija Ivanovna. «Un kāpēc tas jāstāsta vakarā? Laupītāji, ne laupītāji, bet laiks ir tumšs, nemaz neder braukšanai. Un arī jūsu kučieris… es pazīstu jūsu kučieri: viņš tāds vārgs un maziņš; viņu katra ķēve izputinās; un bez tam viņš jau tagad, droši vien, piesūcies un guļ kaut kur.»
Un viesiem bija katrā ziņā jāpaliek; bet šis vakars zemajā, siltajā istabā; vēlīgais, siltais un iemidzinošais stāstījums, garaiņi, kas plūst no galdā pasniegtā ēdiena, kas arvien barojoši un meistarīgi pagatavots, bija viņam kā balva. Es redzu kā šodien, kā Afanasijs Ivanovičs salīcis sēž krēslā ar savu pastāvīgo smaidu un klausās viesī ar uzmanību un pat ar baudu. Bieži sarunas novirzījās arī uz politiku. Viesis, kas arī visai reti izbrauca no savas sādžas, bieži ar nozīmīgu skatienu un noslēpumainu sejas izteiksmi secināja savus minējumus un stāstīja, ka francūzis slepeni vienojies ar angli uzlaist atkal Krievijai Bonapartu, vai arī vienkārši stāstīja par priekšā stāvošo karu, un tad Afanasijs Ivanovičs bieži sacīja, it kā neskatīdamies uz Pulcheriju Ivanovnu: