«Bet kā ir, pani,» sacīja Tarass, sasaucoties ar pulku vecākajiem, «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav novājināts kazaku spēks? Vai neliecas kazaki?»
«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; nav vēl novājināts kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»
Un stipri spieda kazaki: pilnīgi sajauca visas rindas. Zemais pulkvedis skandināja uz sanāksmi un lika izkārt astoņus izkrāsotus karogus, lai sapulcinātu savējos, kas bija izklīduši tālu pa visu lauku. Visi ļachi skrēja uz karogiem; bet nepaguva tie vēl izkārtoties, kad jau pulka atamans Kukubenko ietriecās par jaunu ar saviem ņezamainoviešiem pašā vidū un metās virsū tieši resnvēderim pulkvedim. Neizturēja pulkvedis un, apgriezis zirgu, laidās aulēkšos; bet Kukubenko viņu dzina prom tālu pa lauku, neļaudams viņam savienoties ar pulku. Pamanījis to no sānu pulka, Stepans Guska laidās viņu gūstīt ar cilpu rokā, pieliecies ar galvu zirga kaklam un, nogaidījis izdevigu brīdi, ar reizi uzmeta viņam cilpu kaklā: pulkvedis kļuva pilnīgi sarkans, ieķer- damies virvē abām rokām un cenzdamies to pārraut, bet spēcīgs atvēziens ietrieca jau viņam pašā vēderā nāvīgo pīķi. Tur viņš arī palika, pienaglots zemei. Bet nebūs glābiņa arī Guskam! Nepaguva kazaki ne atskatīties, kad jau ieraudzīji Stepanu Gusku, paceltu uz četriem pīķiem. Tik vien paguva nabags izteikt: «Lai tad izput visi ienaidnieki, un lai līksmo mūžu mūžos krievu zeme!. ..» Un turpat izlaida savu garu. Atskatījās kazaki, bet tur jau sānis kazaks Metelica pacienā ļachus, gan vienu, gan otru; bet tur jau no otras puses spiež ar savējiem atamans Ņeviļičkis: bet pie vezumiem tirdī ienaidnieku un sit Zakrutiguba; bet pie tālajiem vezumiem trešais Pisarenko padzinis jau veselu baru; bet tur jau, pie citiem vezumiem, vīri saķērušies un sitas uz pašiem vezumiem.
«Kas ir pani,» sasaucās atamans Tarass, izjājis visu priekšā: «Vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai stiprs vēl kazaku spēks? Vai vēl neliecas kazaki?»
«Ir vēl, tēvs, pulveris pulvera ragos; stiprs vēl ir kazaku spēks; vēl neliecas kazaki!»
Bet jau nokrita no vezuma Bovdjugs. Tieši zem pašas sirds ķēra tam lode; bet vecais savāca visus savus spēkus un teica: «Nav žēl man šķirties no pasaules. Lai dievs dod katram tādas beigas! Lai tad slavēta līdz mūžu galam krievu zeme!» Un aizlaidās uz augstumiem Bovdjuga dvēsele pastāstīt sen aizgājušiem senčiem, kā prot cīnīties krievu zemē un, vēl labāk par to, kā prot mirt tanī par svēto ticību.
Balabans, kureņa atamans, arī drīz pēc tam nogāzās zemē. Trīs nāvīgus ievainojumus saņēma viņš no pīķa, no lodes un no smagā šķēpa. Un bija viņš viens no cildenākajiem kazakiem; daudz viņš bija sarīkojis savā atamana laikā karagājienus jūrā, bet visslavenākais no visiem bija karagājiens uz Anatolijas krastiem. Daudz viņi salasīja toreiz cechinu, dārgu turku' mantu, audumu un visādu rotu, bet uzdūrās nelaimei atpakaļceļā: pakļuva, nabagi, zem turku šāviņiem. Kad sāka bērt uz viņiem no kuģa, — puse laivu sāka griezties uz riņķi un apgāzās, noslīcinot ūdenī ne vienu vien vīru; bet pie sāniem piesietās niedres izglāba laivas no nogrimšanas. Balabans airēja vienā airēšanā, iegriezās tieši saulē un tā kļuva neredzams turku kuģim. Cauru nakti pēc tam ar kausiem un cepurēm smēla laukā viņi ūdeni, lāpīdami izsistās vietas; no kazaku biksēm viņi izgrieza buras, sāka braukt un izbēga no visātrākā turku kuģa. Un nepietika ar to vien, ka viņi laimīgi ieradās Sečā, viņi vēl atveda ar zeltu izšūtu mācītāja tērpu Kijevas Mežigoras klostera archi- mandritam un Pokrova baznīcai, kas Aizkrācē, rotu tīrā sudrabā. Un ilgi pēc tam slavināja spēlmaņi kazaku izveicību. — Nokāra viņš tagad galvu, juzdams pirmsnāves mokas, un klusu sacīja: «Man šķiet, brāļi pani, ka es mirstu labā nāvē: septiņus sacirtu, deviņus ar pīķi nodūru, krietni daudz saminu ar zirgu, bet nemaz vairs neatceros, cik daudzus aizsniedzu ar lodi. Lai tad mūžam zied krievu zeme!…» Un aizlidoja viņa dvēsele.
Kazaki, kazaki! neizdodiet sava karaspēka krāšņāko ziedu! Jau aplenca Kukubenku; jau vairs tikai septiņi vīri palikuši no visa ņezamainoviešu pulka; tie paši jau atkaujas pēdējiem spēkiem; jau asiņainas kļuvušas viņa drēbes. Pats Tarass, redzēdams viņa nelaimi, steidzās to atbrīvot. Bet par vēlu piesteidzās kazaki: jau bija paguvis ieurbties viņam sirdī pīķis, iekāms padzina viņu apstājušos naidniekus. Klusu viņš pārliecās pār kazaku rokām, kas viņu satvēra, un straumēm sāka plūst jaunās asinis, līdzīgi dārgam vīnam, ko stikla traukā nesuši no pagraba neuzmanīgie kalpi: paslīdēja tepat pie ieejas un sasita dārgo trauku: izlija zemē viss vīns, un saķēra sevi aiz galvas atskrējušais saimnieks, kas bija to glabājis sevišķam gadījumam dzīvē, lai, ja dievs liks vecuma dienās satikties ar jaunības draugu, tad lai kopā ar viņu pieminētu agrākus,, ci tādus laikus, kad citādi un skaistāk līksmoja cilvēks … Noskatījās Kukubenko visapkārt un teica: «Pateicos dievam, ka man izdevās nomirt jūsu acu priekšā, biedri! Lai tad pēc mums dzīvo vēl labāki vīri nekā mēs, un lai mūžam krāšņa ir Kristus mīlamā krievu zeme!» Un aizlidoja jaunā dvēsele. Pacēla to eņģeļi uz rokām un nesa pret debesim. Labi būs viņam tur. «Sēdies, Kukubenko, pie manas labās rokas!» sacīs viņam Kristus; «tu neesi kļuvis neuzticams biedriskumam, negoda neesi darījis, neesi nodevis cilvēku nelaimē, esi saudzējis un glabājis manu baznīcu.» Visus skumdināja Kukubenka nāve. Jau metās stipri retas kazaku rindas; daudzu jo daudzu varoņu vairs nevarēja saskaitīt; bet stāvēja un turējās vēl kazaki. «Kas ir, pani,» sasaucās Tarass ar atlikušajiem pulkiem: «vai ir vēl pulveris pulvera ragos? Vai nav truli kļuvuši zobeni? Vai nav paguruši kazaku spēki? Vai neliecas kazaki?»