«Kaut vai nedzīvu, bet aizvedīšu tevi! Nepieļaušu, lai ļachi apgāna tavu kazaka cilti, saplosa gabalos tavas miesas un iemet tās ūdenī. Lai tad kaut vai ērglis izknābj acis no tavas pieres, bet lai tad tas ir mūsu pašu stepju ērglis, bet ne ļachu, ne tas, kas atlaižas no poļu zemes. Kaut vai nedzīvu, bet aizvedīšu tevi līdz Ukrainai.»
Tā runāja uzticamais biedrs. Aulēkšoja bez atpūtas dienām un naktīm un atveda viņu nesamanīgu uz pašu Aizkrāces Seču. Tur viņš sāka to nenogurstoši ārstēt ar zālēm un mēr- cēšanām; sameklēja kādu protošu žīdieti, kas veselu mēnesi deva viņam dzert dažādas zāles, līdz beidzot Tarasam kļuva labāk. Vai nu zāles, vai paša dzelzs griba ņēma virsroku, bet pēc pusotra mēneša viņš bija uz kājām; brūces sadzija, un tikai zobena rētas ļāva saskatīt, cik dziļi reiz ievainots vecais kazaks. Tomēr viņš bija kļuvis jūtami drūms un skumīgs. Trīs dziļas grumbas iegula viņa pierē un vairs nekad no tās neizzuda. Pavērās viņš tagad sev apkārt: viss Sečā jauns, visi vecie biedri apmiruši. Neviena no tiem, kas bija stāvējuši par taisno lietu, par ticību un brālību. Arī to, kas bija devušies ar koševoju pakaļ tatariem, arī to vairs sen nebija; visi bija nolikuši galvas, visi aizgājuši bojā, dažs nolicis pašā kaujā savu godīgo galvu, dažs aiz ūdens un maizes trūkuma starp Krimas sālieniem; dažs bija aizgājis bojā gūstā, nespēdams pārdzīvot kaunu; arī paša agrākā koševoja jau sen vairs nebija pasaulē, un neviena no vecajiem biedriem, un sen jau bija apaudzis ar zāli kādreiz verdošais kazaku spēks. Viņš tikai dzirdēja, ka bijušas dzīres, lielas trokšņainas dzīres: sīkās drumslās sadauzīti visi trauki; nekur nebija atlicis ne piliena vīna, izlaupījuši viesi un kalpi visus dārgos kausus un vīna traukus — - un apmulsis stāv mājas saimnieks, domādams: «labāk nemaz nebūtu bijis to dzīru.» Velti bija censties izklaidēt un uzjautrināt Tarasu; velti bārdainie sirmie banduras spēlētāji, nākdami te cauri pa divi un trīs, slavināja viņa kazaka panākumus — drūmi un vienaldzīgi noraudzījās viņš visā, un viņa nekustīgajā sejā parādījās neizdzēšamas sāpes, un klusu, nokāris galvu, viņš runāja: «Dēls mans! Ostaps mans!»
Aizkrācieši gatavojās jūras braucienam. Divi simti laivu ielaida Dņeprā, un Mazazija redzēja viņus, noskūtām galvām un gariem čupriem, kas šķēpiem un ugunīm postīja tās ziedošos krastus; tie redzēja savu muhamedaņu iedzīvotāju čal- mas izmētātas līdzīgi tās neskaitāmiem ziediem asinīs iz- mirkušajos laukos un peldam gar krastiem. Tā redzēja diezgan daudz darvu notrieptas aizkrāciešu bikses, muskuļainās rokas ar melnām pātagām. Aizkrācieši noēda un aplauza visus vīnogājus, muhamedaņu dievnamos pameta veselas kaudzes mēslu; dārgos persiešu lakatus izlietoja par kājautiem un apjoza ar tiem notrieptos svārkus. Ilgi vēl pēc tam tais vietās varēja atrast aizkrāciešu īsās pīpes. Viņi līksmi brauca atpakaļ; viņiem pakaļ dzinās turku kuģis ar desmit Lielgabaliem un ar zalvēm no visiem saviem lielgabaliem izklīdināja kā putnus viņu vecās laivas. To trešā daļa noslīka jūras dziļumos; bet pārējās no jauna salasījās kopā un ieradās Dņepras grīvā ar divpadsmit muciņām, pilnām cechinu. Bet viss tas vairs neinteresēja Tarasu. Viņš devās pļavās un stepēs, it kā pēc medījuma, bet viņa municija palika neizšauta. Un, nolicis šauteni, pilns skumju nosēdās viņš jūras krastā. Ilgi viņš tur sēdēja, nokāris galvu, un visu laiku runāja: «Ostaps mans! Ostaps mans!» Viņa priekšā vizēja un izplētās Melnā jūra; tālā niedrājā sauca kaija; viņa baltās ūsas sidrabojās, un asaras ritēja viena pēc otras.
Un neizturēja beidzot Tarass: «Lai būtu kā būdams, iešu izlūkot, kas ir ar viņu: vai viņš ir dzīvs? kapā? vai varbūt pat pašā kapā viņa nav? Izlūkošu, lai tas maksā, ko maksādams!» Un jau pēc nedēļas viņš atradās Umaņas pilsētā, apbruņojies, zirgā, ar pīķi, zobenu, dzērienu muciņu ceļam pie segliem, ceļa katlu ar salamatu, pulvera patronām, zirga pinekļiem un pārējām mantām. Viņš tieši piejāja netīrai, noplukušai mājelei, kuras mazie lodziņi tik tikko bija saskatāmi, ar nezin ko aizkvēpināti; dūmenis bija aizbāzts ar lupatu, un caurais jumts bija pilnīgi nosēts zvirbuļiem. Kaudze visvisādu mēslu gulēja pie pašām durvīm. Pa logu raudzījās laukā žīdietes galva aubē ar izdzisušām pērlēm.
«Vai vīrs mājās?» sacīja Buļba, nokāpdams no zirga un piesiedams pavadu pie dzelzs āķa, kas atradās pie pašām durvīm.
«Mājās,» sacīja žīdiete un tūlīt steidzās iznākt laukā ar kviešu trauku zirgam un alus stopu bruņiniekam.
«Kur tad tavs žīds?»
«Viņš ir otrā istabā, lūdz dievu,» teica žīdiete, klanīdamās un novēlēdama labu veselību tai brīdī, kad Buļba piecēla pie lūpām stopu.
«Paliec te, pabaro un padzirdini manu zirgu, bet es iešu, parunāšos ar viņu viens pats. Man ar viņu ir darīšanas.»
Sis žīds bija zināmais Jankelis. Viņš jau te bija ierīkojies par nomnieku un krodzinieku; bija pievācis pamazām visus apkārtnes panus un šļachtas piederīgos savās rokās, izsūcis pamazām gandrīz visu to naudu un stipri iezīmējis savu žīda klātbūtni tai pusē! Trīs jūdžu attālumā uz visām pusēm nebija kārtībā nevienas mājas: viss sagāzās un izdēdēja, viss tika nodzerts, un bija palikusi nabadzība un skrandas; kā pēc ugunsgrēka vai mēra saira viss apvidus. Un, ja Jankelis vēl nodzīvotu tur desmit gadu, tad laikam būtu sairusi arī visa vojevodas zeme. Tarass iegāja istabā. Zīds skaitīja lūgsnas, pāi sedzies ar savu diezgan notraipīto apsegu, un apgriezās, lai pēdējo reizi nospļautos pēc savas ticības paražas, kad pēkšņi viņa acis sastapās ar Buļbu, kas stāvēja viņa aizmugurē. Kā krišus iekrita žīdam prātā vispapriekšu divi tūkstoši zeltā, kas bija apsolīti par viņa galvu; bet viņš nokaunējās savas mantkārības un centās apspiest sevī mūžīgo domu par zeltu, kas kā tārps vijas ap žīda dvēseli.