«Paklausies, Jankel!» teica Tarass žīdam, kas sāka viņa priekšā klanīties un uzmanīgi aizslēdza durvis, lai viņus neredzētu. «Es izglābu tev dzīvību, aizkrācieši tevi būtu saplosījuši kā suni, tagad tava kārta, tagad izdari man pakalpojumu!»
Zīda seja mazliet saraucās.
«Kādu pakalpojumu? Ja tāds pakalpojums, ko var izdarīt, kādēļ tad neizdarīt?»
«Nesaki nekā. Aizved mani uz Varšavu.»
«Uz Varšavu? Kā, uz Varšavu?» sacīja Jankelis. Viņa uzacis un pleci sacēlās uz augšu no brīnumiem.
«Nesaki man nekā. Aizved mani uz Varšavu. Lai būtu, kas būdams, bet es gribu vēlreiz viņu redzēt, pateikt viņam kaut vienu vārdu.»
«Kam pateikt vārdu?»
«Viņam, Ostapam, savam dēlam.»
«Vai tad pans nav dzirdējis, ka jau …»
«Zinu, zinu visu: par manu galvu dod divi tūkstoši zeltā. Zina gan viņi, muļķi, tās vērtību! Es tev došu piecus tūkstošus. Te tev būs divi tūkstoši tūlīt (Buļba izbēra no ādas zuteņa divi tūkstoši zeltā), bet pārējo — kad atgriezīšos.»
Zīds tūdaļ paķēra dvieli un apsedza ar to červoncus.
«Ai, skaista nauda! Ai, laba nauda!» runāja viņš, grozīdams vienu červoncu rokās un mēģinādams to ar zobiem. «Es domāju, ka tas cilvēks, kam pans atņēma tik labus
červoncus, ne stundu vairs nenodzīvoja pasaulē: aizgāja tūlīt pat uz upi un noslīka tur par tik skaistiem červonciem.»
«Es tevi nelūgtu. Es pats varētu atrast ceļu uz Varšavu; bet mani var kaut kā pazīt un notvert nolādētie ļachi; jo man trūkst maņas izgudrošanai. Bet jūs, žīdi, esat jau tam radīti. Jūs kaut velnu apvedīsiet ap stūri; jūs zināt visus niķus, lūk, kādēļ es esmu pie tevis! Un arī Varšavā viens pats es nekā nepanāktu. Jūdz tūlīt vezumā un ved mani!»
«Un pans domā, ka paņem tā vienkārši ķēvi, aizjūdz, un: «E, nu aiziet, sirmīt!» Vai pans domā, ka var tāpat, kā stāv, bez noslēpšanas, vest panu?»
«Nu tad slēp, slēp, kā zini; tukšā mucā, vai?»
«Ai, ai! Un pans domā, ka viņu var noslēpt mucā? Vai tad pans nezina, ka katrs nodomās, ka mucā ir sīvais?»
«Nu, lai tak arī domā, ka sīvais.»
«Kā? Lai domā, ka sīvais?» sacīja žīds un saķēra sev abām rokām aiz peisiņiem un pēc tam pacēla uz augšu abas rokas.
«Nu, ko tad tu tā apstulbi?»
«Bet vai tad pans nezina, ka dievs tādēļ radījis sīvo, lai to katrs nobaudītu? Tur visi kārumnieki, laižas: šļachtičs skries verstis piecas pakaļ mucai, izurbinās caurumiņu, tūlīt redzēs, ka netek, un sacīs: «Zīds nevedīs tukšu mucu; droši vien tur kaut kas ir! Ņemt ciet žīdu, sasiet žīdu, atņemt visu naudu žīdam, iesēdināt cietumā žīdu!» Jo viss, kas vien ir slikts, visu uzgāž žīdam; tāpēc ka žīdu katrs uzskata par suni; tāpēc ka domā, ja žīds, tad jau nav vairs cilvēks!»
«Nu tad novieto mani zivju vezumā!»
«Nevar, pan; nudien, nevar. Pa visu Poliju ļaudis tagad badīgi kā suņi: izzags ir zivis,1 ir panu iztaustīs.»
«Nu tad ved mani kaut vai ar velnu kopā, tikai ved!»
«Paklausies, paklausies, pan!» sacīja žīds, atrotījis savu piedurkņu galus un tuvodamies viņam ar izplestām rokām. «Lūk, ko mēs izdarīsim. Tagad visur būvē cietokšņus un pilis; no Vāczemes atbraukuši franču inženieri, un tāpēc pa ceļiem vadā daudz ķieģeļu un akmeņu. Lai pans nogulstas vezuma dibenā, bet virsū es sakraušu ķieģeļus. Pans veselīgs un spēcīgs no skata, un tāpēc viņam nekas, ja būs pagrūtāk; bet es ietaisīšu vezumam no apakšas caurumu, pa ko barot panu.
«Dari, kā gribi, tikai ved!»
Un pēc stundas ķieģeļu vezums izbrauca no Umaņas ar divi ie jūgtiem kleperiem. Uz viena no tiem sēdēja garais Jankelis, un viņa garie, sprogainie peisiņi plivinājās no žīda mi- cītes apakšas, atkarībā no tā, cik ļoti viņš kratījās uz zirga, garš kā verstes stabs, kas nolikts ceļmalā.
XI
Tais laikos, kad norisinājās aprakstāmais notikums, robežu, vietās vēl nebija nekādu muitas ierēdņu un apkārtbraukā- jošo piedzinēju, šās briesmīgās uzņēmīgo ļaužu sodības, un fāpēc katrs varēja vest, kas vien tam ienāk prātā. Un, ja arī kāds izdarīja kratīšanu un reviziju, tad darīja to lielāko tiesu sava personīgā prieka dēļ, it sevišķi, ja vezumā bija acīm iekārojami priekšmeti un ja viņa paša roka bija pietiekami smaga un cieta. Bet ķieģeļus neviens neiekāroja un tie iebrauca bez starpgadījumiem pa galvenajiem pilsētas vārtiem. Buļba savā šaurajā sprostā varēja sadzirdēt tikai troksni, ratu rībēšanu un vairāk nekā. Jankelis, palēkdamies uz sava mazā, putekļiem noklātā rikšotāja, iegriezās, pēc tam kad bija izdarījis vairākus līkumus, tumšā, šaurā ieliņā, ko sauca par Netīro un reizē arī par Zīdu ielu, jo te tiešam mitinājās gandrīz visi Varšavas žīdi. Sī iela bija ārkārtīgi līdzīga ar pakaļpuses pagalma uz āru izgrieztu iekšpusi. Saule, šķita, te nemaz nerādījās. Pilnīgi nomelnējušās koka mājas ar daudzajām kārtīm, kas bija izstieptas caur logiem, vēl vairāk pavairoja krēslu. Pa retam sārtojās starp tiem ķieģeļu mūris, bet ari tas daudzās vietās bija pārvērties jau pilnīgi melns. Dažā vietā mūra posms, kas tikai augšā bija apmests, saules pārņemts, laistījās acīm neciešamā baltumā. Viss te sastāvēja no spēcīgām pretišķībām: dūmu caurules, lupatas, mizas, izmesti sadauzīti toveri. Katrs visu, kas vien tam bija nederīgs, izmeta uz ielas, sagādājot garāmgājējiem iespējamās ērtības, apmierināt visas savas jūtas ar šām drazām. Jātnieks, kas sēdēja zirgā, tikko neskāra ar roku kārtis, kas bija pārliktas pār ielu no vienas mājas uz otru un uz kurām karājās žīdu zeķes.. īsas bikšeles un žāvēta zoss. Dažā vietā diezgan glīta ebrejietes sejiņa, izrotāta apsūbējušām krellēm, lūkojās laukā pa veco logu. Bars žīdēnu, netīru, noskrandušu,. sprogainiem matiem, klaigāja un vārtījās dubļos. Sarkanmatains žīds ar vasaras raibumiem pilnu seju, kas darīja viņu līdzīgu zvirbuļa olai, paskatījās caur logu; viņš tūdaļ sāka runāt ar Jankeli savā lauzītā izloksnē, un Jankelis tūlīt iebrauca kādā sētā. Pa ielu gāja otrs žīds, apstājās, arī iejaucās sarunā, un, kad Buļba izrāpās beidzot no ķieģeļu apakšas, viņš ieraudzīja trīs žīdus, kas lielā dedzībā sarunājās.