Baturinā, Gluchovā, Dņepras lejas galā un visos tās augšgalos un salās. Neskaitāmi zirgi un nepārredzamas ratu virknes stiepās pār laukiem. Un starp šiem kazakiem, starp šiem astoņiem izlasītiem pulkiem visizlasītākais bija viens pujks, un šo pulku vadīja Tarass Buļba. Viss viņam piešķīra pārākumu citu priekšā; ir cienījamais vecums, ir pieredze, ir prasme rīkoties ar savu karaspēku, ir vislielākais ienaids pret ienaidnieku. Pat pašiem kazakiem likās pārmērīga viņa nesaudzīgā nežēlība un cietsirdība. Tikai uguni un karātavas piesprieda viņa sirmā galva, un viņa padoms karaspēka padomē dvesa tikai iznīcināšanu.
Nav ko aprakstīt visas kaujas, kurās kazaki sevi parādīja, ne arī visu kampaņas gaitas attīstību: viss tas ir ierakstīts chroniku lappusēs. Visiem ir zināms, kāds ir krievu zemes karš, kas izcēlies ticības dēļ: nav lielāka spēka par ticību. Tā ir neuzveicama un barga, tā ir kā pārcilvēciska klints vētrainas, mūžam mainīgas jūras vidū. No paša jūras dibena vidus tā izslej pret debesīm savas sienas, viscaur veidota no viena vesela, masiva akmens. No visām vietām to redz un tā lūkojas tieši acīs garāmskrejošiem viļņiem. Un nelaime tam kuģim, kas uzdrāzīsies tai virsū! Skaidās sabirst visas tā jedas, grimst un lūzt viss, kas vien uz tām atrodas, un gaisu pāršķeļ grimstošo žēlais kliedziens.
Chronikas lappusēs sīki attēlots, kā muka poļu garnizoni no atbrīvotajām pilsētām; kā norisinājās nekrietno žīdu nomnieku kāršana; cik vājš bijis kronētais hetmanis Nikolajs Potockis ar savu lielo armiju pret šo nepārvaramo spēku; kā sasists, vajāts, viņš apslīcināja mazā upītē savu karaspēka labāko daļu; kā nelielā miestiņā Polonā viņu aplenca draudīgie kazaku pulki un kā, līdz pēdējam nomocīts, viņš apsolīja ar zvērestu pilnīgu atlīdzību par visu no karaļa un valsts ierēdņu puses un visu agrāko tiesību un priekšrocību atdošanu. Bet kazaki nebija tie, kas tam ticētu: viņi jau zināja, ko nozīmē poļu zvērests. Un Potockis vairs nedižotos ar savu seši tūkstoši dārgo argamaku, saistīdams dižciltīgo kundzeņu skatienus un muižnieku skaudību, netrokšņotu vairs seimos, rīkodams greznas dzīres senatoriem, ja viņu nebūtu izglābuši krievu garīdznieki, kas atradās miestiņā. Kad iznāca pretī visi garīdznieki, tērpušies gaišās zelta drānās, nesdami svētbildes un krustus, un visiem pa priekšu pats archibiskaps ar krustu rokā un ar garīdznieka mitru galvā,
visi kazaki nolieca savas galvas un noņēma cepures. Nevienam viņi nebūtu parādījuši tai brīdi cieņu, pat ne pašam karalim; bet pret savu kristīgo baznīcu viņi to neiedrīkstējās un zemojās savu garīdznieku priekšā. Hetmanis kopā ar pulkvežiem vienojās atbrīvot Potccki, likdami viņam ar zvērestu apsolīt atstāt brīvas visas kristīgās baznīcas, aizmirst veco ienaidu un nedarīt nekādas pārestības kazaku karavīriem. Tikai viens pulkvedis bija pret šo mieru. Sis viens bija Tarass. Izrāva viņš matu šķipsnu no savas galvas un iesaucās:
«Ei, hetman un pulkveži! nedariet tādu sievu darbu! neticiet ļachiem: pārdos suņi!» Bet, kad pulka rakstvedis pasniedza līgumu un hetmanis pielika tam savu vareno roku, viņš nojoza no sevis skaidro tēraudu, dārgo turku zobenu no pirmā labuma dzelzs, pārlauza to divi gabalos kā spieķi un aizmeta tālu vienu galu no otra, sacīdams: «Ardievu tad' Kā šā zobena abiem galiem nesavienoties un nebūt par vienu zobenu, tā arī mums, biedri, vairs neredzēties šai saulē! Bet pieminiet manus atvadīšanās vārdus (ar šo vārdu viņa balss bija pieaugusi, tā pacēlās augstāk, ieguva neizteicamu spēku — un visi apmulsa no viņa pravietīgajiem vārdiem): pirms savas nāves stundas jūs atcerēsieties mani! Jūs domājat, ka esat nopirkuši mieru; vai jūs domājat, ka jūs valdīsiet? Jūs valdīsiet ar citu valdīšanu: nodīrās no tavas galvas, hetman, ādu, piebāzis to ar griķu putru, un ilgi tā būs redzama visos gada tirgos! Nenoturēsiet arī jūs, pani, savas galvas! aiziesiet bojā mitros pagrabos, iemūrēti akmens sienās, ja vien jūs kā aunus neizvārīs visus dzīvus katlos!»
«Un jūs, zēni!» turpināja viņš, vērzdamies pret saviem vīriem, «kas no jums grib nomirt pats savā nāvē, — ne aizkrāsnē un sievu migā, ne piedzēries pie kroga žoga, līdzīgi katrai maitai, bet godīgā kazaka nāvē, visi vienā gultā kā līgavainis ar līgavu? Vai varbūt jūs gribat atgriezties mājās un pārvērsties par pusticīgajiem un vadāt uz savām mugurām poļu ksendzus?»
«Ar tevi, pan pulkvedi! ar tevi!» iesaucās visi, kas bija Tarasa pulkā, un pie viņiem pārbēga ne mazums citu.
«Nu, ja ar mani, tad ar mani!» sacīja Tarass, uzbāzis sev galvā dzijāk cepuri, bargi palūkojās visos, kas palika, sakārtojās savā zirgā un uzsauca saviem vīriem: «Nevarēs mums neviens pārmest ne ar vārdu! Un nu, aiziet, zēni, ciemos pie katoļiem!» Un pēc šiem vārdiem viņš uzšāva zirgam, un aiz viņa stiepās simt ratu gara rinda, un ar viņu bija daudz kazaku jātnieku un kājnieku, un, atgriezies, viņš draudēja ar skatienu visiem palicējiem, — un nikns bija viņa skatiens. Neviens neiedrīkstējās tos apturēt. Visam karaspēkam redzot, devās projām pulks, un Tarass vēl ilgi griezās atpakaļ un visu laiku draudēja.
Apmulsis stāvēja hetmanis un pulkveži, visi bija domīgi un ilgi klusēja, it kā tos nospiestu kāda smaga priekšnojauta. Nebija velti pareģojis Tarass: tā arī viss notika, kā viņš bija pareģojis. Pēc neilga laika, pēc nodevības pie Kaņevas, hetmaņa galvu kopā ar daudzām augstāko ierēdņu galvām uzdūra uz mieta.
Bet ko tad Tarass? Tarass siroja pa visu Poliju ar savu pulku, bija nodedzinājis astoņpadsmit miestiņu, kādas četrdesmit katoļu baznīcas un tuvojās jau Krakovai. Daudz viņš bija nositis visādus muižniekus, izlaupījis bagātākās un skaistākās pilis; attaisīja un izlaistīja kazaki pa zemi simtgadīgos medeņus un vīnus, ko rūpīgi glabāja panu pagrabos; sakapāja zobeniem un sadedzināja dārgas vadmalas, drēbes un mantas, kas atradās pieliekamajos kambaros. «Nekā netaupiet!» vienmēr atkārtoja Tarass. Nesaudzēja kazaki meln- acainās kundzenes, baltkrūtainās sārtvaidzes meitenes; pat pie pašiem altariem nebija tām glābiņa; aizdedzināja viņas Tarass kopā ar altariem. Ne vienas vien rokas, baltas kā sniegs, cēlās no uguns liesmām pret debesīm, pavadītas žēliem kliedzieniem, no kuriem būtu sakustējusies pat valgā zeme un stepes zāle būtu noliekusies aiz žēluma līdz zemei. Bet cietsirdīgie kazaki nekā neievēroja un, pacēluši ar pīķiem uz ielām viņu zīdaiņus, meta iekšā turpat pie viņām liesmās. «Tas jums, ienīstie ļachi, par atmiņu no Ostapa!» piemetināja tikai Tarass. Un tādu Ostapa pieminēšanu viņš rīkoja katrā ciemā, kamēr poļu valdība ieraudzīja, ka Tarasa rīcība bi ja mazliet vairāk nekā parastā slepkavošana, un tam pašam Potockim bija uzdots ar pieciem pulkiem katrā ziņā notvert Tarasu.