Vecīte kļuva domīga: «Tā bija mana nāve, kas bija atnākusi man pakaļ!» sacīja viņa pati sev, un nekas nespēja viņu izklaidēt. Visu dienu viņa bija skumja. Velti Afanasijs Ivanovičs jokoja un gribēja dabūt zināt, kāpēc viņa pēkšņi kļuvusi tik skumja: Pulcherija Ivanovna neatbildēja vai ari atbildēja pavisam ne tā, lai apmierinātu Afanasiju Ivanoviču. Otrā dienā viņa bija kļuvusi ievērojami vājāka.
«Kas tas ir ar jums, Pulcherija Ivanovna? Vai tikai jūs neesat slima?!»
«Nē, es neesmu slima, Afanasij Ivanovič! Es gribu jums paziņot kādu sevišķu notikumu: es zinu, ka es šovasar miršu: mana nāve jau bija atnākusi man pakaļ!»
Afanasija Ivanoviča lūpas kaut kā slimīgi sašķobījās. Taču viņš gribēja pieveikt savā dvēselē skumjo sajūtu un pasmaidījis teica: «Dievs zina, ko jūs runājat, Pulcherija Ivanovna! Jūs laikam dekochta vietā, ko jūs bieži dzerat, būsit iedzērusi firziķu liķieri.»
«Nē, Afanasij Ivanovič, es neesmu dzērusi liķieri,» sacīja Pulcherija Ivanovna.
Un Afanasijam Ivanovičam kļuva žēl, ka viņš tā pajokojis ar Pulcheriju Ivanovnu, un viņš lūkojās viņā, un asara riesās viņa skropstā.
«Lūdzu jūs, Afanasij Ivanovič, izpildīt manu vēlēšanos,» sacīja Pulcherija Ivanovna. «Kad es nomiršu, tad paglabājiet mani pie baznīcas žoga. Uzvelciet man pelēko kleitu, to, ar tām nelielajām puķītēm brūnajā fonā. Atlasa kleitu, kas ar tām aveņu krāsas svītriņām, man nevelciet: mirušai vairs nav vajadzīga kleita — kam tā viņai? Bet jums tā noderēs: no tas jūs sev pašūsiet goda rīta svārkus gadījumam, kad
atbrauks viesi, lai jūs varētu pieklājīgi parādīties un uzņemt
viņus.»
«Dievs zina, ko jūs runājat, Pulcherija Ivanovna!» teica Afanasijs Ivanovičs, «nezin kad vēl būs jāmirst, bet jūs jau biedējat tādiem vārdiem.»
«Nē, Afanasij Ivanovič, es zinu, kad man jāmirst. Jūs tomēr neskumstiet pēc manis: es jau esmu vecene un esmu diezgan dzīvojusi, un arī jūs jau esat vecs; mēs drīz redzēsimies viņā saulē.»
Bet Afanasijs Ivanovičs raudāja kā bērns.
«Grēks raudāt, Afanasij Ivanovič! Negrēkojiet un nedusmojiet dievu ar savām sērām. Es neskumstu par to, ka mirstu: man skumji par vienu (smaga nopūta pārtrauca uz mirkli viņas runu): es skumstu par to, ka nezinu, kam jūs atstāt, kas jūs pieraudzīs, kad es nomiršu. Jūs — tā kā mazs bērns: ir vajadzīgs, lai tas jūs mīl, kas par jums rūpēsies.» Pie šiem vārdiem viņas sejā parādījās tik dziļš, tik satricinoši sirsnīgs žēlums, ka es nezinu, vai tai brīdī viņu varētu kāds vienaldzīgi uzlūkot.
«Pieraugi, Javdocha,» sacīja viņa, griezdamās pie atslēgu glabātājas, kuru lika speciāli pasaukt, «kad es nomiršu, ka tu uzraugi panu, ka tu glabā viņu kā savu aci, kā savu pašas bērnu. Uzraugi, lai virtuvē gatavo to, kas viņam garšo; ka veļu un drānas tu viņam vienmēr tīras pasniedz; ka tad, kad gadīsies viesi, tu viņu pieklājīgi uzposi; citādi, var gadīties, viņš kādreiz izies vecajos rīta svārkos, jo arī tagad viņš bieži aizmirst, kad ir svētku un kad darba diena. Nenolaid acu no viņa, Javdocha; es lūgšu par tevi dievu viņā saulē, un dievs tev atmaksās. Tad tu neaizmirsti, Javdocha: tu jau esi veca, tev ilgi nedzīvot — neuzņemi grēku uz dvēseles. Bet, ja tu viņu nepieskatīsi, tad tev nebūs laimes pasaulē. Es pati lūgšu dievu, lai viņš tev nedod svētīgu galu. Un pati tu būsi nelaimīga, un tavi bērni būs nelaimīgi, un visam jūsu dzimumam nebūs nekur dieva svētības.»