«Dievs palīdz!» sacīja Ivans Ivanovičs.
«Ā! labdien, Ivan Ivanovič!» atbildēja balss no istabas kakta. Tikai tagad Ivans Ivanovičs pamanīja Ivanu Nikiforoviču, kas gulēja uz izklātas grīdsegas uz grīdas. «Piedodiet, ka es jūsu priekšā esmu kā no mātes miesām nācis.» Ivans Nikiforovičs gulēja bez itin nekā, pat bez krekla.
«Nekas. Vai jūs nosnaudāties šodien, Ivan Ņikiforovič?^
«Nosnaudos. Un jūs nosnaudāties, Ivan Ivanovič?»
«Nosnaudos.»
«Tad jūs tik tagad piecēlāties?»
«Es tagad piecēlos? Kristus ar jums, Ivan Ņikiforovič! Kā nu var gulēt līdz šim laikam! Es tikko atbraucu no lauku mājas. Skaista labība gar ceļu! brīnišķīga! Un zāle tik audzelīga, mīksta, stiebraina!»
«Gorpina!» uzsauca Ivans Nikiforovičs, «atnes Ivanam Ivanovičam degvīnu un pīrāgus ar krējumu.»
«Labs laiks šodien.»
«Nelieliet, Ivan Ivanovič. Kaut velns to parautu! Nekur glābties aiz karstuma!»
«Vajadzēja nu arī pieminēt velnu. Ek, Ivan Ņikiforovič! jūs pieminēsiet manu vārdu, bet būs jau par vēlu: dabūsiet jūs viņā saulē par dievam pretīgiem vārdiem.»
«Ar ko tad es jums pāri nodarīju, Ivan Ivanovič? Es neesmu aizskāris ne jūsu tēvu, ne māti. Nezinu, ar ko es jums nodarīju pāri.»
«Diezgan jau, diezgan, Ivan Ņikiforovič!»
«Nudien, es jūs neapvainoju, Ivan Ivanovič!»
«Dīvaini, ka paipalas līdz šim laikam vēl nenāk uz svilpīti.»
«Kā nu jūs gribat, domājiet, kā jums tīk, bet es gan jūs neesmu ne ar ko apvainojis.»
«Nezinu, kāpēc tās nenāk,» runāja Ivans Ivanovičs, it kā neklausīdamies Ivanā Nikiforovičā, «vai nu laiks vēl nav tāds… bet laiks liekas tāds, kādam tam jābūt.»
«Jūs sakāt, ka labība ir laba?»
«Lieliska labība, lieliska!»
Pēc tam sekoja klusēšana.
«Ko tad jūs, Ivan Ņikiforovič, drēbes izkarināt?» beidzot sacīja Ivans Ivanovičs.
«Jā, skaistu, gandrīz jaunu tērpu sapūdējis nolādētais ' meitietis: tagad vēdinu; vadmala smalka, brīnišķīga, tikai apgriez — un var no jauna valkāt.»
«Man tur iepatikās viena lietiņa, Ivan Ņikiforovič.»
«Kāda?»
«Sakiet lūdzu, kam jums šī šautene, kas izlikta vēdinā- šanai kopā ar drēbēm?» Te Ivans Ivanovičs pasniedza tabaku. «Vai drīkstu lūgt pagodināt?»
«Nekas, pagodiniet; es iešņaukšu savējo.» Pēc šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pataustījās sev apkārt un dabūja radziņu. «Kas par muļķa sievu? Tad viņa arī šauteni turpat izkārusi? Labu tabaku žīds pagatavo Soročinos. Es nezinu, ko viņš tur liek, bet tik smaržīga! Balzampīpenes mazliet atgādina. Paņemiet, pakošļājiet mazliet mutē: vai nav tiesa, līdzinās balzampīpenei? Paņemiet, pagodiniet!»
«Sakiet, lūdzu, Ivan Ņikiforovič, es visu laiku par šauteni: ko jūs ar to darīsiet? Tā taču jums nav vajadzīga.»
«Kā nav vajadzīga, un ja gadās šaut?»
«Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič, kad tad jūs šausiet? Ja nu pēc pastarās dienas? Jūs, cik es zinu un citi atceras, nevienas pīles vēl neesat nošāvis, un visu jūsu dabu dievs kungs nav tā ierīkojis, lai jūs šautu. Jums ir cienīga iznešanās un augums. Un kā jūs vazāsieties pa purviem, ka jūsu tērps, ko ne katrā sarunā ir pieklājīgi minēt vārdā, vēdinās pat vēl tagad? ko tad nu? Nē, jums ir vajadzīgs miers, atpūta. (Ivans Ivanovičs, kā pieminēts augstāk, neparasti skaisti runāja, ja kāds bija jāpārliecina. Kā viņš runāja! Dievs, kā viņš runāja!) Jā, jums ir vajadzīga pieklājīga izdarība. Paklausieties, atdodiet to man!»
«Kā to var! Tā ir dārga šautene; tādas šautenes tagad nekur neatradīsiet. Es vēl toreiz, kad taisījos uz miliciju, nopirku to pie turka; un tagad nu lai es pēkšņi to atdodu! Kā to var! Tā ir nepieciešama lieta!»
«Kāpēc tad tā ir nepieciešama?»
«Kā kāpēc? Un ja mājai uzbruks razbainieki … Kā tad nav nepieciešama! Ak tu kungs un dievs! Tagad es esmu mierīgs un nebaidos neviena. Un kāpēc? — tāpēc ka es zinu, ka man pieliekamajā stāv šautene.»
«Laba šautene! Bet tai, Ivan Ņikiforovič, aizslēgs bojāts.»
«Kas par to, ka bojāts? Var izlabot; būs tikai jāieziež ar kaņepju eļļu, lai nesarūs.»
«No jūsu vārdiem, Ivan Ņikiforovič, es nekādi nevaru saskatīt draudzīgu noskaņojumu pret mani. Jūs nekā negribat izdarīt manis labā par labvēlības zīmi.»