«Kā nu jūs tā runājat, Ivan Ivanovič, ka es jums neizrādu nekādas labvēlības? Kā jums nav kauna? Jūsu vērši ganās manā stepē, un es ne reizes neesmu tos apķīlājis. Kad braucat uz Poltavu, jūs vienmēr lūdzat manus ratus, un kas ir? vai es kādreiz esmu atsacījis? Jūsu bērneļi lien pāri žogam manā pagalmā un spēlējas ar maniem suņiem, — es nekā nesaku: lai spēlējas vien, ka tik nekā neaiztiek! lai spēlējas vien!»
«Ja negribat uzdāvināt, tad varbūt samainīsimies.»
«Ko tad jūs man dosiet par to?» Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs atspieda roku uz elkoņa un paraudzījās Ivanā Ivanovičā.
«Es jums došu par to rudo cūku, to pašu, ko es nobaroju tā, ka spīd. Laba cūka! Redzēsiet, ka nākamgad viņa atnesīs jums sivēnus.»
«Es nezinu, kā jūs, Ivan Ivanovič, varat tā runāt. Kam man jūsu cūka? Vai velna dvēseles aizlūgumam?»
«Atkal! Bez velna tā ir nevar iztikt! Grēks jums; nudien, grēks, Ivan Ņikiforovič!»
«Nu kā tad jūs, tiešām, Ivan Ivanovič, dodat par šauteni velns zina ko: cūku!»
«Kāpēc tad cūka — velns zina kas, Ivan Ņikiforovič?»
«Nu kā tad? padomājiet vien paši tā labi. Tā taču ir šautene, zināma lieta; un tas — velns zina kas: cūka! Ja tas nebūtu jūs, kas to saka, es to varētu uzņemt no apvainojuma puses.»
«Ko tad jūs esat novērojis sliktu cūkā?»
«Par ko tad jūs, galu galā, mani skaitāt? Lai es cūku…»
«Sēstieties, sēstieties! Es vairs ne… Lai jums paliek jūsu šautene, lai sapūst un sarūs, stāvēdama klēts kaktā — negribu vairs par to runāt.»
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums.
«Stāsta,» iesāka Ivans Ivanovičs, «ka trīs karaļi pieteikuši karu mūsu ķeizaram.» «Jā, Pēteris Fjodorovičs man stāstīja. Kas tad tas par karu? un kāpēc tas?»
«Droši nevar pateikt, Ivan Ņikiforovič, kāpēc. Es pieņemu, ka karaļi grib, lai mēs visi pieņemam turku ticību.»
«Redz, muļķi, ko iegribējuši!» teica Ivans Nikiforovičs, mazliet pacēlis galvu.
«Nu redziet, un mūsu ķeizars tad nu pieteica viņiem par to karu. Nē, viņš saka, pieņemiet jūs paši Kristus ticību!»
«Nu ko? Mūsējie taču sakaus viņus, Ivan Ivanovič!»
«Sakaus. Tad jūs negribat, Ivan Ņikiforovič, mainīt šaute- nīti?»
«Man tā savādi, Ivan Ivanovič: jūs, liekas, esat pazīstams kā skolots cilvēks, bet runājat kā pusaudzis. Kas es par tādu muļķi…»
«Sēstieties; sēstieties. Dievs ar to! Lai tā izput; es vairs nerunāšu.»
Sai brīdī atnesa uzkožamos.
Ivans Ivanovičs izdzēra glāzīti un uzkoda pīrāgu ar krējumu. «Klausieties, Ivan Ņikiforovič: es jums došu bez cūkas vēl divi maisus auzu; jūs taču auzas neiesējāt? Šogad tikpat jums būs jāpērk auzas.»
«Nudien, Ivan Ivanovič, ar jums jārunā zirņus pieēdušām.» (Tas vēl nekas: Ivans Nikiforovičs ne tikai tādas frāzes laiž laukā.) «Kur tas ir redzēts, ka kāds mainītu šauteni pret divi maisiem auzu? Droši vien savu bekešu jūs neliksiet pretī.»
«Bet jūs aizmirsāt, Ivan Ņikiforovič, ka es arī cūku jums vēl dodu.»
«Kā! divi maisus auzu un cūku par šauteni?»
«Un ko, vai tad maz?»
«Par šauteni?»
«Protams, par šauteni.»
«Divi maisi par šauteni?»
«Ne jau divi tukši maisi, bet ar auzām; un cūku aizmirsāt?»
«Varat bučoties ar savu cūku, un ja negribat, tad pie velna!» «
«Nu, jums tik pieskaries! Redzēsiet: sadurstīs jums viņā saulē mēli karstām adatām par tādiem bezdievīgiem vārdiem. Pēc sarunas ar jums jānomazgā ir seja, ir rokas, ir pašam jāizsvēpējas.»
«Atļaujiet, Ivan Ivanovič: šautene — dižciltīga lieta, visinteresantākais laika kavēklis, pie tam arī patīkams istabas rotājums …»
«Jūs, Ivan Ņikiforovič, esat tik iedomīgs par savu šauteni, kā muļķis ar izrakstītu tarbu,» sacīja Ivans Ivanovičs sašutumā, jo tiešām sāka jau skaisties.
«Bet jūs, Ivan Ivanovič, esat īsts zostēviņš.»
Ja Ivans Nikiforovičs nebūtu sacījis šā vārda, viņi būtu pastrīdējušies savā starpā un izšķīrušies kā parasti draudzīgi: bet tagad notika pavisam kas cits. Ivans Ivanovičs pilnīgi aizdegās.
«Ko jūs tur sacījāt, Ivan Ņikiforovič?» jautāja viņš, paaugstinājis balsi.
«Es teicu, ka jūs līdzināties zostēviņam, Ivan Ivanovič!»
«Kā jūs iedrošinieties, cienījamais, aizmirsdams pieklājību un cieņu pret cilvēka stāvokli un vārdu, apveltīt to ar tādu lamu vārdu?»
«Kas tad tas par lamu vārdu? Bet ko tad jūs, galu galā, tā vicinieties rokām, Ivan Ivanovič?»
«Es atkārtoju, kā jūs iedrošinieties, pretēji katrai pieklājībai, nosaukt mani par zostēviņu?»
«Uzspļaut jums uz galvas, Ivan Ivanovič! Ko jūs tā kladzināt?»
Ivans Ivanovičs nevarēja vairs savaldīties: viņa lūpas drebēja; mute pazaudēja parasto ižicas stāvokli un kļuva līdzīga O; acis viņš tā mirkšķināja, ka metās bailes. Tas gadījās ar Ivanu Ivanoviču ārkārtīgi reti; lai tas notiktu, viņš bija stipri jāsadusmo. «Nu tad es jums daru zināmu,» sacīja Ivans Ivanovičs, «ka es negribu jūs ne pazīt.»
«Liela nelaime! Nudien, neraudāšu tāpēc!» atbildēja Ivans Nikiforovičs. Meloja, meloja, nudien meloja! Tas viņam bija ļoti nepatīkami.
«Savu kāju nesperšu jūsu mājā.»
«Ehe, he!» teica Ivans Nikiforovičs, aiz nepatikas pats nezinādams, ko darīt, un, pretēji paradumam, piecēlies kājās. «Ei, sieva, puika!» Tūdaļ durvīs parādījās tā pati liesā sieva un neliela auguma zēns, ievīstījies garos un platos svārkos. «Paņemiet Ivanu Ivanoviču pie rokām un izvediet viņu aiz durvīm!»
«Kā! muižnieku?» iesaucās ar cieņas un sašutuma sajūtu Ivans Ivanovičs. «Iedrošinieties tikai! nāciet tuvāk! Es jūs iznīcināšu kopā ar jūsu muļķa kungu! Krauklis neatradīs jūsu vietu!» (Ivans Ivanovičs runāja neparasti spēcīgi, kad viņa dvēsele bija satricināta.)
Visa šī grupa veidoja spēcīgu gleznu: Ivans Nikiforovičs, stāvēdams istabas vidū visā savā skaistumā, bez kādiem izgreznojumiem! Sieva, ar vaļēju muti un pavisam bezjēdzīgu, baiļu pārņemtu sejas izteiksmi! Ivans Ivanovičs ar augšup paceltu roku, kādus tēloja romiešu tribunus! Šis bija neparasts mirklis, lieliska izrāde! Un visam bija tikai viens skatītājs: tas bija zēns neizmērojamos svārkos; viņš stāvēja diezgan mierīgi un knibināja ar pirkstu savu degunu.