Beidzot Ivans Ivanovičs paņēma savu cepuri. «Ļoti labi jūs rīkojaties, Ivan Ņikiforovič! skaisti! To es jums pieminēšu.»
«Ejiet, Ivan Ivanovič, ejiet! un pielūkojiet, nerādieties man: citādi — es jums, Ivan Ivanovič, visu purnu sadauzīšu!»
«Lūk, jums par to, Ivan Ņikiforovič,» atbildēja Ivans Ivanovičs, parādījis viņam pigu un aizcirtis aiz sevis durvis, kas kaucoši iečīkstējās un no jauna atvērās.
Ivans Nikiforovičs parādījās durvīs un gribēja kaut ko piemetināt, bet Ivans Ivanovičs vairs neskatījās atpakaļ un laidās prom no pagalma.
III N O D A Ļ A
Kas notika pēc Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča ķildas?
Tātad divi cienījami vīri, Mirgorodas lepnums un rota, saķildojās savā starpā! un par ko? par niekiem, par zostēviņu. Negribēja redzēt vairs viens otru, sarāva visus sakarus, kamēr agrāk viņi bija pazīstami kā visnešķiramākie draugi! Senāk katru dienu Ivans Ivanovičs un Ivans Nikiforovičs sūtīja viens pie otra apvaicāties par veselību un bieži sarunājās viens ar otru no saviem balkoniem, un teica viens otram tik patīkamas valodas, ka sirdij bija prieks klausīties. Svētku dienās Ivans Ivanovičs štameta bekešā, Ivans Nikiforovičs dzelteni brūnā satina kazakinā dodas gandrīz roku rokā abi divi uz baznīcu. Un ja Ivans Ivanovičs, kam bija ārkārtīgi redzīgas acis, pirmais pamanīja peļķi vai kādu netīrumu ielas vidū, kas dažkārt Mirgorodā pagadās, tad vienmēr teica Ivanam Nikiforovičam: «Piesargieties, neiekāpiet te ar kāju, jo te nav labi.» Ivans Nikiforovičs no savas puses arī izrādīja visaizkustinošākās draudzības zīmes, un lai viņš stāvēja cik tālu, vienmēr pasniedza Ivanam Ivanovičam roku ar radziņu, sacīdams: «pagodiniet!» Un kas par brīnišķīgu saimniecību abiem!… Un šie divi draugi… Kad es dabūju par to dzirdēt, tas mani kā pērkons pārsteidza! Es ilgi negribēju ticēt. Dievs taisnais! Ivans Ivanovičs saķildojies ar Ivanu Nikiforoviču! Tādi cienījami ļaudis! Kas nu vēl ir nesaraujams šai pasaulē?
Kad Ivans Ivanovičs atnāca pie sevis mājās, viņš ilgi bija stipri satraukts. Agrāk viņš vispirms iegāja stallī, paraudzīties, vai ķēve ēd sienu (Ivana Ivanoviča ķēvīte gaiši bēra, ar lauku pieri; ļoti labs zirdziņš); tad pabaroja tītarus un sivēnus pats savām rokām un tikai pēc tam gāja telpās, kur taisīja vai nu koka traukus (viņš ļoti mākslīgi, ne sliktāk par virpotāju, prot pagatavot dažādas lietas no koka), vai lasīja grāmatu, iespiestu pie Ļubija, Harija un Popova (tās nosaukumu Ivans Ivanovičs neatceras, jo istabene jau ļoti sen; noplēsusi titullapas virsējo daļu, bērnu mierinādama), vai arī atpūtās zem nojumes. Bet tagad viņš neķērās ne pie vienas savas parastās nodarbības. Tai vietā, saticis Gapku, sāka ta bārt, kāpēc viņa slaistās bez darba, kaut gan viņa stiepa putraimus uz virtuvi; iesvieda ar nūju gailim, kas bija pienācis pie lieveņa pēc parastās devas, un kad pie viņa pieskrēja nosmulējies puika saplīsušā krekliņā un sauca: «Tēti, tēti! iedod cepumu!» tad viņš tam tik briesmīgi piedraudēja un sāka mīņāties kājām, ka izbiedētais puika aizskrēja diezin kur.
Beidzot taču viņš apdomājās un sāka nodarboties ar vecajām lietām. Pusdienas viņš ēda vēlu un gandrīz jau pievakarē nolikās atpūsties zem nojumes. Labais borščs ar baložiem, ko Gapka bija izvārījusi, pilnīgi izdzēsa rīta notikumu. Ivans Ivanovičs atkal sāka ar labpatiku aplūkot savu saimniecību. Beidzot viņa acis apstājās pie kaimiņu pagalma, un viņš sacīja pats sev: «Šodien es neesmu bijis pie Ivana Nikiforoviča; aiziešu pie viņa.» To sacījis, Ivans Ivanovičs paņēma nūju un cepuri un devās uz ielas, bet tikko izgāja aiz vārtiem, tā atcerējās ķildu, nospļāvās un atgriezās atpakaļ. Gandrīz tāda pati kustība notika arī Ivana Nikiforoviča pagalmā. Ivans Ivanovičs redzēja, kā sieva jau uzlika kāju uz žoga ar nodomu pārkāpt viņa pagalmā, kad pēkšņi atskanēja Ivana Nikiforoviča balss: «Atpakaļ, atpakaļ! nevajag!» Taču Tvanam Ivanovičam sametās ļoti garlaicīgi. Visai iespējams, ka šie cienījamie ļaudis jau otrā dienā būtu izlīguši, ja .sevišķs notikums Ivana Nikiforoviča mājā nebūtu iznīcinājis katru cerību un nebūtu pielējis eļļu naida ugunij, kas dzirās apdzist.
Pie Ivana Nikiforoviča tās pašas dienas pievakarē atbrauca Agafija Fedosejevna. Agafija Fedosejevna nebija Ivanam Nikiforovičam ne asins radiniece, ne tālāka radiniece, pat ne kūma. Varētu likties, ka viņai nebija pilnīgi nekāda iemesla pie viņa braukāt, un arī viņš pats par to ne pārāk priecājās; tomēr viņa pie tā brauca un dzīvoja veselām nedēļām, un dažreiz arī vairāk. Tad viņa atņēma atslēgas un visu māju pārņēma savās rokās. Tas bija ļoti nepatīkami Ivanam Nikiforovičam, tomēr viņš, kā par brīnumu, klausīja viņai kā bērns, un kaut arī dažreiz lūkoja strīdēties, taču arvien Agafija Fedosejevna dabūja virsroku.
Es, atzīšos, nesaprotu, kam tas tā ierīkots, ka sievietes satver mūs aiz deguna tikpat veikli kā tējkannas rokturi: vai nu viņu rokas tā radītas, vai arī mūsu deguni nekam vairs neder. Un, neraugoties uz to, ka Ivana Nikiforoviča deguns bija mazliet līdzīgs plūmei, viņa to tomēr satvēra aiz šī deguna un vadāja aiz sevis kā sunīti. Negribot viņš pat mainīja viņas klātienē savu parasto dzīves veidu: negulēja tik ilgi saulē, un, ja arī gulēja, tad nevis kails, bet vienmēr uzvilcis kreklu un bikses, kaut gan Agafija Fedosejevna nemaz to neprasīja. Viņa nebija ceremoniju mīlētāja un, kad Ivans Nikiforovičs slimoja ar drudzi, viņa pati savām rokām berzēja to no kājām līdz galvai ar terpentinu un etiķi. Agafija Fedosejevna valkāja galvā aubi, trīs kārpa3 uz deguna un kafijas krāsas rīta kleitu ar dzeltenām puķēm. Viss viņas augums izskatījās pēc mucas, un tāpēc atrast viņas taļļas vietu bija tikpat grūti kā ieraudzīt bez spoguļa savu degunu. Kājiņas viņai bija īsiņas, izveidotas pēc divi spilveniem. Viņa mēļoja, un ēda vārītas bietes no rītiem, un lieliski bārās; un visās šais dažādajās nodarbībās viņas seja ne uz mirkli nemainīja savu izteiksmi, ko parasti var uzrādīt vienīgi tikai sievietes.