Bet es esmu ieskatos, ka nav labākas mājas par apriņķa tiesu. Vai tā ir ozola vai bērza — man nav daļas, bet tai. cienītie kungi, ir astoņi logi! astoņi logi pēc kārtas, tieši uz laukumu un uz to ūdens plašumu, par ko es jau runāju un kuru policijas priekšnieks sauc par ezeru! Tā ir vienīgā, kas nokrāsota granita krāsā; visas pārējās rņājas Mirgorodā vienkārši nobalsinātas. Jumts tai viscaur koka un būtu pat nokrāsot- ; sarkanu krāsu, ja vien tam sagatavoto eļļu kancelej- nieki, sajaukuši ar sīpoliem, nebūtu apēduši, kas gadījās, it kā tīši, gavēņa laikā, un jumts palika nekrāsots. Uz laukumu iziet lievenis, pa kuru bieži skraida vistas, jo lievenī gandrīz vienmēr izbārstīti putraimi vai kaut kas cits ēdams, kas, protams, netiek darīts tīši, bet vienīgi aiz lūdzēju neuzmanības. Māja sadalīta divi pusēs: vienā tiesas sēžu telpa, otrā arestantu telpas. Tai pusē, kur tiesas sēžu telpa, atrodas divi tīras, izbalsinātas istabas: viena ir priekšistaba, lūdzējiem, otrā ir galds, izrotāts tintes traipiem; uz galda rīkojumu krājums; četri ozola krēsli, augstām atzveltnēm; gar sienām lādes, apkaltas dzelzi, kurās glabājās apriņķa sūdzību kaudzes. Uz vienas no šīm lādēm stāvēja toreiz ar zābaku ziedi nospodrināts stulmainis.
Tiesas sanāksme sākās jau no rīta. Tiesnesis, diezgan pilnīgs cilvēks, kaut gan mazliet tievāks par Ivanu Nikiforoviču, labsirdīgu seju, taukiem notraipītā uzsvārcī, ar pīpi un tējas tasi, sarunājās ar ierēdni. Tiesnesim lūpas bija zem paša deguna, un tāpēc viņa deguns varēja ostīt virsējo lūpu pēc sirds patikšanas. Šī lūpa kalpoja viņam tabakdozes vietā, jo tabaka, ko adresēja degunam, gandrīz vienmēr izbira uz tās. Tātad tiesnesis sarunājās ar ierēdni. Meiča, kurai bija kailas kājas, turēja nomalis paplāti ar tasēm.
Galda galā sekretārs lasīja lietas lēmumu, bet tik vienmuļā un žēlabainā tonī, ka pats notiesājamais iemigtu klausoties. Tiesnesis, bez šaubām, to būtu izdarījis pats pirmais, ja nebūtu iesaistījies interesantā sarunā.
«Es tīši centos izzināt,» runāja tiesnesis, piestrēbdams-. tēju no jau atdzisušas tases, «kā to dara, lai viņi labL.
dziedātu. Man bija labs strazds, priekš gadiem divi. Nu un? Pēkšņi pilnīgi samaitājās, sāka dziedāt, dievs zina ko; jo tālāk, sliktāk, sliktāk; sāka šļupstēt, aizsmakt, — kaut .vai ārā svied! Un taču pavisam nieks! Tas notiek, lūk, kāpēc: zem riklītes uzmetas bumbulītis, mazāks par zirnīti. Sis bumbulītis tikai jāpārdur ar adatu. Man to iemācīja Zachars Prokofjevičs, un, proti, ja gribat, es jums izstāstīšu, kā tas notika: atbraucu es pie viņa …»
«Pavēlēsiet, Demjan Demjanovič, lasīt otru?» pārtrauca sekretārs, jau dažas minūtes nobeidzis lasīšanu.
«Vai jūs jau izlasījāt? Iedomājieties, cik ātri! Es pat nekā nedzirdēju! Kur tad tas ir? Dodiet to šurp, es parakstīšu. Kas jums tur vēl ir?»
«Kaz;.ka Bokitjkas lieta par zagto govi.»
«Labi, lasiet! Jā, atbraucu es pie viņa… Es varu pat jums sīki izstāstīt, kā viņš pacienāja mani. Pie degvīna bija pasniegts baliks, viens pats. Jā, ne jau no mūsu balika, ar ko» (pie šiem vārdiem tiesnesis paklakšķināja ar mēli un pasmaidīja, pie kam viņa deguns paostīja savu pastāvīgo tabakdozi) «ar ko pacienā mūsu Mirgorodas kolonialpreču veikals. Siļķi es neēdu, jo, kā jūs paši zināt, man no tās rodas grēmenis pakrūtē; bet ikrus nogaršoju: brīnišķīgi ikri! nav vārdam vietas, lieliski! Pēc tam es izdzēru firziķu šņabi, uzlietu naglenēm. Bija arī ar safranu; bet ar safranu, kā jūs paši zināt, es nelietoju. Tas, redziet, ir ļoti labi: vispirms, kā saka, iekairināt apetitu un pēc tam jau to piepildīt … A! auss lai dzird, acs lai redz …» iesaucās piepeši tiesnesis, ieraudzījis iekšā nākošo Ivanu Ivanoviču.
«Dievs palīdz! Vēlu labu veselību!» sacīja Ivans Ivanovičs, klanīdamies uz visām pusēm ar viņam vienam raksturīgo laipnību. Mīļais dievs, kā viņš prata apburt visus ar savu izturēšanos! Tāda smalkuma es nekur neesmu redzējis. Viņš ļoti labi zināja pats savu vērtību un tāpēc uz vispārējo cieņu skatījās kā uz ko pienācīgu. Tiesnesis pats pasniedza krēslu Ivanam Ivanovičam, viņa deguns ievilka no augšlūpas visu tabaku, kas arvien bija viņa lielās labpatikas pazīme.
«Ar ko pavēlēsiet pacienāt jūs, Ivan Ivanovič?» jautāja viņš, «vai nepavēlēsiet tasi tējas?»
«Nē, ļoti pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās. *
«Esiet tik laipns, vienu tasīti!» atkārtoja tiesnesis.
«Nē, pateicos. Ļoti priecājos par viesmīlību!» atbildēja Ivans Ivanovičs, paklanījās un apsēdās.
«Vienu tasi!» atkārtoja tiesnesis.
«Nē., nerūpējieties, Demjan Demjanovič!» Pēc šiem vārdiem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Tasīti?»
«Isiu lai tad arī varbūt tasīti,» teica Ivans Ivanovičs un izstiepa roku pret paplāti.
Kungs dievs! kas par smalkuma bezdibeni var slēpties cilvēkā! Nevar izteikt, cik patīkamu iespaidu rada šāda rīcība!
«Vai nepavēlēsiet vēl tasīti?»
«Padevīgi pateicos,» atbildēja Ivans Ivanovičs, likdams uz paplātes apgāzto tasi un klanīdamies.
«Parādiet laipnību, Ivan Ivanovič!»
«Nevaru; ļoti pateicos.» Pēc šiem vārdiem Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Ivan Ivanovič! parādiet draudzību, vienu tasīti!»
«Nē, ļoti pateicos par pacienājumu.» To sacījis, Ivans Ivanovičs paklanījās un apsēdās.
«Tikai tasīti! Vienu tasīti!»
Ivans Ivanovičs izstiepa roku pret paplāti un paņēma tasi.
Ak tu piķis! Kā gan var, kā prot cilvēks uzturēt savu cieņu!
«Man, Demjan Demjanovič,» runāja Ivans Ivanovičs, dzerdams pēdējo malku, «man ar jums ir neatliekamas darīšanas: es iesniedzu sūdzību.» Pēc tam Ivans Ivanovičs nolika tasi un izņēma no kabatas aprakstītu zīmogpapīra lapu. «Sūdzību pret manu naidnieku, pret zvērinātu naidnieku.»