«Pret ko tad tas ir?»
«Pret Ivanu Nikiforoviču Dovgočchunu.»
Pie šiem vārdiem tiesnesis gandrīz nokrita no krēsla. «Ko jūs sakāt!» sacīja viņš, sasizdams rokas; «Ivan Ivanovič! vai jūs tas esat?»
«Paši redzat, ka es.»
«Dievs ar jums un visi svētie! Kā! Jūs, Ivan Ivanovič, esat kļuvis par Ivana Nikiforoviča ienaidnieku! Vai jūsu mute to saka? Atkārtojiet vēl! Vai tik kāds aiz muguras jums nav noslēpies, kas runā jūsu vietā? …»
«Kas tad te neticams? Es nevaru uz viņu skatīties: viņš man nodarīja nāvīgu plrestību, apvainoja manu godu.»
«Visusvētā trīsvienība! Kā gan lai es nu pārliecinu māmiņu? Un viņa, vecenīte, katru dienu, līdz ko mēs sanaidojamies ar māsu, saka: «Jūs, bērniņi, dzīvojat savā starpā kā suņi. Kaut jūs ņemtu priekšzīmi no Ivana Ivanoviča un Ivana Nikiforoviča: tie tik ir draugi ka draugi! kas par draugiem! kas par cienījamiem ļaudīm!» Te tev nu bija draugi! Izstāstiet, par ko tad tas? kā?»
«Šī lieta ir delikātā, Demjan Demjanovič! vārdiem to nevar izstāstīt: pavēliet labāk izlasīt lūgumu. Lūk, ņemiet no šīs puses, te pieklājīgāk.»
«Izlasiet, Taras Tichonovič!» sacīja tiesnesis, pagriezies pret sekretāru. Tarass Tichonovičs paņēma lūgumu un, no- šņaucies, kā šņaucas visi sekretāri apriņķa tiesās, ar divi pirkstu palīdzību, sāka lasīt:
«Mirgorodas apriņķa muižnieka un muižtura Ivana, Ivana dēla, Pererepenka lūgums; bet par ko, tam seko punkti:
«1) Visai pasaulei pazīstamais ar savām dievam pretīgām, riebumu radošām un katru mēru pārsniedzošām pretlikumīgām izdarībām muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, šā 1810. gada jūlija 7. dienā nodarīja man nāvīgu pārestību, kā personīgi, kas attiecas uz manu godu, tā arī tādā pašā mērā pazemodams un apkaunodams manu stāvokli un vārdu. Šis muižnieks pie tam arī pats ir zemiska izskata, viņa raksturs ir ķildīgs un pilns dažāda veida dieva zaimošanām un lamu vārdiem …»
Te lasītājs mazliet apstājās, lai no jauna izšņauktos, bet tiesnesis labvēlībā salika rokas un tik runāja pie sevis: «Kas par drošu spalvu! Dievs kungs! kā šis cilvēks raksta!»
Ivans Ivanovičs lūdza lasīt tālāk, un Tarass Tichonovičs turpināja:
«Šis muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, kad es ierados pie viņa ar draudzīgiem priekšlikumiem, nosauca mani publiski apvainojošā un manu godu aizskarošā vārdā, un, proti, par «zostēviņu», tai laikā, kad visam Mirgorodas apriņķim ir zināms, ka par šādu nekrietnu dzīvnieku es nekad neesmu saucies un arī uz priekšu saukties neesmu nodomājis Bet kā pierādījums manai dižciltīgai dzimšanai ir tas, ka metriskajā grāmatā, kas atrodas Triju Svētītāju baznīcā, ir ierakstīta tiklab manas dzimšanas diena, kā arī manis saņemtā kristība. Bet «zostēviņš», kā zināms visiem, kas kaut cik saprot no zinātnēm, nevar būt ierakstīts metriskajā grāmatā, jo «zostēviņš» ir nevis cilvēks, bet putns, kas jnu katram, pat tādam, kas nav bijis seminārā, pilnīgi zinām… Bet šis ļaundabīgais dižciltīgais, to visu zinādams, ne ar kādu citu nolūku, kā sagādāt manam stāvoklim un amatam nāvīgu apvainojumu, nolamāja mani šai nekrietnā vārdā.
«2) Šis pats neuzvedīgais un nepieklājīgais muižnieks iekāre ja pie tam manu dzimto, manis saņemto pēc mana tēva, kas sastāvēja garīdznieku kārtā, cienītā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Pererepenka, īpašumu, ar to, ka pretēji visiem likumiem pārnesa pilnīgi pretī manam lievenim zosu kūti, kas tika darīts ne ar kādu citu nodomu, kā pastiprināt man nodarīto apvainojumu, jo šī kūts stāvēja līdz šim piemērotā vietā un bija vēl diezgan izturīga. Bet augšminētā dižciltīgā neķītrais nodoms balstījās vienīgi uz to, lai padarītu mani par nepiedienīgās norises liecinieku: jo ir zināms, ka katrs cilvēks neies kūtī, vēl jo mazāk zosu kūtī, pieklājīgu darīšanu dēļ. Šai pretlikumīgajā darbībā divi priekšējie stabi aizņēma manu personīgo zemi, ko dabūju no sava tēva, viņam vēl dzīvam esot, no cienījamā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Pererepenka, kura sākas no klēts un iet taisnā līnijā līdz tai pašai vietai, kur sievas mazgā podus.
«3) Augšā attēlotais muižnieks, kura vārds un uzvārds vien iedveš visādu riebumu, nēsā dvēselē ļaunu nodomu sadedzināt mani manā mājā. Kā neapšaubāmas pazīmes tam ir zemāk minētais: 1-kārt, šis ļaundabīgais muižnieks sācis bieži iziet no saviem apartamentiem, ko agrāk sava slinkuma un nešķīstā miesas treknuma dēļ nedarīja; 2-kārt, viņa saimes istabā, kas pienāk pie paša žoga, kurš apņem manu personīgo zemi, manis saņemtu no mana mirušā tēva, cienījamā nelaiķa Ivana, Onisija dēla, Pererepenka, ik dienas un neparasti ilgi deg gaisma, kas tam jau ir skaidrs pierādījums; jo līdz šim pēc viņa sīkumainā skopuma vienmēr ne tikai tauku svece, bet pat vilka acs gaismeklis bija izdzēšams.
«Un tāpēc lūdzu šim muižniekam Ivanam, Nikifora dēlam, Dovgočchunam, kā vainīgam dedzināšanā, mana stāvokļa, vārda un ģimenes apvainošanā un īpašuma laupīšanā un piesavināšanā, bet visļaunākais, zemiskā un peļamā «zostēviņa» vārda pievienošanā manam uzvārdam, piespriest sodu, tiesas izdevumu un zaudējumu atlīdzināšanu, un pašu kā pārkāpēju
dzelžos ieslēgt un iekaltu pārsūtīt uz pilsētas cietumu, un pēc šī mana lūguma spriedumu nekavējoties un neizvairoties pasludināt. Rakstījis un sacerējis muižnieks, Mirgorodas muižturis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko.»
Pēc lūguma izlasīšanas tiesnesis tuvojās Ivanam Ivanovičam, saņēma viņu aiz fx>gas un sāka ar viņu rimāt gandrīz tā: «Ko gan jūs darāt, Ivan Ivanovič? Bīstieties dieva! Atmetiet sūdzību, lai tā izput! (Velns lai to parauj!) Sadodieties labāk ar Ivanu Nikiforoviču rokas un sabučojieties; un nopērciet santurinieti vai nikopolieti, vai kaut arī sataisiet vienkārši punšu, un pasauciet mani! Sadzersim kopā un aizmirsīsim visu!»