«Nē, Demjan Demjanovič! Tā nav tāda lieta,» sacīja Ivans ivanovičs ar cienību, kas vienmēr viņam tā piestāvēja, «tā nav tāda lieta, ko var atrisināt miera ceļā. Ardievu! Ardievu arī jūs, kungi!» turpināja viņš ar to pašu cienību, pagriezdamies pret visiem, «ceru, ka manam lūgumam būs pienācīgs virziens.» Un aizgāja, atstādams izbrīnā visu tiesas sanāksmi.
Tiesnesis sēdēja, nebilzdams ne vārda; sekretārs šņauca tabaku; kancelejas ierēdņi apgāza sadauzīto pudeles lausku, ko lietoja tintnīcas vietā, un pats tiesnesis izklaidībā iztriepa ar pirkstu pa galdu tintes peļķi.
«Ko jūs teiksiet uz to, Dorofej Trofimovič?» sacīja tiesnesis, brīdi klusējis, pagriezdamies pret piesēdētāju.
«Nekā neteikšu,» atbildēja piesēdētājs.
«Kādas lietas gan nenotiek!» turpināja tiesnesis. Nepaguva viņš to izsacīt, kad durvis sāka brikšķēt un Ivana Nikiforoviča priekšējā puse iespraucās tiesas istabā, pārejā palika vēl priekšistabā. Ivana Nikiforoviča ierašanās, un pie tam tiesā, šķita tik neparasta, ka tiesnesis iesaucās, sekretārs pārtrauca savu lasīšanu, viens kancelejas ierēdnis, friza pusfrakā, paņēma lūpās spalvu, otrs norija mušu. Pat invalids, kas pildīja feldjegera un sarga pienākumu un līdz tam bija stāvējis pie durvīm, kasīdamies savā netīrajā kreklā ar uzšuvumu uz pleca, pat šis invalids atplēta muti un uzkāpa kādam uz kājas.
«Kādi vēji jūs atpūtuši? Kas un kā? Kā jūsu veselība, Ivan Ņikiforovič?»
Bet Ivans Nikiforovičs nebija ne dzīvs, ne miris, jo bija iestrēdzis durvīs un nevarēja paspert ne soli uz priekšu vai atpakaļ. Veltīgi tiesnesis sauca priekšistabā, lai kāds no tiem, kas tur atradās, iestumtu Ivanu Nikiforoviču no muguras tiesas istabā. Priekšistabā atradās tikai viena lūdzēja vecene, kas, neraugoties uz visu savu kaulaino roku pūlēm, nevarēja nekā izdarīt. Tad viens no kancelejas ierēdņiem, ar biezajām lūpām, platiem pleciem, resnu degunu, acīm, kas izskatījās šķības un noreibušas, noplīsušiem elkoņiem, tuvojās Ivana Nikiforoviča priekšējai pusei, salika abas viņa rokas krustis kā bērnam, un pamirkšķināja vecajam invalidam, kas ar savu celi bija atspēries Ivana Nikiforoviča vēderā, un, neraugoties uz žēlajiem vaidiem, viņu izgrūda priekšistabā. Pēc tam atstūma aizbīdņus un atvēra durvju otru pusi, pie kam kancelejas ierēdnis un viņa palīgs invalids no draudzīgās piepūles ar savas mutes elpu bija izplatījuši tik stipru smaku, ka tiesas istaba pārvērtās uz laiku par dzertuvi.
«Vai jūs nesaspaidīja, Ivan Ņikiforovič? Es pateikšu māmuļai, viņa atsūtīs j.ums tinkturu, ar ko ierīvējiet tik viduci un muguru, un viss pāries.»
Bet Ivans Nikiforovičs atkrita krēslā, un ārpus ilgstošiem vaidiem nekā nevarēja pasacīt. Beidzot vājā, aiz noguruma tikko dzirdamā balsī viņš izdvesa: «Vai jūs nevēlaties?» un, izņēmis no kabatas radziņu, piebilda, «paņemiet, pagodiniet!»
«Ļoti priecājos, ka jūs redzu,» atbildēja tiesnesis, «bet arvien vēl nevaru iedomāties, kas spieda jūs uzņemties pūles un pagodināt mūs ar tik patīkamu nejaušību.»
«Ar lūgumu .. .» varēja tikai izteikt Ivans Nikiforovičs.
«Ar lūgumu? ar kādu?»
«Ar sūdzību…» (te elpā radās gara pauze) «Och!… ar sūdzību pret blēdi… Ivanu Ivanoviču Pererepenku.»
«Kungs! Arī jūs to pašu! Tādi reti draugi! Sūdzība pret tik labdarīgu cilvēku!…»
«Viņš — pats sātans!» noteica strupi Ivans Nikiforovičs.
Tiesnesis pārmeta krustu.
«Ņemiet lūgumu, izlasiet.»
«Neko darīt, izlasiet, Taras Tichonovič,» sacīja tiesnesis, griezdamies pie sekretārā ar nepatiku sejā, pie kam viņa deguns negribot paostīja augšējo lūpu, ko parasti agrāk viņš
darīja tikai aiz lielas labpatikas. Tāda deguna patvaļa sagādāja tiesnesim vēl vairāk nepatikšanu: viņš izņēma kabatas lakatu un noslaucīja no augšējās lūpas visu tabaku, lai sodītu tā bezkaunību.
Sekretārs, izdarījis savu parasto ievadījumu, ko viņš vienmēr lietoja pirms lasīt sākšanas, t. i., bez kabatas lakata palīdzības, sāka savā parastajā balsī šādā veidā:
«Lūdz Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgučchuns, bet par ko, tam seko punkti:
«lj Pēc sava naidīgā ļaunuma un acīm redzamas nelabvēlības, sevi par muižnieku dēvētājs Ivans, Ivana dēls, Pere- repenko, visādus mēslus, zaudējumus un citas nelietības un šausminošas izdarības man sagādā, un vakardien pēcpusdienā kā razbainieks un zaglis ar cirvjiem, zāģiem, kaltiem un citiem atslēdznieka rīkiem ielīda naktī manā pagalmā un mana paša personīgajā kūtī, kas tajā atrodas, pašrocīgi un zemiskā kārtā to sacirta, uz ko no savas puses es neesmu devis nekāda iemesla tik pretlikumīgai un razbainieciskai rīcībai.
«2) Šis pats muižnieks Pererepenko ir iekārojis pašu manu dzīvību, un līdz 7-ajam datumam pagājušā mēnesī, turēdams šo nodomu slepenībā, atnāca pie manis un sāka draudzīgi un ar viltu izmānīt no manis šauteni, kas atradās manā istabā, un piedāvāja man par to, ar viņam piemītošu skopumu, daudz nederīgu mantu, kā, piemēram: rudo cūku un divi mēriņus auzu. Bet, jau toreiz nojauzdams viņa noziedzīgo nodomu, es visādi pūlējos viņu no tā atvirzīt; bet šis blēdis un nelietis Ivans, Ivana dēls, Pererepenko izlamāja mani kā zemnieks un kopš tā laika sajūt pret mani nesamierināmu ienaidu. Turklāt šis, bieži pieminētais, trakais muižnieks un razbainieks Ivans, Ivana dēls, Pererepenko ir arī visai zemas dzimšanas: viņa māsa bija visai pasaulei pazīstamā vazaņķe un aizgāja līdzi jegeru rotai, kas stāvēja priekš gadiem pieciem Mirgorodā, bet savu vīru ierakstīja zemniekos. Arī.viņa tēvs un māte bija pāri mēram nelikumīgi ļaudis, un abi bija neiedomājami dzērāji. Taču pieminamais muižnieks un razbainieks Pererepenko ar savām lopam līdzīgām un nicināšanas cienīgām izdarībām ir pārspējis visu savu dzimtu un zem godprātības maskas strādā viskārdinošākos darbus. Gavēni neievēro, jo Vilipa dienas priekšvakarā šis dieva atkritējs nopirka aunu un otrā dienā lika to savai nelikumīgai skuķei