«Bet atļaujiet, es jums izstāstīšu, kur es biju,» atbildēja policijas priekšnieks. «Pirmkārt, varu jums paziņot, ka šodien lielisks laiks…»
Pie pēdējiem vārdiem Ivans Ivanovičs gandrīz nomira.
«Bet atļaujiet,» turpināja policijas priekšnieks, «es atnācu šodien pie jums kādā svarīgā lietā.» Te policijas priekšnieka seja un izturēšanās ieguva to pašu rūpju pilno izteiksmi, ar kādu viņš spēji uzbruka lievenim. Ivans Ivanovičs atdzīvojās un drebēja kā drudzī, nekavēdamies, pēc sava paraduma, jautāt: «Kas tad tur nu svarīgs? vai tad tas nu ir svarīgi?»
«Nu skatiet tik: vispirms atļaušos jums darīt zināmu, mīļais draugs un labdari Ivan Ivanovič, ka jūs… no savas puses es, atļaujat palūkoties, es nekā, bet valdības formas, valdības formas to prasa: jūs esat pārkāpis pienācīgo kārtību!»
«Ko jūs tur runājat, Pjotr Fjodorovič? Es nekā nesaprotu.»
«Apžēlojieties, Ivan Ivanovič! kā jūs nekā nesaprotat? Jūsu personīgais lopiņš aizstiepis ļoti svarīgu valsts papiru, un jūs vēl pēc tam sakāt, ka nekā nesaprotat!»
«Kas par lopiņu?»
«Ar atļauju sacīt, jūsu personīgā rudā cūka.»
«Bet kur tad te mana vaina? Kāpēc tiesas sargs atver durvis?»
«Bet, Ivan Ivanovič, jūsu personīgais lops: tātad jūs vainīgs.»
«Pazemīgi pateicos par to, ka ar cūku mani līdzināt.»
«To nu gan neesmu sacījis, Ivan Ivanovič! Nudien, neesmu sacījis! Atļaujiet pats spriest pēc tīras sirdsapziņas. Jums bez mazākām šaubām ir zināms, ka saskaņā ar priekšniecības rīkojumiem aizliegts pilsētā, vēl jo vairāk galvenajās pilsētas ielās pastaigāties netīriem lopiem. Atzīstiet paši, ka tāda lieta ir aizliegta.»
«Dievs to zina, ko jūs runājat. Liela lieta, ka cūka izgājusi uz ielas!»
«Atļaujiet jums sacīt, atļaujiet, Ivan Ivanovič, tas ir pilnīgi neiespējami. Ko lai dara? Priekšniecība grib — mums jāpaklausa. Nestrīdos, izskrien dažreiz uz ielas un pat laukumā vistai un zosis, ievērojiet: vistas un zosis; bet es jau pagājušajā gadā devu rīkojumu cūkas un āžus neielaist publiskos laukumos, šo rīkojumu es tad pat pavēlēju mutiski nolasīt sapulcē visas tautas priekšā.»
«Nē, Pjotr Fedorovič, es te neredzu nekā cita, kā vienīgi to, ka jūs visi cenšaties mani apvainot.»
«Tc nu gan jūs nevarat sacīt, mīļais draugs un labdari, ka es cenšos apvainot. Atcerieties pats: es neteicu jums neviena vārda pagājušajā gadā, kad jūs izbūvējāt jumtu veselu aršinu augstāk par nosacīto mēru. Taisni otrādi, es rādīju seju, it kā to pavisam nebūtu ievērojis. Ticiet, mīļais draugs, ka arī tagad es būtu pavisam, tā sakot… bet mans pienākums, ar vārdu sakot, uzdevums prasa sekot tīrībai. Spriediet pats, ja pēkšņi galvenajā ielā …»
«Tad ta jūsu galvenās ielas! Turp katra sieva iet izmest to, kas viņai nederīgs.» N
«Atļaujiet jums sacīt, Ivan Ivanovič, ka jūs pats apvainojat mani! Tiesa, tas notiek dažkārt, bet lielāko daļu tikai pie žoga, Šķūņiem vai būdiņām; bet lai galvenajā ielā, laukumā ielauztos cūka, tā ir tāda lieta …»
«Kas tad tur, Pjotr Fedorovič! Cūka — taču dieva radījums'»
«Fiekrītu. Tas visai pasaulei zināms, ka jūs skolots cilvēks, pazīstat zinātnes un dažādus citus priekšmetus. Protams, es nekādas zinātnes neesmu mācījies; ātrraksta rakstību es sāku mācīties savas dzīves trīsdesmitajā gadā. Jo es, kā jums zināms, esmu no ierindniekiem.»
«Hm!» sacīja Ivans Ivanovičs.
«Ja,» turpināja policijas priekšnieks, «1801. gadā es atrados 42. jegeru pulka 4. rotā par poručiku. Rotas komandieris mums bija, ja labpatīk zināt, kapteinis Jeremejevs.» Pie šiem vārdiem policijas priekšnieks ielaida savus pirkstus tabakdozē, ko Ivans Ivanovičs turēja atvērtu, un berza tabaku.»
Ivans Ivanovičs atbildēja: «Hm.»
«Bet mans pienākums,» turpināja policijas priekšnieks, «ir padoties valdības rīkojumiem. Vai jūs zināt, Ivan Ivanovič, ka tas, kas tiesā nolaupījis valsts papīru, ir padots, līdzīgi katrim citam noziegumam, krimināltiesai?»
«Zinu tik labi, ka, ja gribat, varu arī jūs pamācīt. Tas sacīts par cilvēkiem; piemēram, ja jūs būtu nozadzis papīru; bet cūka — dzīvnieks, dieva radījums.»
«Tā ir, bet likums saka: «Vainīgais zādzībā…» Lūdzu jūs ieklausīties uzmanīgāk: vainīgais! Te nemin ne kārtu, ne dzimumu, ne amatu; tātad arī dzīvnieks var būt vainīgs. Kā jums tīk, bet dzīvnieks pirms soda sprieduma pasludināšanas ir nogādājams policijā kā kārtības pārkāpējs.»
«Nē, Pjotr Fjodorovič,» piebilda aukstasinīgi Ivans Ivanovičs, «tas nu gan nenotiks!»
«Kā jūs gribat, bet man tikai jāseko priekšniecības priekšrakstiem.»
«Ko tad jūs mani biedējat? Laikam gribat atsūtīt tai pakaļ bezroci zaldātu? Es noteikšu sētas sievai ar kruķi viņu izvadīt; pēdējo roku viņam pārlauzīs.»
«Es neiedrošinos ar jums strīdēties. Tādā gadījumā, ja jūs to negribat nogādāt policijā, rīkojies ar to kā jums tīk; nokaujiet, ja vēlaties, to uz ziemas svētkiem vai sataisiet no tās šķiņķus., vai arī tāpat apēdiet. Tikai es jūs gribētu lūgt, ja jūs darīsiet desas, atsūtiet man pārīti no tām, kādas jums ar tādu mākslu taisa Gapka no cūkas asinīm un speķa. Mana Agrafena Trofimovna tās ļoti mīl.»
«Desas, ja vēlaties, nosūtīšu pārīti.»
«Būšu jums ļoti pateicīgs, mīļais draugs un labvēli. Tagad atļaujiet jums pasacīt vēl vienu vārdu. Man ir uzdevums gan 110 tiesneša, gan arī no visiem mūsu paziņām, tā sakot, salabināt jūs ar jūsu draugu Ivanu Nikiforoviču.»
«Kā! ar bezgodi! Lai es salabtu ar šo rupjo tēviņu! Nekad! Tas nenotiks, nenotiks!» Ivans Ivanovičs bija ārkārtīgi noteikts.»