«Kā nu jūs gribat,» atbildēja policijas priekšnieks, pacienādams abas nāsis ar tabaku. «Es jums nedrīkstu dot padomu; taču atļaujiet pasacīt: tagad nu jūs esat saķildojušies, bet kad izlīgsiet…»
Bet Ivans Ivanovičs sāka runāt par paipalu ķeršanu, kas parasti notika tad, kad viņš gribēja pārmainīt sarunu.
Un tā policijas priekšniekam, negūstot nekādus panākumus, bija jāaiziet mājās.
VI NODAĻA,
no kuras lasītājs viegli var uzzināt visu to, kas tajā ir.
Lai kā tiesā centās noslēpt lietu, bet tūlīt otrā dienā visa Mirgoroda dabūja zināt, ka Ivana Ivanoviča cūka aiznesusi Ivana Nikiforoviča lūgumu. Pats policijas priekšnieks pirmais aizmirsās un izpļāpāja. Kad Ivanam Nikiforovičam par to pateica, viņš nekā nesacīja; tikai pajautāja: «Vai tā nebija rudā''» '
Bet Agafija Fedosejevna, kas bija te klāt, sāka atkal neatlaisties no Ivana Nikiforoviča: «Ko tu, Ivan Ņikiforovič? Par tevi smiesies kā par muļķi, ja tu paļausies! Kas tu pēc tam būsi par muižnieku? Tu būsi sliktāks par bābu, kas pārdod saldās maizītes, kuras tu tik ļoti mīli.» Un pierunāja ne- rimīgā! Sameklēja kaut kur vīreli vidējos gados, nosmulētu ar plankumiem pa visu seju, tumši zilos svārkos ar ielāpiem eikoņos, pilnīgu kroņa tintnīcu! Zābakus viņš zieda ar degutu, nēsāja trīs spalvas aiz auss un pie pogas piesietā saitītē stikla pudelīti tintnīcas vietā; viņš apēda ar reizi deviņus pīrāgus, bet desmito lika kabatā, un vienā zīmogpapīrā sarakstīja tik daudz visādu apsūdzību, ka neviens lasītājs nevarēja to vienā paņēmienā izlasīt, nepārtraucis to ar kāsēšanu un šķaudīšanos. Sī niecīgā cilvēka līdzība rakņājās, urbās, rakstīja un beidzot uzcepa šādu papīru:
«Mirgorodas apriņķa tiesai no muižnieka Ivana, Nikifora dēla, Dovgočchuna.
«Tā mana lūguma dēļ, kas no manis, muižnieka Ivana, Nikifora dēla, Dovgočchuna, bija tam domāts, sakarā ar muižnieku Ivanu, Ivana dēlu, Pererepenku, kam arī pati Mirgorodas apriņķa tiesa savu izdabāšanu parādījusi. Un tā pati nekaunīgā rudās cūkas patvaļa, noslēpumā turama un jau no nepiederīgiem ļaudīm līdz ausīm atnākusi. Tālab šī pieļaušana un vainas neievērošana, kā ar ļaunu nolūku izdarīta, neatliekami piekrīt tiesāšanai; jo šāda cūka ir muļķīgs dzīvnieks, un jo vairāk spējīga papīra nolaupīšanai. No kam skaidri redzams, ka bieži pieminētā cūka ne citādi, kā paša pretinieka uz to pamudināta, kas sauc sevi par muižnieku Ivanu, Ivana dēlu, Pererepenku un jau pieķerts laupīšanā, dzīvības apdraudēšanā un dievzaimošanā. Bet šī Mirgorodas tiesa ar tai raksturīgo partejību parādījusi savas peisonas slepeno vienošanos; bez jebkādas vienošanās šī cūka nekādā ziņā nevarētu tikt pielaista pie papīra aiznešanas, jo Mirgorodas apriņķa tiesa ar apkalpotājiem visai apgādāta; tam jau diezgan minēt vienu zaldātu, kas katrā laikā atrodas uzgaidāmajā telpā, kam, kaut arī tam ir viena greiza acs un mazliet bojāta roka, bet lai izdzītu cūku un iesistu tai ar koku, ir visai piemērotas spējas. No tā skaidri redzama šīs Mirgorodas tiesas saudzība un neapšaubāmā žīdiskas peļņas dalīšana pēc kopējas vienošanās. Bet šis augšminētais slepkava un muižnieks Ivans, Ivana dēls, I'ererepenko ir izturējies kā slīpēts blēdis. Tāpēc arī pievedu šai apriņķa tiesai es, muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, pienācīgai viszināšanai, ja no šīs rudās cūkas vai arī no ar to vienojušās dižciltīgā Pererepenka minētais lūgums netiks piedzīts un pēc tā sprieduma pēc taisnības un manis labā nesekos: tad es, muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns, par šādu šīs tiesas pretlikumīgu saudzību iesniegšu sūdzību palatā, ar pēc formas pienācīgo lietas pārnešanu.
«Mirgorodas apriņķa muižnieks Ivans, Nikifora dēls, Dovgočchuns.»
Šis lūgums radīja savu ietekmi. Tiesnesis bija, kādi ir parasti labsirdīgi cilvēki, no bailīgajiem. Viņš griezās pie sekretārā. Bet sekretārs izlaida caur lūpām biezu «hm» un parādīja savā sejā to vienaldzīgo un velnišķi divdomīgo izteiksmi, kādu pieņem vienīgi tikai sātans, kad redz sev pie kājām pie viņa ieradušos upuri. Atlika viens līdzeklis: samierināt divi draugus. Bet kā to uzsākt, ja visi mēģinājumi līdz šim bijuši bez panākumiem? Taču nolēma vēl pamēģināt; bet Ivans Ivanovičs tieši paziņoja, ka to nevēlas un pat visai noskaitās. Ivans Nikiforovičs atbildes vietā uzgrieza muguru un kaut jel vārdu būtu bildis. Tad prāva risinājās neparastā ātrumā, ar kādu parasti ir slavenas tiesu iestādes. Papīru apzīmēja, pierakstīja, apnumurēja, iešuva, parakstījās, visu vienā un tai pašā dienā, un ielika lietu skapī, kur tā gulēja, gulēja, gulēja gadu, otru, trešu. Daudzas līgavas paguva apprecēties, Mirgorodā izdzina jaunu ielu; tiesnesim izkrita viens dzerokļa un divi sānu zobi; Ivana Ivanoviča pagalmā skraidīja vairāk bērnu nekā agrāk (kur viņi radās, vienīgi dievs to zina); Ivans Nikiforovičs par spīti Ivanam Ivanovičam uzcēla jaunu zosu kūti, kaut gan mazliet tālāk par iepriekšējo, un pilnīgi aizbūvējās no Ivana Ivanoviča, tā ka šie cienījamie ļaudis gandrīz nekad neredzēja viens otru sejā, — un lieta arvien gulēja vislabākā kārtībā skapī, kas izskatījās kā no marmora, tintes traipu pēc.
Pa to laiku notika ārkārtīgi svarīgs notikums visai Mir- gorodai. Policijas priekšnieks rīkoja asambleju! Kur lai es ņemu otas un krāsas, ar ko attēlot sanāksmes daudzveidību un lielisko dzīrošanu? Paņemiet pulksteni, atveriet to un paskatieties, kas tur notiek! Vai nav tiesa, briesmīgs raibums? Nu tad iedomājieties, ka gandrīz tikpat daudz, ja ne vēl vairāk, riteņu stāvēja policijas priekšnieka pagalmā. Kādu bričku un ratu tik tur nebija! Viena — pakaļgals plats, bet priekša šauriņa; otra — pakaļgals šauriņš, bet priekša plata. Viena bija brička un rati kopā; otra ne brička, ne rati; cita izskatījās pēc milzīgas siena gubas vai pēc resnas kupča sievas, otra — pēc izpūruša žīda vai skeleta, kas vēl nav p«visam atbrīvojies no ādas; cita profilā izskatījās pilnīgi pēc pīpes ar čibuku, otra neizskatījās ne pēc kā, līdzinādamās kādai savādai būtei, pilnīgi bezveidīgai un ārkārtīgi fantastiskai. No šā riteņu un buku chaosa izcēlās kas līdzīgs karietei ar istabas logu, kas bija pārsists krustām biezu pārsegu. Kučieri, pēlēkos kazalkinos, puspaltrakos un mētelēnos, jērenēs un dažādu kalibru cepurēs, ar pīpēm rokās, vadāja pa pagalmu izjūgtos zirgus. Kādu asambleju rīKoja policijas priekšnieks! Atjaujiet, es uzskaitīšu visus, kas tur bija. Tarass Tarasovičs, Jevpls Akinfovičs, Jevtichijs Jevtichijevičs, Ivans Ivanovičs, ne tas Ivans Ivanovičs, bet cits, Sava Gavrilovičs, mūsu Ivans Ivanovičs, Jelevferijs Jelev- ferijevičs, Makars Nazarjevičs, Foma Grigorjevičs… Tālāk nevaru… nav pa spēkam! roka nogurst rakstot! Un cik daudz bija dāmu! tumšām un gaišām sejām, gan garas, gan īsiņas, resnas kā Ivans Nikiforovičs un tik tievas, ka likās, katru no tām varētu paslēpt policijas priekšnieka zobena makstī. Kas āubju! kas kleitu! sarkanu, dzeltenu, kafijas brūnu, zaļu, jaunu, pārkrāsotu, pāršūtu, — lakatu, lenšu, rokas somu! Ardievu, nabaga acis! jūs vairs nekam nederēsiet pēc šīs skates. Un cik garš galds bija izvilkts! Un kā vedās sarunas Visiem, kādu troksni sacēla! Kas gan pret to dzirnavas ar visiem saviem dzirnu akmeņiem, riteņiem, zobratiem, miezeriem! Nevaru jums droši pasacīt, par ko viņi runāja, bet vedas domāt, ka par daudzām patīkamām un derīgām lietām, kā, piemēram: par laiku, par suņiem, par kviešiem, par aubēm, par kumeļiem. Beidzot Ivans Ivanovičs, ne tas Ivans Ivanovičs, bet otrs, kam viena acs greiza, sacīja: