Tai bridi, kad viņa rosīgais prāts gudroja līdzekli, kā pārliecināt Ivanu Nikiforoviču, un viņš jau drosmīgi gāja visam pretī, kāds negaidīts apstāklis viņu mazliet apmulsināja. Nav par ļaunu pie tam pastāstīt lasītājam, ka Antonam Prokofjevičam bija, starp citu, vienas bikses ar tik dīvainu īpašību, ka, kad viņš tās uzvilka, tad vienmēr viņam koda suņi lielos. Kā par nelaimi šajā dienā viņš bija uzvilcis tieši šīs bikses, un tāpēc, tikko viņš bija nodevies pārdomām, briesmīga riešana no visām pusēm pārsteidza viņa dzirdi. Antons Prokofjevičs sacēla tādu brēku (stiprāk par viņu neviens neprata kliegt), ka ne tikai pazīstamā sieva un neizmērojamo svārku iemītnieks izskrēja viņam pretī, bet pat puikas no Ivana Ivanoviča pagalma izbira pie viņa, un, lai gan suņi tikai vienā kājā paguva viņam iekost, tomēr tas leti vājināja viņa drosmi, un viņš ar zināmu lēnību tuvojās lievenim.
VII UN PĒDĒJĀ NODAĻA
«A, labdien! Kādēļ jūs suņus ķircināt?» sacīja Ivans Niki- foiovičs, ieraudzījis Antonu Prokofjeviču, jo ar Antonu Prokofjeviču neviens citādi nerunāja, kā jokojoties.
«Kaut viņi visi nosprāgtu! Kas tos ķircina?» atbildēja Antons Prokofjevičs.
«Jūs melojat.»
«Nudien, nē! Jūs lūdza Pjotrs Fjodorovičs uz pusdienām.»
«Hm!»
«Nudien! tik pārliecīgi lūdza, ka ne izteikt nevar. Kas tad tas, saka, Ivans Nikiforovičs bēg no manis kā no naidnieka, nekad neienāk parunāties vai pasēdēt.»
Ivans Nikiforovičs noglaudīja savu pazodi.
«Ja, saka, Ivans Nikiforovičs arī tagad neatnāks, tad es nezinu, ko domāt: droši vien, viņam pret mani ir kas padomā! Esiet tik laipns, Anton Prokofjevič, pierunājiet Ivanu Nikiforoviču! Nu, kas ir, Ivan Ņikiforovič, iesim! Tur sapulcējusies pašlaik lieliska kompānijā!»
Ivans Nikiforovičs bija sācis apskatīt gaili, kas, stāvēdams uz lieveņa, rāva vaļā no visa spēka.
«Kaut jūs zinātu, Ivan Ņikiforovič,» turpināja cītīgais deputāts: «kas par storēm, kas par svaigu kaviaru atsūtīts Pjotram Fjodorovičam!»
Pie šiem vārdiem Ivans Nikiforovičs pagrieza savu galvu un sāka uzmanīgi ieklausīties.
Tas iedrošināja deputātu. «Iesim ātrāk: tur ir arī Foma Grigorjevičs! Nu, ko jūs?» piebilda viņš, redzēdams, ka Ivans Nikiforovičs gulēja visu laiku vienādā stāvoklī: «nu, kas ir, iesim vai neiesim?»
«Negribu.»
Šis «negribu» pārsteidza Antonu Prokofjeviču: viņš jau bija domājis, ka viņa pārliecības pilnā spēle pilnīgi pievei- kusi šo katrā ziņā cienījamo cilvēku; bet tā vietā viņš izdzirda noteiktu: «negribu».
«Kāpēc jūs negribat?» jautāja viņš gandrīz ar sašutumu, kas pie viņa parādījās ārkārtīgi reti, pat tad ne, kad viņam lika uz galvas aizdedzinātu papīru, ar ko sevišķi mīlēja sevi iepriecināt tiesnesis un policijas priekšnieks.
Ivans Nikiforovičs iešņauca tabaku.
«Kā jūs gribat, Ivan Ņikiforovič, es nezinu, kas jūs attur?»
«Ko es iešu?» izdabūja beidzot Ivans Nikiforovičs, «tur būs razbainieks!» Tā viņš parasti sauca Ivanu Ivanoviču. Dievs taisnais! Un vai gan sen …
«Nudien, nebūs! Kā dievs debesīs, ka nebūs! Lai mani šai pašā vietā pērkons nosper!» atbildēja Antons Prokofjevičs, kas bija gatavs dievoties desmit reižu stundā. «Iesim taču, Ivan Ņikiforovič!»
«Jūs taču melojat, Anton Prokofjevič, viņš ir tur?»
«Nudien, nudien nav! Lai es netieku nost no šīs vietas, 'ja viņš ir tur! Un padomājiet paši, kas par vajadzību man melot! Lai man rokas un kājas nokalst!… Ko, arī tagad neticat? Lai es nosprāgstu tepat jūsu priekšā! Lai ne tēvs, ne māte mana, ne es neredzu debesu valstības! Vēl neticat?»
Ivanu Nikiforoviču šie pārliecinājumi pilnīgi nomierināja, un viņš lika savam kamerdineram, bezgalīgajos svārkos, atnest bikses un satina kazakinu.
Es domāju, ka aprakstīt, kā Ivans Nikiforovičs vilka bikses, kā viņam sametināja kakla saiti un beidzot uzvilka kazakinu, kas zem kreisās piedurknes pārplīsa, pilnīgi "lieki. Pietiek, ka viņš visu šo laiku saglabāja pieklājīgu mierīgumu un neatbildēja ne vārda Antona Prokofjeviča priekšlikumam — kaut ko samainīt pret viņa turku tabakas maku.
Tai laikā sanāksme ar nepacietību gaidīja izšķirīgo mirkli, kad ieradīsies Ivans Nikiforovičs un piepildīsies beidzot kopējā vēlēšanās, lai šie cienījamie ļaudis izlīgtu savā starpā. Daudzi bija gandrīz pārliecināti, ka Ivans Nikiforovičs neatnāks. Policijas priekšnieks gandrīz saderēja ar greizo Ivanu Ivanoviču, ka neatnāks; bet derības izjuka tikai tāpēc, ka greizais Ivans Ivanovičs pieprasīja, lai tas derētu uz savu sašauto kāju, bet viņš uz greizo aci, — par ko policijas priekšnieks ļoti apvainojās, bet kompānija klusiņām smējās. Neviens vēl nesēdās pie galda, kaut gan jau sen bija otrā stunda, — laiks, kad Mirgorodā, pat parādes gadījumos, jau sen pusdieno.
Tiklīdz Antons Prokofjevičs parādījās durvīs, tai pašā mirklī viņu visi ielenca. Antons Prokofjevičs uz visiem jautājumiem atkliedza vienu noteiktu vārdu: «Nebūs!» Tiklīdz viņš bija to izteicis, kad bārienu, rājienu un varbūt arī knipju krusa gatavojās izlīt uz viņa galvas par sūtniecības neveiksmi, kad pēkšņi durvis atvērās un — ienāca Ivans Nikiforovičs.
Ja būtu parādījies pats sātans vai mironis, tad tie nebūtu radījuši tādu izbrīnu visā sabiedrībā, kādu izraisīja Ivana Nikiforoviča ierašanās. Bet Antons Prokofjevičs tikai plīsa aiz smiekliem, saķēris sānus, no prieka, ka tā piejokojis visu kompāniju.
Lai būtu kā būdams, bet tas šķita gandrīz neticami visiem, ka Ivans Nikiforovičs tik īsā laikā varējis apģērbties, kā tas muižniekam pieklājas. Ivana Ivanoviča tobrīd nebija: kaut kāda iemesla pēc viņš bija izgājis. Atžilbusi no pārsteiguma, visa publika piedalījās Ivana Nikiforoviča veselības iztaujā un izteica prieku, ka viņš pieņēmies resnumā. Ivans Nikiforovičs bučojās ar ikvienu un runāja: «Ļoti pateicos.» Pa to laiku boršča smarža sāka pludot pa istabu un patīkami kutināja nāsis izsalkušajiem viesiem. Visi gāzās uz ēdamistabu. Runīgo un kluso, vājo un resno dāmu virkne aizstiepās uz priekšu, un garais galds sāka ņirbēt visās krāsās. Nesākšu aprakstīt ēdienus, kādi bija galdā! Nekā neminēšu ne par biezpiena sacepumu krējumā, ne par kopķēzi, ko pasniedza pie boršča, ne par tītaru ar plūmēm un rozinēm, ne par to ēdienu, kas pēc izskata ļoti līdzinājās stulmu zābakiem, izmērcētiem kvasā, ne par to mērci, kas ir veclaiku pavāra gulbja dziesma, par to mērci, ko pasniedza pilnīgi vīna liesmām apņemtu, kas ļoti priecināja un reizē biedēja dāmas. Nerunāšu par šiem ēdieniem, jo man daudz vairāk tīk tos ēst, nekā izplūst par tiem vārdos. Ivanam Ivanovičam ļoti iepatikās zivs, kas bija sagatavota ar mārrutkiem. Viņš sevišķi aizrāvās ar šo veselīgo un barojošo vingrinājumu. Izņēmis vissmalkākās zivs asakas, viņš lika tās uz šķīvja un pavisam nejauši paskatījās sev iepretī: debesu tēvs! cik tas bija dīvaini! Viņam pretī sēdēja Ivans Nikiforovičs! Vienā un tai pašā mirklī paraudzījās arī Ivans Nikiforovičs!. .. Nē!. .. nevaru!… Dodiet man citu spalvu! Mana spalva par sausu, par nedzīvu, ar pārāk smalku šķeltni, lai attēlotu šo gleznu! Viņu sejas, kurās atspoguļojās izbrīns, kļuva kā no akmens. Katrs no viņiem ieraudzīja sen pazīstamu seju, pie kuras, šķita, pašam negribot gatavs pieiet kā pie vislabākā drauga un pasniegt radziņu ar vārdiem: «pagodiniet» vai: «vai drīkstu lūgt pagodināt»; bet ar visu to šī pati seja bija briesmīga kā slikts pareģojums! Sviedri tecēja aumaļām Ivanam [vanovičim un Ivanam Nikiforovičam. Klātesošie, visi, cik to pie galda bija, kļuva mēmi aiz uzmanības un nenovērsa acu no kādreiz bijušajiem draugiem. Dāmas, kas līdz tam brīdim bija aizņemtas diezgan interesanta sarunā par to, kā pagatavot tītaru, pēkšņi pārtrauca sarunu. Viss apklusa! Sī bija glezna, kas cienīga liela mākslinieka otas.