«Kā, par mirušām dvēselēm pirkšanas līgumu?»
«Ak, nē!» Čičikovs atbildēja: «Mēs uzrakstīsim, ka viņas ir dzīvas, tā kā patiesībā stāv revizijas listē. Es esmu ieradis nekur neatkāpties no civillikumiem, kaut gan par to dienestā esmu daudz cietis, bet atvainojiet: pienākums man svēta lieta, likums — esmu mēms likuma priekšā.»
Pēdējie vārdi Maņilovam patika, bet pašu lietu viņš tomēr nesaprata un atbildes vietā sāka sūkt savu pīpi tik stipri, ka tā beidzot *feāka gārgt kā fagote. Likās, it kā viņš gribētu no tās izsūkt izskaidrojumu par tik nedzirdētām lietām; bet pīpe gārdza un vairāk nekā.
«Varbūt jums ir kaut kādas šaubas?»
«O! apžēlojieties, nemaz! Es nerunāju par to, ka man būtu kaut kādi, tā sakot, kritiski aizspriedumi pret jums. Bet atjaujiet jautāt, vai šis pasākums jeb, vēl skaidrāk, tā sacīt, runājot, negocija, vai šī negocija nebūs pretrunā ar Krievijas civillikumiem un citiem iestādījumiem?»
Te Maņilovs, mazliet sakustinājis galvu, ieskatījās Čičiko- vam Joti uzmanīgi sejā, izrādot ar visiem savas sejas pantiem un sakniebtajām lūpām tik dziju izteiksmi, kāda varbūt vēl nekad nebija bijusi cilvēka sejā lasāma, izņemot varbūt tikai kādu pārāk gudru ministru un tad arī vienīgi vissarežģītāko jautājumu brīdī.
Bet Čičikovs atbildēja vienkārši, ka tāds pasākums vai negocija nebūt nebūs pretruna civillikumiem un citiem Krievijas iestādījumiem, bet tad pēc brīža piezīmēja, ka valsts- kasei no tā būšot pat peļņa, jo dabūšot likumīgos nodokļus.
«Tad jūs domājat? …»
«Es domāju, ka tas būs labi.»
«Bet ja labi, tad cita lieta: man tur nekas nav pretim,» atbildēja Maņilovs un pilnīgi nomierinājās.
«Tagad atliek norunāt par cenu …»
«Par cenu?» atkal iejautājās Maņilovs un apklusa. «Vai tad jūs domājat, ka es ņemšu naudu par dvēselēm, kas dažā ziņā jau beigušas savu dzīvi? Ja nu jums radusies tāda, tā sakot, fantastiska vēlēšanās, tad es no savas puses atdodu jums viņas par velti un gādāšu arī par pirkšanas līgumu.»
So notikumu vēsturnieks būtu pelnījis lielu pārmetumu, ja aizmirstu piezīmēt, ka viesi apņēma prieks pēc tādiem vārdiem, ko izteica Maņilovs. Lai cik viņš bija rāms un saprātīgs, bet te tikko nepalēcās kā āzis, kas, kā zināms, notiek tikai vislielākā prieka uzplūdos. Viņš tik stipri pagriezās atzveltnī, ka pārplēsa vilnas drēbi, ar ko bija apvilkts spilvens; pats Maņilovs paskatījās viņā it kā nesapratnē. Atzinības pamudināts, viņš turpat izsacīja tik daudz pateicības, ka tas apjuka, nosarka, nepiekrizdams kratīja galvu un beidzot pateica, ka tas gluži nekas, ka viņš patiesi kaut kā gribētu pierādīt savu mīlestību, dvēseles magnētismu, bet mirušās dvēseies dažā ziņā esot tīrais mēsls.
«Nebūt nav mēsls,» atbildēja Čičikovs, viņa roku spiezdams. Te tika izlaista ļoti dziļa nopūta. Likās, viņš bija noskaņots izkratāt savu sirdi un beidzot arī ne bez jūtām un. valodas daiļuma izsacīja sekojošus vārdus:
«Ja jūs zinātu, kādu pakalpojumu jūs esat izdarījis cilvēkam bez cilts un dzimtas, ar šo acīm redzamo mēslu! Jā, nu patiesi, ko es esmu izcietis? kā kāda laiva niknās bangās …. Kādas vajāšanas, kādas mokas esmu cietis, kādas bēdas esmu pieredzējis, bet par ko? par to, ka mīlēju taisnību, ka turēju tīru savu sirdsapziņu, ka sniedzu roku ir nespēcīgai atraitnei, ir bārenim bēdulim? …» Te viņš pat noslaucīja ar lakatu iz- ritējušo asaru.
Maņilovs bija gluži aizgrābts. Abi draugi ilgi spieda viens, otram roku un, klusu ciešot, ilgi skatījās viens otram acīs, kurās bija redzamas asaras. Maņilovs nekādi negribēja laist vaļā mūsu varoņa roku un turpināja spiest to tik karsti, ka tas vairs nezināja, kā to izglābt. Beidzot, to paklusām atbrīvojis, viņš teica, ka nebūtu par sliktu jo drīzāk apstiprināt pirkšanas līgumu un labi būtu, ja viņš pats brauktu uz pilsētu. Pēc tam paņēma cepuri un sāka atvadīties.
«Ko? jūs gribat braukt?» teica Maņilovs, piepeši atjēdzies un gandrīz izbijies.
Tanī brīdī kabinetā ienāca Maņilova.
«Līziņ,» Maņilovs mazliet žēlā balsī teica: «Pāvels Ivanovičs mūs atstāj!»
«Tāpēc, ka esam apnikuši Pāvelam Ivanovičam,» atbildēja Maņilova.
«Kundze! šeit,» teica Čičikovs: «lūk, kur šeit,» te viņš uzlika roku uz sirds: «jā, šeit glabāsies priecīgie brīži, ko ar jums pavadīju! un, ticiet, man nebūtu lielākas laimes kā c'zīvot ar jums, ja nu arī ne vienā namā, tad mazākais vistuvākos kaimiņos.»
«Un vai zināt, Pāvel Ivanovič.» teica Maņilovs, kam tāda doma ļoti iepatikās, «patiesi, cik labi būtu, ja tā varētu dzīvot kopā zem viena jumta vai kādas gobas ēnā pafilozofēt par kaut ko, iedziļināties!…»
«O! tā būtu paradizes dzīve!» Čičikovs nopūzdamies atbildēja. «Ardievu, kundze!» viņš turpināja, Maņilovas rokai tuvojoties. «Ardievu, cienījamais draugs! Neaizmirstiet, lūgumu!»
«O, esiet pārliecināts!» atbildēja Maņilovs. «Es no jums: šķiros ne vairāk kā uz divām dienām.»
Visi iegāja ēdamistabā
«Ardievu, mīļie bērni!» sacīja Čičikovs, ieraudzīdams Al- kidu un Temistoklusu, kuri nodarbojās ap kādu koka huzaru, kam vairs nebija ne roku, ne deguna. «Ardievu, mani mazulīši. Atvainojiet mani, ka neatvedu jums kukuļa, tāpēc ka, atzīstos, nemaz nezināju, vai jūs dzīvojat pasaulē; bet tagad, kad citā reizē atbraukšu, visādā ziņā atvedīšu. Tev atvedīšu zobenu; vai gribi zobenu?»
«Gribu,» atbildēja Temistokluss.
«Bet tev bungas; vai ne tā, tev bungas?» viņš turpināja, noliecies pie Alkida.
«Punkas,» galvu nokāris, čukstēdams atbildēja Alkids.
«Labi, es tev atvedīšu bungas. Tādas varenas bungas, tā vien ies: turrr … ru … tra ta ta, ta ta ta … Ardievu, mīļais! Ardievu,» te viņš noskūpstīja viņam galvu un griezās pie Maņilova un viņa kundzes ar nelieliem smiekliem, ar kādiem parasti mēdz apliecināt viņu bērnu nevainīgās vēlēšanās.