«Vissliktākā, Pāvel Ivanovič,» Chlobujevs teica. «Un tas vēl nav viss. Neslēpšu: no simt dvēselēm, kādas pēc revizijas skaitās, tikai piecdesmit ir dzīvas: tā pie mums plosījās cholera; citi aizklīduši bez pasēm, tā ka arī tie jums jāskaita it kā par mirušiem, jo, ja gribēsim viņus caur tiesām atdabūt, tad tiesā paliks visa muiža. Tāpēc es prasu pavisam tikai trīsdesmit piecus tūkstošus.»
Protams, Čičikovs sāka kaulēties.
«Apžēlojieties, kā tad trīsdesmit piecus? Trīsdesmit piecus par šitādu! Ņemiet 25 tūkstošus.»
Platonovam kļuva kauns. «Pērciet, Pāvel Ivanovič,» viņš sacīja. «To cenu katrā laikā var dot par muižu. Ja jūs par to nedosiet trīsdesmit piecus tūkstošus, mēs ar brāli saliksim kopā un nopirksim.»
«Ļoti labi, esmu ar mieru,» nobijies teica Čičikovs. «Labi, tikai ar to norunu, ka pusi naudas pēc gada.»
«Nē, Pāvel Ivanovič! to nekādā ziņā nevaru. Pusi dodiet man tūlīt', bet atlikumu pēc Jo to pašu naudu man izdos lombards: ja tikai būtu ar ko.. »
«Kā tad gan? patiesi nezinu,» Čičikovs sacīja: «man ir pavisam tikai desmit tūkstoši,» viņš teica, — teica un sameloja: pavisam viņam bija. divdesmit, ieskaitot naudu, ko aizņēmās no Kostanžoglo; bet bija tā kā žēl tik daudz uzreiz atdot.
«Nē, lūdzu, Pāvel Ivanovič! Saku, man nepieciešami vajadzīgi piecpadsmit tūkstoši.»
«Es jums aizdošu 5 tūkstošus,» piebilda Platonovs.
«Ja nu tā!» Čičikovs teica un nodomāja: «Labi, ka viņš aizdod. «No ratiem tika atnesta lādīte, un tepat no tās tika izņemti 10.000 Chlobujevam; atlikušos pieci tūkstošus apsolīja viņam atnest rīt; tas ir, apsolīja: domāts tika atvest trīs, pārējos pēc tam, dienas divas trīs vēlāk, bet, ja iespējams, pavilcināt vēl mazliet. Pāvels Ivanovičs sevišķi nemīlēja izlaist no rokām naudu. Ja bija galīga nepieciešamība, tad tomēr viņš domāja, ka labāk izdot naudu rīt, bet ne šodien. Tas ir, viņš rīkojās tā kā mēs visi. Mums taču ir patīkami pavazāt aiz deguna lūdzēju: lai viņš priekšistabā paberž sev muguru! It kā viņš nevarētu pagaidīt! Kāda mums dala gar to, ja tam varbūt katra stunda dārga un no tā cieš viņa darbs! Atnāc, brālīt, rīt, šodien man tā kā nebūtu laika.
«Kur tad jūs pēc tam dzīvosiet?» Platonovs jautāja Chlobujevam. «Vai jums ir kāda cita sādžiņa?»
«Būs jāpārbrauc uz pilsētu: man tur mājele. Tas tā kā tā būtu bijis jādara, ne sevis, bet bērnu dēļ: tiem vajadzēs skolotājus ticības mācībā, mūzikā, dejām. Sādžā ne par kādu naudu tie nav dabūjami.»
«Nav maizes doniņas, bet bērnus mācīs dejot!» nodomāja Čičikovs.
«Savādi!» domāja Platonovs.
«Bet noslēgtais darījums ar kaut ko mums jāapslacina,» teica Chlobujevs. «Ei, Kiruška! Atnes, brāl, pudeli šampanieša.»
«Maizes gabala nav, bet šampanietis ir,» nodomāja Čičikovs. Platonovs nezināja, ko domāt.
Šampanieti Chlobujevs bija iegādājies aiz nepieciešamības. Viņš aizsūtīja uz pilsētu: ko darīt? — bodelē bez naudas, uz parāda, kvasu nedod, bet dzert gribas. Bet francūzis, nesen no Pēterburgas atbraucis ar vīniem, visiem deva uz parāda. Neko darīt, bija jāņem pudele šampanieša.
Atnesa šampanieti. Viesi izdzēra pa trim glāzēm un kļuva jautri. Chlobujevs atplauka: k]uva mīļš un gudrs, bārstīja asprātības un anekdotus. Viņa runās parādījās teicama cilvēku un pasaules pazīšana! Viņš tik labi un pareizi redzēja daudzas lietas, tik zīmīgi un veikli nedaudzos vārdos raksturoja kaimiņu muižniekus, tik gaiši saskatīja visu trūkumus un kļūdas, tik labi pazina izputējušo kungu dzīves stāstus: kāpēc, kā un no kā tie izputējuši, tik oriģināli un smieklīgi prata iztēlot viņu sīkās paražiņas, ka abi ciemiņi jutās gluži kā apburti no viņa stāstiem un būtu ar mieru viņu atzīt par visgudrāko cilvēku.
«Es brīnos,» Čičikovs sacīja: «Kā jūs, tik gudrs cilvēks, nevarat atrast līdzekļus un izeju?»
«Līdzekļi jau būtu,» teica Chlobujevs un tūlīt nolika viņu priekšā veselu kaudzi projektu. Tie visi bija tik nejēdzīgi un ērmoti, tik maz izrietēja no ļaužu un pasaules pazīšanas, ka atlika tikai paraustīt plecus un teikt: «Ak kungs! kāds neaptverams atstatums starp pasaules pazīšanu un prašanai pašam izmantot šo pazīšanu! Viss pamatojās uz nepieciešamību kaut kur pēkšņi sadabūt simt vai divsimt tūkstošus. Tad, viņam likās, viss iekārtotos, kā nākas: uzplauktu saimniecība, visi caurumi tiktu aizlāpīti, ienākumus varētu četrkāršot, un pats kļūtu spējīgs nomaksāt visus parādus. Un savu runu viņš nobeidza tā: «Bet ko lai dara? Nav un nav tāda labdara, kas gribētu aizdot divsimt vai kaut simt tūkstošus. Redzams, dievs negrib.»
«Tas tikai trūka,» nodomāja Čičikovs: «sūtīs dievs tādam nelgām divsimt tūkstošus!»
«Man gan ir krustmāte ar trim miljoniem,» Chlobujevs teica: «dievbijīga večiņa: dod baznīcām un klosteriem, bet skopa palīdzēt tuvākam. Seno laiku krustmāmiņa, kuru vērts redzēt. Kanarijas putniņu vien viņai būs simti četri, šuneļi, piedzīvotājas, sulaiņi, kādu tagad vairs nav. Jaunākajam kalpam būs gadu 60, kaut gan viņa to sauc: «Ei, zēn!» Ja, viesis kaut kā labi neuzvedās, tad viņa pie pusdienas galda v liek tam padot kādu ēdienu mazāk, — un tā izdara. Lūk, kā!»
Platonovs iesmējās.
«Bet kāds tās vārds un kur viņa dzīvo?» jautāja Čičikovs.
«Viņa dzīvo tepat mūsu pilsētā, Aleksandra Ivanovna Chanasarova.»
«Kāpēc jūs negriežaties pie viņas?» līdzjūtīgi jautāja Platonovs. «Es domāju, ja viņa uzzinās jūsu ģimenes apstākļus, tā nevarēs atteikt.»
«Ak nē, varēs. Krustmāmiņai ir pacieta daba. Tā ir vecene — krams, Platon Michailovič! Turklāt ir arī bez manis pakalpīgi ļaudis, kuri ap viņu vien pinas. Tur ir kāds, kas tiecas tikt par gubernatoru: piepinies tai rados…» «Esi tik laipns,» viņš pēkšņi sacīja, griezdamies pie Plato- nova: «nākamajā nedēļā es sarīkoju pilsētā pusdienas visām kārtām.»