«Ko lai dara? aizmirsu,» Platonovs sacīja. «Mēk nobraucām pie Konstantin» Fjodoroviča: viņš liek tevi sveicināt, māsa — arī. Pāvel Ivanovič, iepazīstinu: brālis Vasilijs. — Brāl Vasilij! Te ir Pāvels Ivanovičs Čičikovs.»
Abi iepazīties uzaicinātie spieda viens otram roku un, noņēmuši cepures, saskūpstījās.
«Kas gan šis čičikovs tāds varētu būt?» brālis Vasilijs domāja. «Brālis Platons nav izvēlīgs pie iepazīšanās.» Viņš noskatīja Čičikovu, cik atļāva pieklājība, un redzēja, ka tas pēc izskata likās ļoti kārtīgs cilvēks.
Čičikovs no savas puses tāpat noskatīja, cik atļāva pieklājība, brāli Vasiliju un redzēja, ka brālis augumā zemāks par Platonu, tumšākiem matiem un nepavisam tik skaists sejā, bet viņa vaibstos manīja daudz vairāk dzīvības un apgarotības, vairāk sirds siltuma. Varēja nojaust, ka tas nebija tāds snauža. Bet šī puse Pāvelu Ivanoviču maz interesēja.
«Es, Vasja, nolēmu kopā ar Pāvelu Ivanoviču pabraukāt pa svēto Krievzemi… Varbūt ka atbrīvošos no sava splīna.»
«Kā tad tā pēkšņi nolēmi?» sacīja pārsteigts brālis Vasilijs; un gandrīz vēl būtu piebildis: «un pie tam ceļot ar cilvēku, kurš varbūt ir draņķis un velns viņu zina, kas!» Pilns neuzticības, viņš greizi nolūkoja čičikovu un redzēja apbrīnojamu pieklāj īgumu.
Viņi iegriezās pa labi vārtos. Pagalms bija senatnīgs; senatnīgs arī nams, kādus tagad neceļ — ar nojumēm, stāvu, augstu jumtu. Pagalma vidū auga divas milzu liepas un noēnoja to gandrīz pusē. Zem tām bija dau<jļz koka solu. Ziedoši ceriņkrūmi un ievas kā zīļu virkne stiepās visapkārt gar žogu, saviem zariem un ziediem to pilnīgi nosegdami. Kungu nams bija pilnīgi aizsegts, tikai durvis un logi mīlīgi raudzījās zem lapotnes. Aiz taisniem kā bulta koku stumbriem balsnīja virtuves, klētis un pagrabi. Viss bija birztalā. Visu birzi tricināja lakstīgalu pogošana. Dvēseli pārņēma savāda patīkama miera sajūta. Un atgādināja tos bezrūpīgos laikus, kad visa dzīve bija labsirdīga un viss bija vienkāršs un skaidrs. Brālis Vasilijs aicināja Čičikovu piesēst. Viņi nosēdās uz soliem zem liepām.
Gadu 17 vecs zēns, skaistā, sārtā kokvilnas kreklā, atnesa • un nolika viņu priekšā karafas ar dažādas krāsas un dažādu šķirņu augļu kvasiem, gan bieziem kā eļļa, gan putojošiem kā gāzētās limonādes. Karafas nolicis, viņš paņēma pie koka pieslieto lāpstu un aizgāja dārzā. Brāļiem Platonoviem, tāpat kā svainim Kostanžoglo, īpašu sulaiņu nebija: tie bija vai nu dārznieki, vai saimes ļaudis, kuri pēc kārtas pildīja šo pienākumu. Brālis Vasilijs bija tais uzskatos, ka sulaiņi nav kārta: kaut ko pasniegt var kurš katrs un tam nolūkam neder turēt atsevišķus ļaudis; ka krievu cilvēks tikai tā esot labs un brašs un neesot sliņķis, ja viņš valkā kreklu un zemnieka svārkus; bet, tiklīdz apvilks vācu drēbes, tūlīt kļūs ir neveikls, ir neizdarīgs, ir sliņķis, pat kreklu nepārmainīs, pat vairs pirtī neies, gulēs ar visiem svārkiem, un zem vācu svārkiem tam iemetīsies negals blakšu un blusu. Varbūt šai ziņā viņam bija taisnība. Viņu sādžā ļaudis ģērbās sevišķi švītīgi: galvas vainagi sievietēm visi bija zeltā, bet kreklu piedurknes — gluži kā turku šalles apšuves.
«Tie ir mūsu mājas ieslavētie kvasi,» sacīja brālis Vasilijs.
Čičikovs sev pielēja glāzi no pirmās karafas — īsts liepu medus, kādu viņš reiz bija dzēris Polijā; dzirkstī kā šampanietis, bet gāze iesitās no mutes degunā. «Nektārs» viņš sacīja. Izdzēra glāzi no otras karafas — vēl labāks.
«Dzērienu dzēriens!» Čičikovs teica. «Varu sacīt, ka pie
jūsu cienījamā svaiņa, Konstantina Fjodoroviča, dzēru vislabāko liķieri, bet pie jums — vislabāko kvasu.»
«Liķieris gan arī ir rio mums; to māsa tur ieveda. Uz kādu pusi un uz kurām vietām domājat braukt?» jautāja brālis Vasilijs.
«Es braucu», Čičikovs sacīja, viegli šūpodamies uz sola un ar roku glāstīdams ceļgalu un pieliekdamies: «ne tik daudz savās, kā citu vajadzībās. Ģenerālis Betriščevs, tuvs draugs un, var sacīt, labdaris, lūdza apciemot radus. Radi, protams, paliek radi, bet pa daļai, tā sacīt, arī pats sevis dēļ; jo nerunājot nemaz par labumu hemoroidalā ziņā, redzēt pasauli un apgrozīties starp ļaudīm — jau pats par sevi ir, tā sacīt, dzīva grāmata un otrā zinātne.»
Brālis Vasilijs kļuva domīgs. Šis cilvēks gan runā mazliet puķaini, bet viņa vārdos tomēr ir taisnība, viņš nodomāja. Brīdi klusējis, viņš teica Platonam: «Man rodas doma, Pia- ton, ka ceļošana varbūt tevi patiesi sapurinās. Tava kaite nav nekas cits kā garīgs splīns. Tu vienkārši esi iesnaudies — un iesnaudies nevis no dzīves apnikuma vai paguruma, bet no dzīves iespaidu un izjūtu trūkuma. Ar mani ir gluži otrādi. Es ļoti vēlētos neizjust tik dzīvi un neņemt tik tuvu pie sirds visu, kas gadās.»
«Paša varā ir ņemt visu tuvu pie sirds,» Platons teica. «Pats tu meklē sev nemieru, un pats sev saceri uztraukumus.»
«Kā sacerēt, kad bez tam jau ik uz soļa gadās nepatikšanas?» sacīja Vasilijs. «Vai tu esi dzirdējis, kādu joku pa tavu prombūtnes laiku mums iztaisījis Ļeņicins? — Sagrābis atmatu, kur mēs mēdzam Lieldienās svētkus rīkot. Vispirms šo atmatu es ne par kādu naudu… Te ik pavasari mani zemnieki svin Lieldienas svētkus, ar to saistītas sādžas senu dienu atmiņas; bet tradicijas man — svēta lieta, un to dēļ esmu gatavs ziedot visu.»
«Nezina, tāpēc sagrābis,» Platons sacīja: «cilvēks jauns, tikko atbraucis no Pēterburgas; vajag tam paskaidrot, izstāstīt.»
«Zina, ļoti labi zina. Es aizsūtīju viņam pateikt, bet viņš atbildēja ar rupjībām.»
«Tev pašam vajadzēja aizbraukt izskaidroties. Aprunājies pats ar viņu.»