Tikai neraža un nelaimīga īsti ……….. daudzus muižniekus atturēja viņu sādžās. Bet par to rosīgi kļuva ierēdņi, kuri necieš no neražas; par postu arī viņu sievas. Salasījušies dažādas grāmatas, kas pēdējā laikā izdotas ar nolūku iedvest cilvēcei visādas jaunas prasības, tie sajuta neparastu alku izmēģināt visas jaunās baudas. Francūzis atvēra jaunu iestādi
— kaut kādu līdz šim guberņā nedzirdētu iluminētu vokzali, ar it kā neparasti lētām vakariņām un pie tam vēl puse uz parāda. Ar to pietika, lai ne tikai galda priekšnieki, bet arī visi kancelejisti cerībā uz gaidāmiem kukuļiem no lūdzējiem Radās vēlēšanās padižoties vienam otra priekšā ar zirgiem un kučieriem. Kāds izpriecas kāro kārtu saplūdums!.. . Nevērojot nejauko laiku un slapjdraņķi, greznas ekipāžās ripoja šurp un turp. Dievs zina, kur tās radušās, bet arī Pēterburgā neatpaliktu Tirgoņi, komiji, veikli platmales cilādami, aicināja veikalos kundzes. Reti kur redzēja bārdaiņus kažokādas cepurēs. Visi bija eiropiska izskata ar skūtiem vaigiem, visi iepuvušiem zobiem.
«Lūdzu, esiet tik laipni! Ienāciet tikai bodē! Kungs, kungs!» šur tur klaigāja zeņķi.
Bet ar Eiropu iepazinušies uz tiem raudzījās tikai ar nicināšanu …; tie tikai paretam ar cieņas izjūtu aicināja! «Št……………. » vai: «Še ir zibera, klēra un melna vadmala.»
«Vai ir brūkleņu krāsas vadmala ar dzirksteli?» Čičikovs jautāja.
«Lieliskas vadmalas,» teica tirgotājs, ar vienu roku paceldams cepuri, ar otru norādīdams uz bodi. Čičikovs iegāja
bodē. Veikli pacēla letes dēli…………… un atradās tās otrā pusē, ar muguru pret precēm, kas bija sakrautas no apakšas līdz griestiem, baķis uz baķa, un ar seju pret pircēju. Veikli abām rokām atbalstījies un viegli tajās ar visu stāvu salīgojies, jautāja: «Kādas vadmalas vēlaties?»
«Ar dzirksteli, olīvu vai pudeļkrāsā, tā sakot, uz brūkleņ- krāsas pusi,» teica Čičikovs. «Varu apgalvot, ka dabūsiet pirmo šķiru, par kuru labāku vienīgi izglītotās galvaspilsētās varētu. atrast. Zēn! pasniedz vadmalu no augšas, to ar 34. numuru. Tad ne jel to, brālīt! Ko tu mūždien lien augstāk par savu sfēru, gluži kā kāds proletārietis! Svied to šurp. Tā tik ir vadmala!» Un, attinis no otra gala, tirgotājs to piebāza Cičikovam pie paša deguna, tā ka tas zīdaino spīdumu varēja ne tikai ar roku paglāstīt, bet pat paost.
«Laba, bet tomēr ne tā,» Čičikovs sacīja. «Esmu dienējis muitā, tādēļ dodiet man augstākā labuma, kāda tik ir, un pie tam vairāk uz sarkano ne uz pudeļkrāsas pusi, bet lai tuvotos brūklenei.»
«Saprotu: jūs īsteni vēlaties tādu krāsu, kas pašlaik sāk nākt modē. Ir man vislabākās īpašības vadmala. Jau iepriekš pasaku, ka cena augsta, bet arī labums augsts.»
Eiropietis kāpa augšā. Nokrita baķis. Viņš to attina ar seno laiku mākslu, pat piemirsis uz mirkli, ka tagad viņš pieder jau pie vēlākās paaudzes, un, lai gaismā labāk varētu apskatīt, izgāja pat no bodes un tur, acis no gaismas miegdams, sacīja: «Ļoti jauka krāsa! Vadmala — Navarinas dūmi ar liesmu.»
Vadmala patika; par cenu vienojās, kaut gan tā, kā tirgotājs apgalvoja, pašam dārgāk iznākot. Tad notika drānas plēšana abām rokām. Ietīšana papīrā notika krieviski — neticamā ātrumā. Sainis grozījās zem vieglās auklas, kas to aptvēra ar dzīvu drebošu mezglu, šķēres pārgrieza auklu, un viss jau atradās karietē. Tirgotājs pacēla cepuri. Cepures celšanas iemesls: viņš izvilka no kabatas naudu.
«Parādiet man melnu vadmalu,» atskanēja balss.
«Kaut nelabais parautu, Chlobujevs,» Čičikovs noteica pie sevis un atgrieza muguru, lai viņu nepamanītu, jo neprātīgi viņam šķita no savas puses uzsākt ar to kaut kādu izsķaidro- šanos mantojuma lietā. Bet tas jau bija viņu pamanījis.
«Kā tad tā, Pāvel Ivanovič, vai jūs ar nolūku neizvairāties no manis? Nekur nevaru jūs atrast, bet lietas ir tādas, ka mums nopietni jāaprunājas.»
«Godājamais, godājamais,» sacīja Čičikovs, spiezdams viņa rokas: «ticiet, ka visnotaļ gribu ar jums parunāties, bet nepavisam nav laika.» Bet pats pie sevis nodomāja: «Kaut nelabais tevi parautu!» Un pēkšņi ieraudzīja ienākošo Mura- zovu. «Ak dievs, Afanasij Vasiljevič! Kā jūsu veselība?»
«Bet kā jūsu?» Murazovs, sacīja, paceldams cepuri. Tirgotājs un Chlobujevs noņēma savas galvas segas. .
«Lūk, krusti, un arī gulēt lāgā nevaru. Varbūt no tā, ka maz kustos…»
Bet Murazovs, neiedziļinādamies Čičikova kaišu cēloņos pievērsās Chlobujevam: «Lūk, es, Semjon Semjonovič, ieraudzīju, ka jūs iegājāt veikalā, — nācu jums pakaļ. Man kaut kas jāparunā, vai nepiebrauksiet pie manis?»
«Kā ne, kā ne!» steidzīgi teica Chlobujevs un izgāja kopā ar viņu.
«Kas tiem varētu būt runājams?» nodomāja Čičikovs. 804
«Afanasijs Vasiljevičs ir godājams un gudrs cilvēks,» tirgotājs sacīja: «savu lietu zina, bet izglītības nav. Tirgotājs taču ir negociants, bet ne tirgonis. Te apvienoti ir budžets, ir reakcija, bet citādi iznāks pauperisms,» Čičikovs atmeta ar roku
«Pāvel Ivanovič, es jūs visur meklēju,» aiz viņiem atskanēja Ļeņicina balss. Tirgotājs godbijīgi noņēma cepuri.