«Nudien palieciet, Pāvel Ivanovič!» Maņilova teica, kad visi jau bija izgājuši uz lievenēm. «Paskatieties, kādi mākoņi.»
«Tie mazi mākonīši,» atbildēja Čičikovs.
«Bet vai zināt ceļu uz Sobakeviču?»
«Par to jums gribēju jautāt.»
«Atļaujiet, es tūliņ izstāstīšu jūsu kučierim.» Te Maņilovs visu tikpat laipni izstāstīja kučierim un vienu reizi pat pateica viņam: jūs.
Kučieris, izdzirdis, ka jābrauc garām diviem ceļiem un jānogriežas pa trešo, atbildēja: «atradīsim, jūsu labdzimtība,» un Čičikovs aizbrauca, un saimnieki, uz pirkstgaliem pacēlušies, viņu pavadīja ar klanīšanos un lakatu vēcināšanu.
Maņilovs ilgi stāvēja uz lieveņa, ar acīm aizripojošo puskarieti pavadīdams, un, kad tā vairs nemaz nebija redzama, viņš tomēr vēl stāvēja, pīpi smēķēdams. Beidzot viņš iegāja istabā, apsēdās krēslā un iegrima domās, no sirds priecādamies, ka sagādājis savam viesim nelielu prieku. Pēc tam nemanot viņa domas pārlidoja uz citiem priekšmetiem un beidzot aizlidoja dievs zina kur. Viņš domāja par draudzīgas dzīves labumu, par to, cik labi būtu dzīvot ar draugu uz kādas upes krasta, pēc tam pār šo upi tika būvēts tilts, pēc tam milzīgs nams ar tik augstu belvederu, ka no turienes var redzēt pat Maskavu, un tur tīrā gaisā vakaros dzert tēju un spriest par kaut kādām patīkamām lietām. — Pēc tam, ka viņi abi kopā ar Čičikovu labās karietēs aizbrauc uz kādām viesībām, kur visus apbur ar savu smalko uzvešanos, un it kā pats ķeizars, dabūjis zināt par tādu viņu draudzību, paaugstina viņus par ģenerāļiem un beidzot dievs zina par ko vēl, ir pats to nekādi nevarēja saprast. Čičikova dīvainais lūgums piepeši pārtrauca visus viņa sapņus. Viņš nekā nevarēja tikt galā ar domām par to: lai kā arī viņš tās grozīja, taču nekā sev nevarēja izskaidrot, un viņš sēdēja visu laiku un smēķēja pīpi; tas vilkās līdz pašam vakaram.
III N O D A Ļ A
Bet Čičikovs lielā labsajūtā sēdēja savā puskarietē, kas jau sen ripoja pa lielceļu. No iepriekšējās nodaļas jau redzams, kas bija viņa gaumes un tieksmju galvenais priekšmets, un tāpēc nav brīnums, ka drīz vien viņš tam pilnīgi nodevās ar miesu un dvēseli. Nodomi, aprēķini un apsvērumi, kas klīda pa viņa seju acīm redzot bija ļoti patīkami; jo ik brīdi iezīmēja apmierināta smīna pēdas. Ar tiem aizņemts, viņš neievēroja, ka viņa kučieris, ar Maņilova saimes ļaužu uzņemšanu apmierināts, taisīja visai prātīgas piezīmes labajā pusē piejūgtajam lāsainajam zirgam. Sis lāsumainais zirgs bija liels viltnieks un izlikās tikai, it kā vilktu, turpretī ilksīs ejošais bēris un kreisā pusē piejūgtais gaiši brūnais, ko sauca par priekšsēdētāju, tāpēc ka bija pirkts no kāda priekšsēdētāja, pūlējās ar visu sirdi, tā ka pat viņu acīs varēja vērot patiku, kuru viņi no tā ieguva. «Blēžojies vien, blēžojies! gan es tevi pār- blēdīšu!» runāja Selifans, paceldamies un sliņķim ar pātagu uzcirzdams. «Zini savu darbu, lupatu vācietis! Bēris cienījams zirgs, viņš izpilda savu pienākumu, es viņam labprāt kādu mēriņu piemetīšu, tāpēc ka viņš cienījams zirgs un priekšsēdētājs arī labs zirgs … Nu, nu! ko skurini ausis? Tu, muļķi, klausies, ja runā! es tev, mežoni, slikta nemācīšu. Re, kur nu lien!» Te viņš atkal uzcirta viņam ar pātagu, piebilzdams: «Ū, barbar, tu nolādētais Bonaparts!…» Pēc tam uzkliedza visiem: «ei, jūs, mīlīši!» un uzišāva visiem trim, šoreiz nevis sodīdams, bet lai parādītu, ka ar viņiem ir apmierināts. Guvis tādu baudu, viņš vērsās atkal ar runu pie lāsumainā: «tu domā, ka apslēpsi savu uzvešanos. Nē, dzīvo pēc taisnības, ja gribi, lai tevi cienītu. Lūk, tam muižniekam, pie kā mēs bijām», ir labi ļaudis. Es labprāt parunāju, ja cilvēks ir labs; ar labu cilvēku vienmēr esmu biedros, tuvs draugs: vai glāzi tējas kopā izdzert, vai uzkost — labprāt, ja ir labs cilvēks. Labu cilvēku katrs godās. Lūk, mūsu kungu katrs godā, tāpēc ka viņš, vai dzirdi, ir ķeizaram kalpojis, viņš ir kaleģu padomnieks …»
Tā spriedelēdams, Selifans beidzot nokļuva pie vistālākajām abstrakcijām. Ja Čičikovs būtu ieklausījies, viņš izdzirdētu dažādus uz viņa personu attiecošos sīkumus; bet viņa domas tā bija aizņemtas ar savu priekšmetu, ka vienīgi tikai stiprs pērkona grāviens piespieda viņu atmosties un paraudzīties visapkārt: visa debess bija klāta mākoņiem un uz putekļainā pasta ceļa krita iietus lāses. Beidzot pērkons norībēja vēl stiprāk un tuvāk, un pēkšņi lietus sāka gāzt kā no spaiņa. No sākuma, šķībi iegriezies, tas cirta kulbas virsai pa vieniem sāniem, tad pa otriem, pēc tam, grozījis uzbrukuma veidu, sākdams taisni no augšas, bungoja tai pa virsu; beidzot šļakatas sāka līt viņam sejā. Tas lika viņam aizvilkt ādas priekškaru ar diviem apaļiem lodziņiem, kas bija ietaisīti, lai varētu aplūkot ceļa skatus, un pavēlēja Selifanam braukt ātrāk. Selifans, arī pašā runas vidū pārtraukts, noskārta, ka. tiešām nevajag kavēties, izvilka no bukas apakšas kādu paltraku no pelēkas vadmalas, uzvilka to mugurā, saķēra grožus rokās un uzkliedza savam trijjūgam, kas tikko tikko vilka kājas, jo juta patīkamu nogurumu no pamācīgām runām. Bet Selifans nekādi nevarēja atminēties, vai diviem vai trim pagriezieniem bija garām pabraucis. Apdomājis un atcerējies vairāk ceļu, viņš saprata, ka daudz ir bijis pagriezienu, kuriem visiem aizbraucis garām. Taču krievu cilvēks izšķirīgos brīžos arvien atjautīs, kas darāms, neielaižoties tālā spriedelēšanā, tad, pagriezis pa pirmo krusta ceļu pa labi, viņš uzkliedza: «ei jūs, cienījamie draugi!» un aizaulekšoja, ko spēja, nemaz nedomādams, uz kurieni izvēlētais ceļš aizvedīs.