«Ak Fjodor Fjodorovič!»
«Dieva dēj, brauciet man līdzi: man jāparunā ar jums,» viņš teica. Čičikovs paraudzījās — viņa seja izskatījās uztraukta. Norēķinājies ar tirgotāju, viņš atstāja veikalu.
«Gaidu jūs, Semjon Semjonovič,» sacīja Murazovs, ieraudzījis ienākušo Chlobujevu: «lūdzu manā istabiņā.» Viņš ieveda Chlobujevu jau lasītājiem pazīstamajā istabiņā, par ķo vienkāršāku nevarētu atrast pat pie ierēdņa, kas pelna septiņi simti rubļu gadā.
«Sakiet, tagad, es domāju, jūsu apstākļi ir labāki? Pēc krustmātes nāves jums tomēr kaut kas tika.»
«Nu, kā lai jums saku, Afanasij Vasiljevič? Nezinu, vai mani apstākļi būtu labāki. Es mantoju tikai piecdesmit dvēseles zemnieku un trīsdesmit tūkstošus naudā, ar ko jānomaksā daļa manu parādu, — un atkal man nav nekā. Bet galvenais, ka šī mantojuma lieta ir pavisam netīra. Tur, Afanasij Vasiljevič, notikušas tādas blēdības! Es jums tūlīt izstāstīšu, un jūs brīnīsieties, kas notiek. Šis Čičikovs …»
«Atļaujiet, Semjon Semjonovič; pirms runājam par šo Čičikovu, atļaujiet parunāt īpaši par jums. Sakiet man, cik, pēc jūsu domām, pietiktu, lai jūs pilnīgi uzlabotu savu stāvokli?»
«Mans stāvoklis ir grūts,» sacīja Chlobujevs. «Un lai uzlabotu apstākļus, lai norēķinātos ar visiem un lai varētu dzīvot mērenā pārticībā, man vajadzīgi vismaz 100 tūkstoši, ja ne vairāk, — vārdu sakot — man tas nav iespējams.»
«Nu, ja jums tā būtu, kā tad jūs dzīvotu?»
«Nu, tad es iegādātos dzīvoklīti, nodarbotos ar bērnu audzināšanu. Par sevi pašu vairs nav ko domāt: mana karjera izbeigta, tāpēc ka vairs neiznāk dienēt: es vairs nekur nederu.»
«Un tomēr dzīve paliek dīka, bet dīkdienā rodas kārdinājumi, par ko nodarbināts cilvēks neiedomātos.»
«Nevaru. Nekam es neesmu derīgs; esmu kļuvis stulbs, krusti sāp.»
«Bet kā tad var dzīvot bez darba? Kā cilvēks var būt bez amata, bez vietas? Apžēlojieties! Paraugieties uz ikvienu dieva radību: katra kaut kam lieti der, katrai ir savs attaisnojums. Pat akmens ir tādēļ, lai viņu lietā liktu, bet cilvēks, saprātīgs radījums, lai tas paliktu bez kāda labuma, — vai tas maz iespējams?»
«Nu, es jau nedomāju pavisam bez darba. Varu nodoties bērnu audzināšanai.»
«Nē, Semjon Semjonovič, nē! tas ir visgrūtāk. Kā tas lai audzinātu bērnus, kas pats sevi nav izaudzinājis? Bērnus var audzināt tikai ar paša dzīves piemēru. Bet vai jūsu dzīve tiem der par piemēru? Vai tad viņiem mācīties to, kā dīkdieņa laiku nosist un kārtis spēlēt? Nē, Semjon Semjonovič, atdodiet bērnus man — jūs viņus samaitāsiet. Padomājiet ne pa jokam: jūs ir sagandējusi bezdarbība, — no tās jums jātiek vajā. Kā var dzīvot pasaulē, ne pie kā nesaistījies? Kaut kāds pienākums taču ir jāpilda. Pat algādzis, — arī tas kalpo. Viņš ēd lētāko maizi, bet paša pelnītu, un izjūt sava darba nozīmi.»
«Nudien, mēģināju, Afanasij Vasiljevič, centos uzveikt sevi! Ko darīt! esmu novecojis, kļuvis nespējīgs. Nu, ko man darīt? Vai patiesi iestāties dienestā? Nu, kā lai es ar saviem četrdesmit pieciem gadiem sēžos pie viena galda ar kancelejas ierēdņiem iesācējiem? Pie tam neesmu spējīgs kukuļus ņemt — nodarīšu postu pats sev un kaitēšu citiem. Tur jau viņiem ieviesušās savas kastas. Nē, Afanasij Vasiljevič, izdomājos, izmēģinājos, apsvēru visas dienesta vietas, — nekur nebūšu derīgs. Atliek tikai nespējnieku patversme …»
«Nespējnieku patversme tiem, kuri ir strādājuši; bet, kuri visu jaunību līksmojuši, tiem atbild kā skudra sienāzim: «Ej nu, padejo!» Un arī nespējnieku patversmē pūlas un strādā, vistu vis nespēlē, Semjon Semjonovič,» Murazovs sacīja, stingri viņu uzlūkodams: «jūs krāpjat ir sevi, ir mani.»
Murazovs stingri viņu uzlūkoja; bet nabaga Chlobujevs nekā nezināja atbildēt, Murazovam kļuva viņa žēl.
«Paklausieties, Semjon Semjonovič … Bet jūs taču lūdzat dievu, ejat baznīcā, es zinu, jūs nepalaižat garām ne rīta, ne vakara dievkalpojumu. Kaut gan jums negribas agri celties, jūs tomēr ceļaties un ejat, — ejat pulksten četros no rīta, kad vēl neviens nav augšā.»
«Tā ir cita lieta, Afanasij Vasiljevič. Es zinu, ks, to nedaru cilvēka dēļ, bet tā dēļ, ar kura pavēli mēs visi esam pasaulē. Ko darīt! Es ticu, ka viņš pret mani ir žēlīgs, ka, lai cik nejauks, cik pretīgs es arī esmu, bet viņš var man piedot un mani pieņemt, kurpretī ļaudis atstums ar kāju un vislabākais draugs mani nodos un tad vēl sacīs, ka augsta mērķa dēļ mani atstūmis.»
Chlobujeva sejā parādījās sarūgtinājums. Vecim noritēja asara, bet nekas
«Tad kalpojiet tam, kas ir tik žēlsirdīgs. Viņam darbs tikpat tīkams kā lūgšana. Ķerieties pie kaut kāda darba, bet ķerieties tā, it kā jūs to darītu viņa, bet ne ļaužu dēļ. Nu, vienkārši, grūdiet kaut ūdeni piestā, bet domājiet tikai, ka to darāt viņa dēļ. Jau tas vien būs labums, ka sliktiem darbiem — nospēlēšanos kārtīs, dzīrēm negaušu sabiedrībā, pasaulīgai uzdzīvei — jums neatliks laika. Ak, Semjon Semjonovič! Vai jūs pazīstat Ivanu Potapiču?»
«Pazīstu un ļoti cienīju.»
«Viņš bija labs tirgotājs: tam piederēja pusmiljons; bet kad visur redzēja peļņu — sāka izlaisties. Dēlam mācīja franču valodu, meitu izprecināja ģenerālim. Un nedzīvoja vairs pa savu tirgotavu vai biržas ielu, bet domāja tikai kā satikt draugus un vest uz traktieri tēju dzert; caurām dienām tur dzīvoja un — bankrotēja. Tad vēl dievs uzsūtīja nelaimi: dēls………. Tagad viņš, redziet, strādā pie manis kā pārdevējs. Sāka no gala. Viņa apstākļi uzlabojušies. Atkal viņš varētu uzsākt tirgoties un tikt pie piecsimt tūkstošiem. «Pārdevējs esmu bijis, kā pārdevējs gribu nomirt. Tagad,» viņš saka, «esmu kļuvis vesels un žirgts, bet tad man bija radies vēders un ar ūdens slimību sāku sirgt.. . Nē!» saka. Un tēju viņš tagad vairs mutē neņem. Kāpostus un biezputru — un vairāk nekā, jā. Bet dievu viņš lūdz tā, kā neviens no mums nelūdz; nabagiem palīdz tā, kā neviens no mums nepalīdz; cits atkal labprāt palīdzētu, bet naudu nodzīvojis.»