«Jūsu spožība! No vietas nekustēšos, kamēr neiegūšu žēlastības,» Čičikovs runāja, neatlaizdamies no zābaka un ' šļūkdams pa grīdu kopā ar kāju savā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā.
«Ejiet, saku jums!» viņš teica ar to neizskaidrojamo pretīguma sajūtu, ko izjūt cilvēks pret visnejēdzīgāko kukaini., kuru samīt nav dūšas. Viņš nopurināja kāju tā, ka Čičikovu ķēra zābaka sitiens pa degunu, lūpām un apaļo zodu, bet zābaku viņš nepalaida un ar vēl lielāku spēku turēja to savos apkampienos. Divi plecīgi žandarmi ar varu atrāva viņu un, saņēmuši zem padusēm, veda cauri visām istabām. Viņš bija bāls, nospiests, tai nejūtīgi šausmīgā stāvoklī, kādā mēdz būt cilvēks, redzot savā priekšā melno, neatvairāmo nāvi, šo mūsu dabai pretīgo briesmoni.
Taisni durvīs uz kāpnēm nāk pretim — Murazovs. Pēkšņi pamirdzēja cerības stars. Vienā mirklī, ar pārdabisku spēku viņš izrāvās no abu žandarmu rokām un nokrita pie pārsteigtā veča kājām.
«Mīļais Pāvel Ivanovič! Kas ar jums?»
«Glābiet! ved uz cietumu, uz nāvi…» Žandarmi viņu satvēra un aizveda, neļaudami runāt.
Sapelējis, mitrs aizgalds, ar garnizona zaldātu zābaku un autu smaku, nekrāsots galds, divi slikti krēsli, logs ar dzelzs režģi, pussabrukusi krāsns, caur kuras plaisām tikai dūmoja, bet nesildīja, — lūk, mītne, kurā tika ievietots mūsu varonis, kas jau sāka baudīt dzīves saldumu un smalkajā, jaunajā Navarinas dūmu un liesmas krāsas frakā vērst uz sevi tautiešu vērību. Neļāva viņam pat apgādāties ar nepieciešamām lietām, ņemt līdzi lādīti, kurā glabājās nauda, iegūta varbūt… Papīri, mirušo pirkšanas līgumi — viss tagad atradās ierēdņu rokās. Viņš nokrita pie zemes, un bezcerību skumjas kā grauzošs tārps apvija viņa sirdi. Arvien straujāk tas sāka krimst šo ne ar ko neaizsargāto sirdi. Vēl viena tāda diena, šādu skumju diena, un Cičikova vairs pasaulē nebūtu. Bet arī par Čičikovu nesnauda kāda visu- glābjoša roka. Stundu vēlāk cietuma durvis atvērās: ienāca vecais Murazovs. »
Ja dedzinošu slāpju mocītam, ceļa pīšļiem un putekļiem klātam, novārgušam, nogurušam ceļiniekam kāds ielietu izkaltušajā mutē lāsi avota ūdens, — tas viņu tā neatsvai- dzinātu, tā neveldzētu, kā atveldzējās nabaga Čičikovs.
«Mans glābēj!» Čičikovs teica, pēkšņi no grīdas, uz kuras plosošās bēdās bija nokritis, satverdams viņa roku, strauji to noskūpstīja un piespieda pie krūtīm. «Lai dievs jums atlīdzina par to, ka apciemojāt nelaimīgo!»
Viņš mirka asarās.
Vecais raudzījās viņā ar sāpīgi līdzjutīgu skatienu un tikai teica: «Ak Pāvel, Pavel Ivanovič! Pāvel Ivanovič, ko jūs esat Izdarījis!»
«Ko darīt! Iedzina postā nolādētā! Nezināju mēra; nepratu laikā apstāties. Nolādētais sātans mani paveda, izveda no cilvēciskā saprāta un apjēgas robežām. Nogrēkojos, nogrēkojos! Bet kā gan šitā var rīkoties? Muižnieku, muižnieku, bez tiesas, bez izmeklēšanas mest cietumā!… Muižnieku, Afanasij Vasiljevič! Kā gan var nedot laiku aiziet mājās pēc lietām? Tur taču tagad man viss palika bez pieskatīšanas. Lādīte, Afanasij Vasiljevič, lādīte, tajā visa mana manta. Iegūta sviedros, asinīs, gadu ilgās pūles, ar atteikšanos … Lādīte, Afanasij Vasiljevič! Taču nozags visu, izvazās! Ak dievs!»
Un, nespēdams aizturēt no jauna sirdij uznākušās bēdas, viņš iegaudojās skalā balsī, kas bija dzirdama cauri cietuma sienām un atskanēja tālumā, norāva atlasa kravati un, ar roku ieķēries apkaklē, saplēsa savu Navarinas dūmu un liesmas krāsas fraku.
«Ak Pāvel Ivanovič! Kā jūs šī manta apstulbojusi! Tās dēļ jūs neredzējāt savu drausmīgo stāvokli.»
«Labdari, glābiet, glābiet!» izmisis iekliedzās nabaga Pāvels Ivanovičs, nomezdamies viņam pie kājām. «Kņazs jūs mīl, jūsu dēļ visu darīs.»
«Nē, Pāvel Ivanovič, nevaru, lai kā gribētu, lai kā vēlētos. Jūs esat nokļuvis nepielūdzamā likuma un ne vis kāda cilvēka varā.»
«Viltnieks sātans paveda, cilvēku cilts izdzimtenis paveda!»
Sitās ar galvu sienā, bet roka ķēra krēslu tā, ka dūre sasitās asiņaina; bet ne sāpes galvā, ne sitiena smaguma nejuta.
«Pāvel Ivanovič, nomierinieties, padomājiet, kā jel ar dievu izlīgt, bet ne ar ļaudīm; padomājiet par savu nabaga dvēseli.»
«Ak, kāds gan mans liktenis, Afanasij Vasiljevič! Vai jel vienam cilvēkam ir vēl tāds liktenis? Esmu taču ar pacietību, var teikt, ar asiņainu pacietību, pelnījis kapeiku, ar pūlēm, ar grūtībām, ne vis tā, ka kādu būtu aplaupījis, valstskasi apzadzis, kā mēdz darīt. Kam es krāju kapeikas? Tādēļ, lai pārticībā nodzīvotu savu mūža atlikumu; atstātu sievai, bērniem, kurus domāju iegādāties tēvzemes labā, tēvzemes kalpībai. Lūk, kam es tās krāju! Nu, darīju netaisnību, nenoliedzu, darīju … bet ko lai dara? Bet netaisnību darīju tikai tad, kad redzēju, ka taisnā ceļā nekā nepanākt un ka greizais ceļš iznāk taisnāks. Bet es taču pūlējos, darīju visu. Ja ņēmu, tad no bagātiem. Bet tie nelieši, kas sēž tiesās, ņem no valstskases tūkstošus, laupa nabaga ļaudis, plēš pēdējo kapeiku no tā, kam nekā nav! … Kas tā par nelaimi, sakiet, — ikreiz, kad tikko sāku baudīt augļus un, tā sacīt, jau izstiepju roku, pēkšņi negaiss, apakšūdens akmens, viss kuģis sašķīst drumslās. Lūk, bija ap trīssimt tūkstoši kapi- tala; bija jau trīsstāvu nams; jau divas reizes sādžu pirku .. . Ak Afanasij Vasiljevič! par ko gan tā …? Par ko šādi sitieni? Vai tad arī bez tā mana dzīve nelīdzinās kuģim jūras viļņos? Kur debesu taisnība? Kur atalgojums par pacietību, par izcilu pastāvību? Esmu taču trīs reizes sācis no jauna; visu pazaudējis, sāku atkal ar kapeiku, kurpretī cits izmisumā sen jau būtu sācis dzert un satrūdējis kabakā. Kas gan bija jāpārvar, kas bija jāiztur! Ikkatra kapeika taču izcīnīta, tā sacīt, ar visiem dvēseles spēkiem!… Teiksim, citiem nācās viegli, bet man taču katra kapeika, kā saka paruna, bija ar trīskapeiku naglu pienaglota, un šo ar trīskapeiku naglu pienagloto kapeiku es ieguvu, dievs zina, ar tādu dzelzs izturību ..»