Nepanesamās sirdssāpēs viņš balsī iegaudojās, atkrita krēslā, norāva pavisam atplēsto, karājošos frakas stērbeli un aizmeta projām, un abām rokām ieķēries matos, par kuru nostiprināšanu viņš agrāk tā rūpējās, plēsa tos bez žēlastības, tīksminādamies sāpēs, ar ko gribēja nomākt ne ar ko nenomācamās sirdssāpes.
Ilgi viņa priekšā klusēdams sēdēja Murazovs un raudzījās uz šo neparasto pirmo reizi redzēto Bet nabaga sarūgtinātais cilvēks, kurš vēl nesen lidoja apkārt ar augstākās sabiedrības cilvēka vai karavīra veiklību, tagad plosījās saņurcītā, nepieklājīgā izskatā, saplēstā frakā un atpogātās biksēs, ar asinīs sadauzītu dūri, zākādams kaitīgos spēkus, kas uzbrūk cilvēkam.
«Ai Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič! Kas par cilvēku no jums iznāktu, ja tāpat, ar spēku un pacietību, jūs mestos uz labu darbu, ja jums būtu labāks mērķis! Mans dievs, cik daudz laba jūs padarītu! Ja kaut jel kāds no tiem ļaudīm, kas mīl labu, būtu licis lietā tik daudz pūles, kā jūs to darāt savas kapeikas iegūšanai, un prastu labā dēj ziedot ir savu pašmīlību, ir godkārību, netaupot sevi tā, kā jūs sevi netaupījāt savas kapeikas iegūšanā, — mans dievs, kā tad uzplauktu mūsu zeme! … Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič! Ne tā žēl, ka jūs noziedzāties citu priekšā, bet žēl tā, ka noziedzāties pats pret sevi, — pret tiem lielajiem spēkiem un spējām, ar ko esat apveltīts. Jūsu dzīves uzdevums būt lielam cilvēkam, bet jūs sevi pazudinājāt un novedāt bojā.»
Ir dvēseles noslēpumi: lai cik tālu maldu taku staigātājs arī būtu aizklīdis no taisnā ceļa, lai kā nelabojams noziedznieks arī būtu notrulinājis savas jūtas, lai cik tiepīgi viņš arī turētos pie savas izvirtušās dzīves, — bet, ja viņam pārmetīsi, aizrādot uz viņa tikumiem, kurus tas kaunā licis, tad viņā viss sašķobīsies un viņš neviļus nodrebēs.
«Afanasij Vasiljevič,» sacīja nabaga Čičikovs un abām rokām satvēra viņa rokas: «Ak, ja man izdotos tikt brīvībā, atgūt manu mantu! Zvēru jums, ka no šodienas sāktu citu dzīvi! Glābiet, labdari, glābiet!»
«Ko es varu darīt? Man būtu jākaro pret likumu. Pieņemsim, ka es pat uzņemtos to darīt; bet kņazs ir taisnīgs, — viņš neparko neatlaidīs.»
«Labdari! Jūs visu varat izdarīt. Ne likums mani. baida,— likuma priekšā es atradīšu līdzekļus, — bet tas, ka nevainīgs esmu iemests cietumā, ka te aiziešu bojā kā suns un ka mana manta, papīri, lādīte … Glābiet!»
Viņš apkampa veča kājas, slacīdams tās asarām.
«Ai Pāvel Ivanovič, Pāvel Ivanovič!» sacīja vecais Murazovs, galvu grozīdams: «kā šī manta jūs aklu padarījusi! Tās dēļ jūs nejūtat pat savu nabaga dvēseli!»
«Padomāšu arī par dvēseli, tikai glābiet!»
«Pāvel Ivanovič!…» vecais Murazovs sacīja un apklusa.
«Jūs glābt nav manā varā, — pats redzat. Bet, cik iespēšu, papūlēšos atvieglot jūsu likteni un atbrīvot. Es nezinu, vai tas izdosies, bet centīšos. Bet, ja, ko es neceru, tomēr izdotos,
Pāvel Ivanovič, — tad palūgšu jums atalgojumu par pūlēm: atmetiet savas ieraušanas tieksmes. Ticiet man uz goda vārdu, ja es zaudētu visu savu mantību, — un man tās ir vairāk nekā jums, — es neraudātu. Ai, ai, svarīgākais nav manta, ko man var konfiscēt, bet gan tas, ko neviens man nevar ne nozagt, ne atņemt! Jūs esat jau diezgan pasaulē padzīvojis. Pats jūs savu dzīvi nosaucāt par kuģi bangās. Jums jau ir no kā dzīvot savā mūža atlikumā. Apmetieties kādā klusā stūrītī, tuvāk baznīcai un vienkāršiem, labiem ļaudīm; vai, ja jums liela tieksme atstāt sev pēcnācējus, appreciet ne bagātu, labu meiteni, kura radusi pie mērenības un vienkāršas saimniecības. Aizmirstiet šo trokšņaino pasauli ar tās kārībām un vilinājumiem; un arī tā lai aizmirst jūs: nav tajā mierinājuma. Redziet: viss viņā ir naidnieks, kārdinātājs, nodevējs.»
«Katrā ziņā! Es jau gribēju, jau nodomāju uzsākt dzīvi, kā pienākas, domāju nodarboties ar saimniecību, mēreni dzīvot. Dēmons kārdinātājs pavedināja, noveda no ceja sātans, velns, elles izdzimums!»
Viņā atausa kaut kādas līdz šim svešas, nepazīstamas neizskaidrojamas jūtas, kaut kas viņā taisījās pamosties, kaut kas tāls, kaut kas.. kaut kas jau no agras bērnības nosmacēts ar skarbo, nedzīvo pamācību, skumjo bērnu dienu nemīlīgumu, tēva mājas tukšību, bezģimenes vientulību, trūkumu un pirmo iespaidu nabadzību, un it 'kā viss tas,
kas………. ar skarbā likteņa skumjo skatienu, pa neskaidru
ziemas puteņa aizputinātu logu viņā paraudzījās, gribēja izrauties brīvībā. Viņš iestenējās un, abām plaukstām aizsedzis seju, skumjā balsī iesaucās: «Taisnība, taisnība!»
«Uz nelikumīga pamata nelīdzēja ne laužu pazīšana, ne pieredze. Bet ja tas viss būtu nostādīts uz likumīga pama» ta!…
Ak, Pāvel Ivanovič, kam jūs sevi pazudinājāt? Atmostieties vēl nav par vēlu, vēl laiks …»
«Nē, par vēlu, par vēlu!» viņš iestenējās tādā balsī, no kuras Murazovam tikko nepārplīsa sirds. «Sāku sajust, dzirdu, ka neeju pareizo ceļu, un ka tālu esmu noklīdis no taisnā ceļa, bet vairs nespēju! Nē, neesmu tā audzināts. Tēvs manī iekala tikumības mācības, sita, lika pārrakstīt tikumības likumus, bet pats manu acu priekšā zaga kaimiņu mežā malku un vēl mani pašu piespieda sev palīdzēt. Uzsāka netaisnīgu prāvošanos, sagandēja bārenīti, kuras aizbildnis bija. Piemērs ir spēcīgāks par likumiem. Es redzu, sajūtu, Afanasij Vasiljevič, ka nedzīvoju, kā vajag, bet nav vairs atceļa no grēcīgās dzīves: skaudra kļuvusi mana daba; nav mīlas uz labu, šīs jaukās tieksmes uz dievam tīkamiem darbiem, kas top par otru dabu, par pieradumu . . . Nav tādas kāres nodoties labiem darbiem, kāda ir mantas iegūšanā. Saku taisnību — ko darīt!»