Vecais dziļi nopūtās …
«Pāvel Ivanovič! Jums ir tik daudz gribas, tik daudz izturības. Zāles ir rūgtas, bet slimnieks tās taču dzer, zinādams, ka citādi neizveseļosies. Jums nav mīlestības uz labu, — dariet labu ar piespiešanos, bez mīlas uz to. Jums to pieskaitīs par vēl lielāku nopelnu nekā tam, kas dara labu, labu mīlēdams. Tikai dažas reizes piespiediet sevi, — tad rāsies arī mīla. Ticiet, viss nāks. Ir teikts mums: jācenšas pēc debesu valstības. Tikai ar piespiešanos pēc tās cenšoties… ar piespiešanos jātiecas, ar varu jāņem. Ak Pāvel Ivanovič! Jums taču piemīt tas spēks, kā citiem nav, šī dzelzu izturība — un vai jums neuzveikt? Patiesi, man liekas, jūs būtu milzis. Tagadējie cilvēki taču — bez gribas visi, vāji.»
Varēja redzēt, ka»šie vārdi iespiedās pašos Čičikova dvēseles dziļumos un tur skāra kaut ko slavas kārojošu. Ja nu ne gluži apņemšanos, tad tomēr kaut kas ciets un tai līdzās atmirdzēja viņa acīs …
«Afanasij Vasiljevič!» viņš sacīja noteikti: «ja jūs tikai izlūgsieties manu atsvabināšanu un iespēju aizbraukt no šejienes ar kaut cik līdzekļiem, es jums dodu vārdu sākt citu dzīvi: nopirkšu sādžiņu, kļūšu saimnieks, krāšu naudu ne sev, bet lai palīdzētu citiem, darīšu labu, cik spēšu; aizmirsīšu sevi un visas pilsētnieciskās dzīres un pārēšanās, dzīvošu vienkāršu, atturīgu dzīvi.»
«Lai dievs jūs stiprina pie šīs apņemšanās!» iepriecināts sacīja vecais. «Centīšos ar visiem spēkiem, lai izlūgtos no kņaza jūsu atsvabināšanu. Vai izdosies vai ne, to zina dievs. Katrā gadījumā, droši, jūsu liktenis mīkstināsies. Ak mans dievs! Apkampiet jel, atļaujiet man jūs apkampt. Patiesi, cik ļoti jūs mani iepriecējāt! Nu, ar dievu, eju tūlīt pie kņaza.»
Čičikovs palika viens.
Visa viņa daba bija satricināta un atmiekšķējusies. Kūst pat platins, viscietākais no metāliem, kas visilgāk pretojas ugunij.: kad kausējamā krāsnī pastiprina uguni, pūš plēšas un rodas neciešams uguns karstums, — tiepīgais balē un arī pārvēršas šķidrumā; tāpat visstiprākais vīrs padodas nelaimju kausētavā, kad tās, pastiprinādamās ar savu neciešamo uguni, dedzina nocietināto dabu .. .
«Pats neprotu un neizjūtu, bet pielikšu visus spēkus, lai citiem iiktu izjust; pats esmu slikts un neko bet visus spēkus izlietošu, lai pamudinātu citus; pats esmu slikts kristietis, bet visus spēkus izlietošu, lai nekristu kārdināšanā. Pūlēšos, strādāšu sādžā ar sviedriem vaigā un rīkošos godīgi, tā, lai arī citus uz labu ietekmētu. Vai taa patiesi es esmu pavisam nederīgs! Ir saimniecības dāvanas, no dabas esmu taupīgs, veikls un saprātīgs, pat neatlaidīgs. Vajag tikai apņemties …»
Tā domāja Čičikovs, un, likās, kaut ko nojauta ar puspa- modušamies dvēseles spēkiem. Likās, viņa daba tumšā nojautā sāka aptvert, ka ir kaut kāds pienākums, kas cilvēkam zemes virsū jāpilda, ko var pildīt visur, katrā kaktā, lai kādi būtu apstākļi, sajukums un maiņas, kas noris ap cilvēku tai vietā un kaktā, kurā viņš nolikts. Un viņa priekšā tik spilgti sāka notēloties tā darbīgā dzīve, tālu no pilsētas trokšņa un tiem vilinājumiem, ko cilvēks izdomājis dlkdienā, piemirs- dams darbu, ka viņš jau gandrīz piemirsa savu nepatīkamo stāvokli un varbūt pat varētu pateikties providencei par šo smago sitienu, ja tikai viņu palaidīs un atdos kaut daļu .. . Bet viņa netīrā aizgalda vienviru durvis atdarījās, ienāca ierēdņa persona — Samosvitovs, epikurietis, draiskulis, ar- šinu platiem pleciem, slaidiem gurniem, jauks biedrs, uzdzīvotājs un norūdīts bestija, kā par viņu paši biedri mēdza izteikties. Kara laikā šis cilvēks rādītu brīnumus: vajadzētu viņu sūtīt kaut kur izspraukties cauri nepieejamām, bīstamām vietām, nozagt naidniekam no paša degungala lielgabalu, — tas būtu viņa darbs. Bet, tā kā nebija izredzes už kara lauka varonībām, kas viņu droši vien padarītu par godīgu cilvēku, viņš, cik spēja, taisīja nejēdzības. Nesaprotama lieta! dīvainas bija viņa pārliecības un dziyes likumi: ar biedriem viņš bija krietns, nevienu neiegāza un, vārdu devis, to turēja; bet par sevi augstāko priekšniecību uzskatīja
par kaut ko līdzīļfU ienaidnieka baterijai, kam jāizlaužas cauri, uzbrukšanai izmantojot katru vājo vietu vai nolaidību.
«Visi mēs zinām par jūsu stāvokli, esam visu dzirdējuši,» viņš teica, redzedams, ka aiz viņa durvis cieši noslēdzas. «Nekas, nekas! Nebažījieties, — viss tiks nokārtots. Darbosimies visi jūsu labā, un — jūsu kalpi. Trīsdesmit tūkstošus par visiem — un vairāk nekā.»
«Patiesi?» iesaucās Čičikovs: «un tikšu pilnīgi attaisnots?»
«Pilnīgi! par zaudējumiem vēl saņemsiet atlīdzību.»
«Un par pūlēm?»
«Trīsdesmit tūkstoši. Tur jau viss kopā — ir mūsējiem, ir ģenerālgubernatora cilvēkiem, ir sekretaram.»
«Bet atļaujiet, kā tad es varu? … Visas manas lietas … lādīte … viss tagad aizzīmogots, uzraudzībā …»
«Pēc stundas saņemsiet visu. Sist saujā, vai?»
Čičikovs pasniedza roku. Viņa sirds pukstēja strauji, un viņš neticēja, ka tas būs iespējams …
«Pagaidām sveiki! Mūsu kopējais paziņa lika jums pateikt, ka galvenā lieta — miers un attapība.»
«Hm!» Čičikovs nodomāja: «saprotu — juriskonsults!»
Samosvitovs aizgāja. Čičikovs, viens palicis, vēl negribēja ticēt dzirdētam, bet tad, nepilnu stundu pēc šīs sarunas, tika atnesta lādīte: papīri, nauda—viss labākā kārtībā. Samosvitovs bija ieradies kā rīkotājs: izlamāja nolikto sardzi par to, ka nav bijusi modra, uzraugam lika pieprasīt vēl liekus zaldātus uzraudzības pastiprināšanai, paņēma ne tikai lādīti bet izmeklēja vēl pat tādus papīrus, kas kaut kā varētu Čičikovu kompromitēt, sasēja visu to kopā, aizzīmogoja un lika pašam zaldātam tūlīt to nonest Cičikovam it kā nepieciešamās lietas un guļampiederumus, tā ka Čičikovs kopā ar papīriem saņēma pat visu sildošo, kas nepieciešams viņa mirstīgām miesām. Šī ātrā atgūšana viņu neizsakāmi iepriecēja. Radās lielas cerības, un viņam no jauna sāka rēgoties kaut kādi vilinājumi: vakaros teātris, dejotāja, ar kuru tas draudzējās. Sādža un klusums sāka likties bālāki, pilsēta un troksnis — atkal spilgtāki, skaidrāki… Ai dzīve!