Bet pa tam tiesās un palatās risinājās lieta bezgalīgos apmēros. Strādāja skrīveru spalvas, un, šņaukdamas tabaku, pūlējās gudras galvas, kā mākslinieki tīksminādamās ap āķīgu likumpunktu. Juriskonsults, kā neredzams mags, nejusts darbināja visu mechanismu; galīgi samulsināja visus, pirms kāds jaudāja atjēgties. Viss sajuka vēl vairāk. Samos- vitovs pārdrošībā un nedzirdētā nekautrībā pārspēja pats sevi. Uzzinājis, kurā sardzē sēž notvertā sieviete, viņš devās tieši turp un iegāja tik droši un priekšnieciski, ka sargzaldāts tam atdeva godu un izstiepās visā augumā. «Vai sen te stāvi?» — «No paša rīta, jūsu labdzimtība.» — «Vai ilgi līdz maiņai?» — «Trīs stundas, jūsu labdzimtība.» — «Tu man būsi vajadzīgs. Es teikšu oficierim, lai tavā vietā atkomandē citu.» «Klausos jūsu labdzimtība!» Un, pārbraucis mājās, ne brītiņu nekavēdamies, lai neviena neiejauktu un noslēptu visus pavedienus, pats saģērbās par žandarmu — parādījās ar ūsām un vaiga bārdu — pats velns viņa nepazītu. Ieradās namā, kur bija čičikovs, un, paķēris pirmo sievieti, kas pagadījās, nodeva to diviem jauniem ierēdņiem, arī veikliem zēniem, bet pats, ūsains, ar šauteni, kā pienākas, ieradās sardzē: «Ej pie…………. , mani atsūtīja komandieris nostāvēt tavā vietā maiņu.» Apmainījās un nostājās pats ar šauteni. Tas tikai bija vajadzīgs. Tai laikā pirmās sievietes vietā izrādījās jau otra, kura nekā ne zināja, ne saprata. Pirmo kaut kur tā noslēpa, ka pat vēlāk neuzzināja, kur tā palikusi. Pa tam, kamēr Samosvitovs uzstājās karavīra lomā, juriskonsults radīja brīnumus civilās lietās: no citas puses deva ziņu gubernatoram, ka prokurors par viņu raksta ziņojumu; žandarmērijas ierēdnim lika iegalvot, ka še slepeni dzīvojošs ierēdnis raksta par viņu ziņojumu; slepeni uzturošos ierēdni informēja, ka ir vēl slepenāks ierēdnis, kurš raksta ziņojumu par viņu, — un visus noveda tādā stāvokli, ka visiem bija jāgriežas pie viņa pēc padomiem. Iznāca tāda jezga: ziņojums nāca uz ziņojuma, un sāka atklāties tādas lietas, kādas pat saule nav redzējusi, un vēl tādas, kādu nemaz nebija. Un viss tika likts lietā un darbā: gan kurš ir nelikumīgs dēls, gan kāda dzimuma kāds un kādas kārtas, gan kam kāda mīļākā, gan kura sieva kam skrien pakaļ. Skandali, piedauzība un viss tā sajaucās un savijās kopā ar Cičikova notikumu ar mirušām dvēselēm, ka it nekā nevarēja saprast, kura no šīm lietām bija galvenā aplamība: abas izrādījās vienlīdz vērtas. Kad beidzot ģenerālgubernatoram sāka ienākt raksti, nabaga kņazs nekā nesaprata. Ļoti gudrs un veikls ierēdnis, kuram bija uzdots sastādīt ekstraktu, tikko nezaudēja prātu — nekādi nebija iespējams uztvert galus. Tai laikā kņazs bija norūpējies par daudzām citām lietām, vienu par otru nepatīkamāku. Vienā guberņas daļā izrādījās bads. Ierēdņi, kurus nosūtīja izdalīt maizi, kaut kā ne tā bija rīkojušies, kā pienācās. Otrā guberņas malā bija sakustējušies raskoļņiki. Kāds tiem bija papūtis, ka uzradies antikrists, kurš pat mirušiem nedod miera, uzpirkdams kaut kādas mirušas dvēseles. Biktēja un grēkoja, un, it kā antikristu tvarstot, nomušīja pavisam ne antikristus. Citā vietā zemnieki sadumpojās pret muižniekiem un kapteiņiem ispravņikiem. Kaut kādi klaidoņi palaida starp tiem baumas, ka esot pienācis tāds laiks, ka zemniekiem jātop par muižniekiem un jāģērbjoties frakās, bet muižnieki tērpšoties zemnieku svārkos un būšot zemnieki, — un vesels pagasts, neapsvērdams, ka tad taču par daudz saradīsies muižnieku un kapteiņu ispravņiku, atteicās maksāt………. nodokļus. Bija jāķeras pie varas līdzekļiem. Nabaga kņazs jutās visnomāktāķā garastāvoklī. Tad viņam paziņoja, ka ieradies alkciznieks. «Lai ienāk,» sacīja kņazs. Vecais iegāja.
«Te nu jums ir Čičikovs! Jūs iestājāties viņa labā, aizstāvējāt viņu. Tagad viņš iepinies tādā lietā, uz ko pēdējais zaglis neuzdrošināsies.»
«Atļaujiet ziņot, jūsu spožība, ka es šo lietu ne visai neizprotu.»
«Testamenta viltojums, un vēl kāds!… Par to draud publiska pār mācīšana ar pletnēm!»
«Jūsu gaišība, — es nerunāju, lai aizstāvētu Čičikovu, bet lieta — vēl nav pierādīta; nav izdarīta izmeklēšana.»
«Pierādījums — sieviete, kura bija saģērbta mirušās vietā, ir notverta. Es gribu viņu noklaušināt tieši jūsu klātienē.» Kņazs pazvanīja un lika atvest sievieti.
Murazovs apklusa.
«Visnegodīgākā lieta! Un, par kaunu, te iejaukti pilsētas pirmie ierēdņi, pats gubernators. Viņš nedrīkst būt tur, kur zagļi un vazaņķi!» iekaisis teica kņazs.
«Gubernators taču ir mantinieks; viņam bija tiesības prasīt; bet ka vēl citi no visām pusēm saskrēja, tad tas, jūsu spožība, ir cilvēciski. Bagātniece nomira, neatstājusi gudru un taisnīgu rīkojumu: salidoja no visām pusēm tīkotāji iedzīvoties - tas ir cilvēciskā dabā …»
«Bet kāpēc darīt nelietības? . . . Neģēļi,» sašutis sacīja kņazs. «Neviena laba ierēdņa man nav: visi nelieši!»
«Jūsu spožība! kurš gan no mums, kā pienākas, ir labs? Visi mūsu pilsētas ierēdņi — cilvēki, tiem sava vērtība un daudzi ļoti spējīgi darbā, bet grēks nevienam nav tālu.»
«Paklausieties, Afanasij Vasiljevič, sakiet man, — tikai jūs vienu es pazīstu kā godīgu cilvēku, — kas jums par indevi aizstāvēt visādus neliešus?»