«Jūsu spožība,» sacīja Murazovs: «lai kas būtu cilvēks, kuru jūs nosaucat par nelieti, viņš tomēr ir cilvēks. Kā gan ņeaizstāvēt cilvēku, ja zini, ka pusi visa ļauna viņš dara tāpēc, ka rupjš un neizglītots? Mēs taču ik uz soļa darām netaisnības un ik brīdi esam otra nelaimes cēlonis, un pat bez ļauna nodoma. Arī jūsu spožība izdarīja lielu netaisnību.»
«Kā!» izbrīnījies iesaucās kņazs, gluži pārsteigts no šāda negaidīta sarunas virziena.
Murazovs apstājās, paklusēja, it kā kaut ko pārdomādams, un beidzot teica: «Kaut jel tai pašā Derpeņņikova lietā.»
«Afanasij Vasiljevič! Noziegums pret valsts pamatlikumiem līdzīgs savas zemes nodevībai!»
«Es viņu neattaisnoju. Bet vai tas ir taisnīgi, ja nepiedzīvojušu jaunekli, kuru kāds cits pavedinājis un piemānījis, soda tāpat kā to, kas bijis viens no uzkūdītājiem? Taču vienāds liktenis ķēra Derpeņņikovu, ir kaut kādu Voronovu —■ Drjanoju, bet viņu noziegumi nav vienādi.»
«Dieva dēļ…» kņazs teica manāmā satraukumā: «vai jūs par to kaut ko zināt? sakiet. Es nesen vēl rakstīju tieši uz Pēterburgu par viņa likteņa mīkstināšanu.»
«Nē, jūsu spožība, es nerunāju par to, ka zinātu kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Kaut gan, patiesi, ir viens tāds apstāklis, kas nāk viņam par labu, bet viņš pats nebūs ar mieru, tāpēc ka no tā cietīs cits. Bet es tikai domāju, vai jums toreiz nelab- tikās mazliet pasteigties? Atvainojiet, jūsu spožība, es spriežu pēc sava vājā saprāta. Jūs vairāk reižu pavēlējāt man runāt atklāti. Toreiz, kad es vēl biju priekšnieks, man bija daudz dažādu strādnieku, gan sliktu, gan labu. [Derētu] ņemt vērā arī cilvēka iepriekšējo dzīvi; tāpēc ka, ja visu nepārbaudīsi aukstasinīgi, bet uzreiz uzkliegsi, — tad viņu tikai iebiedēsi un neizdabāsi nekādu īstu atzīšanos, bet, ja ar līdzjūtību viņu iztaujās, kā brālis brāli, — pats visu izstāstīs un pat nelūgs sodu mīkstināt, un nav pret viņu nekādu dusmu, tāpēc ka skaidri redzams, ka ne es viņu sodu, bet likums.
Kņazs kļuva domīgs. Tai brīdī ienāca jauns ierēdnis un godbijīgi apstājās ar portfeli rokā. Viņa jaunajā un vēl svaigajā sejā redzēja rūpju un pūļu iezīmi. Varēja noskārst, ka ne velti viņš dienēja sevišķiem uzdevumiem. Tas bija viens no tiem nedaudzajiem, kuri nodarbojās ar darbvedību con amore. Ne godkāres, ne peļņas alkas mākts, ne citiem pakaļ- darīdams, viņš strādāja tikai tāpēc, ka bija pārliecināts, ka viņam jābūt še, bet ne kādā citā vietā, ka tam viņam dota dzīve. Sekot, izskatīt pa daļām, un, visus sarežģītās lietas galus rokās sadabūjot, to noskaidrot, noskaidrot pa daļām — tas bija viņa uzdevums. Un pūles, un cenšanās, un bezmiega naktis viņam bagātīgi atmaksājās, ja lieta beidzot sāka noskaidroties, apslēptie cēloņi atklāties, un viņš sajuta, ka var to ziņot nedaudz vārdos, noteikti un skaidri tā, kā ikvienam viss redzams un saprotams. Var sacīt, ka skolnieka prieks nebūs tik liels, kad viņam atklājas kāda visgrūtākā frāze un top skaidra liela rakstnieka domas īstā jēga, kā priecājās viņš, kad tam atrisinājās vissarežģītākā lieta. Par to .. . [9]
«… ar maizi tajās vietās, kur bads: šīs lielas es pārzinu labāk nekā ierēdņi: pats pārliecināšos, kas kam vajadzīgs. Ja jūsu spožība atļauj, es vēl parunāšu arī ar raskoļņikiem. Ar mūsu. ļaudīm, vienkāršiem cilvēkiem, viņi izrunāsies vaļsir- dīgāk, un tā, diezin, varbūt palīdzēšu miera ceļā ar viņiem nokārtoties. Bet ierēdņi netiks galā: sāksies šai lietā sarakstīšanās, pie tam viņi jau tā sapinušies papīros, ka aiz tiem neredz vairs pašu lietu. Naudas no jums es neņemšu, tāpēc ka, nudien, tādā laikā kauns domāt par savu peļņu, kad ļaudis mirst badā. Man ir krājumā gatava maize, vēl nule sūtīju uz Sibiriju, un uz nākošo vasaru no jauna atvedīs.»
«Par tādu dienestu, Afanasij Vasiljevič, vienīgi dievs spēj jūs atalgot. Bet es jums neteikšu ne vārda, tāpēc ka, — pats jūs to varat sajust, — katrs vārds te bezspēcīgs. Bet atļaujiet man attiecībā uz to lūgumu teikt vienu. Sakiet pats: vai man ir tiesības pamest šo lietu bez ievērības un vai būs taisnīgi, godīgi no manas puses piedot neliešiem?»
«Jūsu spožība, nudien, tā nevar tos nosaukt, jo vairāk tāpēc, ka viņu starpā ir daudzi Joti cienījami. Grūts ir cilvēka stāvoklis, jūsu spožība, ļoti ļoti grūts. Gadās tā, ka liekas, cilvēks pilnīgi vainīgs; bet, kad iedziļināsies — izrādās, tas nemaz nav viņš.»
«Bet ko viņi paši teiks, ja atstāšu? Ir taču starp tiem tādi, kuri pēc tam vēl augstāk slies degunu un pat sacīs, ka viņi iebiedējuši. Viņi pirmie neizrādīs cieņu…»
«Jūsu spožība, atļaujiet man jums pateikt savas domas: sa- sauciet viņus visus, paziņojiet, ka jums viss ir zināms, un attēlojiet tiem jūsu paša stāvokli gluži tādā pašā veidā, kā jums nule labpatikās to attēlot man, un prasiet viņu padomu: ko ikviens no viņiem darītu jūsu vietā?»
«Tātad jūs domājat, ka viņi būs pieejamāki cēlām sajūtām nekā intrigām un ieraušanai? Ticiet, viņi smiesies par mani.»
«Es to nedomāju, jūsu spožība. Cilvēkam, pat tam, kas sliktāks par citiem, ir tomēr taisnības sajūta. Varbūt kāds žīds, bet ne krievs … Nē, jūsu spožība, jums nav jāslēpjas. Sakiet tikpat skaidri, kā jums labpatikās teikt manā priekšā. Jo viņi jūs peļ kā godkārīgu, lepnu cilvēku, kurš nekā negrib dzirdēt, kurš ir pārāk pašpārliecināts, — lai tad redz, kā tas ir patiesībā. Kas tad jums? Jūsu lieta "taču taisna. Runājiet uz viņiem tā, it kā nevis viņu priekšā, bet paša dieva priekšā teiktu savu grēksūdzi.»
«Afanasij Vasiljevič,» kņazs teica domīgi. «Es par to padomāšu, bet pagaidām ļoti jums pateicos par padomu.»