«Bet Čičikovu, jūsu spožība, vai pavēlēsiet atlaist?»
«Sakiet šim Cičikovam, lai viņš vācas projām no šejienes pēc iespējas ātrāk, un jo tālāk, jo labāk. Viņam gan es nekad nepiedotu.»
Murazovs paklanījās un devās tieši no kņaza pie Cičikova. Čičikovu viņš atrada jau labā garastāvoklī, mierīgā prātā rīkojamies ap diezgan pieklājīgām pusdienām, kas tam bija atnestas fajansa traukos no ļoti pieklājīgas virtuves. Jau no pirmajām sarunas frāzēm vecais ievēroja, ka Čičikovs paspējis sarunāties ar kādu no āķīgajiem ierēdņiem. Viņš arī saprata, ka te iejaukusies lietpratēja juriskonsulta neredzamā līdzdalība.
«Paklausieties, Pāvel Ivanovič,» viņš sacīja: «es jums atnesīšu brīvību ar to noteikumu, lai šai pašā stundā jūs vairs neatrastos pilsētā. Savāciet visas savas mantas — un ar dievu, ne brīdi nekavējoties, tāpēc ka lieta kļuvusi vēl ļaunāka. Es zinu, viens cilvēks jūs kūda; tad uzticu jums kā noslēpumu, ka gatavojas vēl viena tāda lieta, ka to vairs nekāda vara neglābs. Viņš, protams, labprāt citus gremdētu līdzi, lai nebūtu garlaicīgi un lai izrēķinātos. Es jūs atstāju labā garastāvoklī, — labākā nekā patlaban. Ne pa jokam dodu jums padomu. Jā, jā, galvenais nav šī manta, ap kuru ļaudis ķīvējas un viens otru nogalina, it kā šai dzīvē varētu labi iekārtoties, nepadomājot par citu dzīvi. Ticiet, Pāvel Ivanovič, ka neatmetot visu, kādēļ zemes virsū cits citu plēš un ēd, un nedomājot par dvēseles mantas labklājību, nevar nodibināties arī zemes mantas labklājība. Pienāks bada un nabadzības laiki kā visā tautā, tā arī katram atsevišķi… Tas ir skaidrs. Lai saka, ko grib, tomēr miesa ir atkarīga no dvēseles. Kā var gribēt, lai viss ietu kā pienākas! Domājiet ne par mirušām dvēselēm, bet par savu dzīvo dvēseli, un ar dieva palīgu uz citiem ceļiem! Es arī rītdien braucu projām. Pa- ste. dzie1J.es! Citādi — bez manis slikti būs.»
To teicis, vecais izgāja. Čičikovs iegrima domās. Atkal dzīves nozīme rādījās svarīga. «Murazovam taisnība,» viņš teica: «laiks pagriezties uz cita ceļa!» Ar šiem vārdiem viņš izgāja no cietuma. Sargkareivis stiepa tam pakaļ lādīti………
Kunga atsvabināšana1 iepriecēja Selifanu un Petrušku kā diezin kas.
«Nu, mīļie,» Čičikovs teica, žēlīgi pie viņiem griezdamies: «jāsakravājas un jābrauc.»
«Laidīsim, Pāvel Ivanovič,» Selifans sacīja. «Ceļš, rādās, būs iestājies labs: pietiekoši sasnidzis. Patiesi, laiks tikt laukā no pilsētas. Tā apnikusi, ka netīk uz to pat paskatīties.»
«Ej pie ratnieka, lai karietei pieliek slieces,» Čičikovs teica, bet pats gāja uz pilsētu, tomēr negribēja ne pie viena iegriezties ar atvadīšanās vizitēm. Bija arī neērti pēc visa šā notikuma, — jo vairāk tāpēc, ka pilsētā klīda apkārt bezgala visnepatīkamākās tenkas. Viņš izvairījās visas tikšanās un vienīgi paslepus iegāja pie tā tirgotāja, no kura bija pircis Navarinas dūmu un liesmas krāsas vadmalu, paņēma atkal četras aršinas frakai un biksēm un nogāja pats pie tā paša drēbnieka. Par divkāršu cenu meistars apņēmās pastiprināt centību un nosēdināja visu savu skrodera saimi pie svecēm cauras nakts darbā ar adatām, gludekļiem, zobiem, un otrā dienā, kaut gan mazliet pavēlāk, fraka bija gatava. Zirgi stāvēja iejūgti. Fraku Čičikovs tomēr uzlaikoja. Tā bija laba, uz mata kā agrākā. Bet ak vai! viņš pamanī ja, ka galvas vidū jau balēja kaut kas gluds, un skumji piebilda: «Kādēļ gan vajadzēja nodoties tik gaužām bēdām? Un matus plēst jau ne pavisam nevajadzēja.» Norēķinājies ai drēbnieku, viņš beidzot izbrauca no pilsētas kaut kādā dīvainā stāvoklī. — Tas nebija agrākais Čičikovs; tās bija kaut kādas agrākā Cičikova drupas. Viņa iekšējo dvēseles stāvokli varētu salīdzināt ar nojauktu celtni, kas izārdīta ar to nolūku, lai no tās pašas celtu jaunu, bet jaunceltne vēl nav sākusies, tāpēc ka architekts vēl nav atsūtījis noteiktu plānu un strādnieki palikuši neziņā. Stundu pirms viņa devās ceļā Murazovs, mašu segtā kulbā, kopā ar Potapiču, bet stundu pēc Cičikova aizbraukšanas iznāca pavēle, ka kņazs, aizceļodams uz Pēterburgu, vēlas redzēt visus ierēdņus, līdz pēdējam.
Ģenerālgubernatora nama lielajā zālē sapulcējās visa pilsētas ierēdņu kārta, sākot no gubernatora līdz titularpadom- niekam: kanceleju un lietu pārziņi, padomnieki, asesori, Kis- lojedovs, Krasnonosovs, Samosvitovs, kukuļu neņēmēji un ņēmēji, liekuļi, pusliekuļi un pavisam neliekuļi. Visi, ne bez satraukuma un nemiera, gaidīja ģenerālgubernatoru iznākam. Kņazs parādījās ne drūms, ne gaišs: viņa skatiens bija ciets, tāpat kā solis. Visa ierēdņu sapulce paklanījās, daudzi līdz jostas vietai. Atbildējis ar vieglu palocīšanos, kņazs iesāka:
«Aizbraucot uz Pēterburgu, es domāju, ka būs pieklājīgi satikties ar jums visiem un pat paskaidrot jums, pa daļai., iemeslu. Mums uzradusies ļoti nelāga lieta. Es domāju, ka daudzi no klātesošajiem zina, par kādu lietu es runāju. Sai lietai nāca līdzi vēl citu, ne mazāk negodīgu lietu atklājumi, kuros iejaukti, galu galā pat tādi cilvēki, kurus līdz šim es turēju par godīgiem. Man ir zināms arī slepenais nolūks visu tādā mērā sajaukt, lai rastos pilnīga neiepējamība formālā kārtībā visu atrisināt. Es zinu pat, kas ir galvenais un kādā slepenībā ……….. kaut arī viņš veikli slēpj savu līdzdalību.
Bet lieta tā, ka esmu nodomājis ķerties ne pie izmeklēšanas pēc papīriem, bet pie ātras karatiesas kā kara laikā, un ceru; ka valdnieks šīs tiesības man dos, kad viņam visu lietu izklāstīšu. Tādā gadījumā, kad nav iespējams vest lietu civilā kārtībā, kad deg skapji ar papīriem un pēdīgi ar nebeidzamām melīgām, svešām liecībām un nepatiesiem ziņojumiem cenšas aptumšot jau bez visa tā diezgan tumšo lietu, — es par vienīgo līdzekli uzskatu kara tiesu un vēlos dzirdēt jūsu domas.»