Kņazs apklusa, it kā gaidīdams atbildi. Visi stāvēja, acis nolaiduši. Daudzi bija bāli.
«Tāpat man zināma vēl viena lieta, kaut gan tās darītāji ir pilnā pārliecībā, ka tā nevar būt nevienam zināma. Šīs lietas vešana gan vairs nenotiks pēc papīriem, tāpēc ka sūdzētājs un lūdzējs te būšu pats un likšu priekšā acīm redzamus pierādījumus.»
Ierēdņu pūlī kāds iedrebējās; daži no bailīgākajiem arī apjuka.
«Pats par sevi saprotams, ka galvenajiem vadoņiem nāksies zaudēt činas un mantību, pārējie tiks atlaisti no vietām. Pats par sevi saprotams, ka to starpā būs jācieš arī daudziem nevainīgiem. Bet ko darīt? Lieta ir pārāk bezgodīga un kliedz pēc taisnības. Kaut gan es zinu, ka viss tas nebūs pat mācība citiem, tāpēc ka padzīto vietās nāks citi, un tie paši, kuri līdz šim bija godīgi, kļūs negodīgi, un tie paši, kurus apbalvos ar uzticību, piekrāps un nodos, — neraugoties uz visu to, man jārīkojas ar bardzību, tāpēc ka lieta kliedz pēc taisnības. Es zinu, ka man pārmetīs cietsirdīgu bardzību, bet es arī zinu, ka tie būs vēl Apvain man tie jāpārvērš par vienu vienīgu taisnas tiesas ieroci, kam jākrīt uz galvas …»
Visu sejas instinktivi iedrebējās. Kņazs bija mierīgs. Viņa seja neizteica ne dusmas, ne dvēseles satraukuma.
«Tagad tas pats, kura rokās ir daudzu liktenis, un kuru nekādas lūgšanas nespēj mīkstināt, tas pats tagad jūs visus lūdz. Viss tiks aizmirsts, nogludināts, piedots; es aizrunāšu par jums visiem, ja izpildīsiet manu lūgumu. Lūk, mans lūgums. Es zinu, ka ne ar kādiem līdzekļiem, ne ar kādu iebiedēšanu, ne ar kādiem sodiem nevar iznīdēt netaisnību: par daudz dziļi tā jau iesakņojusies. Bezgodīgā kukuļošanas paraža jau kļuvusi par nepieciešamību un vajadzību pat tādiem cilvēkiem, kuri nebūt nav tādēļ piedzimuši, lai būtu bezgodīgi. Es zinu, ka daudziem jau gandrīz nav iespējams iet pret vispārējo straumi. Bet tagad, izšķirīgā un svētā brīdī, kad jāglābj sava tēva zeme, kad ikviens pilsonis nes visu un ziedo visu, — man jānāk ar aicinājumu kaut pie tiem, kuriem krūtīs vēl pukst krievu sirds un kuriem vēl kaut cik saprotams vārds dižciltība. Ko še runāt par to, kurš no mums visvairāk vainīgs! Varbūt es esmu vainīgāks par visiem; varbūt es sākumā pārāk skarbi jūs saņēmu; varbūt ar nevajadzīgu aizdomību es atstūmu visus tos no jums, kuri patiesi gribēja būt man palīdzīgi, kaut gan arī es, no savas puses, varēju tāpat darīt ……….. Ja jau patiesi viņi mīlēja taisnību un savas zemes labumu, tiem nevajadzēja no manas augstprātīgās izturēšanās apvainoties, tiem vajadzēja apspiest sevī paša godkāri un ziedot savu personību. Nevar būt, ka es nepamanītu viņu pašaizliedzību un augsto mīlu uz labu un galu galā nepieņemtu no viņiem derīgus un prātīgus padomus. Tomēr apakšniekam drīzāk pienākas piemēroties priekšnieka dabai, nekā priekšniekam — apakšnieka dabai. Vismaz tas ir likumīgāk un vieglāk, tāpēc ka apakšniekiem ir viens priekšnieks, bet priekšniekam simt apakšnieku. Bet atstāsim tagad malā, kurš par kuru vairāk vainīgs. Lieta ir tā, ka mums pienācis laiks glābt mūsu zemi; ka mūsu zeme iet bojā ne no divdesmit svešu tautu [10] iebrukuma, bet no mums pašiem; ka jau bez likumīgās pārvaldes ir radusies cita pārvalde, daudz spēcīgāka par katru likumīgo. Ir nodibinājušies savi noteikumi, viss nocenots, un cenas pat vispārībai zināmas darītas. Un neviens pārvaldnieks, kaut arī viņš būtu gudrāks par visiem likumdevējiem un valdītājiem, nav spējīgs izlabot ļaunumu, lai kā arī viņš ierobežotu slikto ierēdņu darbību, pielikdams tiem par uzraugiem citus ierēdņus. Viss būs veltīgi, kolīdz ik viens no mums nesajutīs, ka viņam tāpat kā tautu sacelšanās laikā jāapbruņojas pret tāpat jāsaceļas pret netaisnību. Kā krievu cilvēks, saistīts ar jums tautas kopībā, vienas un tās pašas asins, es tagad griežos pie jums. Es griežos pie tiem no jums, kam ir jel kaut kāds jēdziens par to, kas ir domu dižciltība. Es aicinu jūs atcerēties pienākumu, kas ikkurā vietā cilvēkam jāpilda. Es uzaicinu jūs tuvāk iepazīties ar saviem amata pienākumiem zemes labā, tāpēc ka tie mums visiem vēl diezgan tumši priekšstati un mēs tikko »
«MIRUŠO DVĒSEĻU» OTRA SĒJUMA VARIANTI
1. Tekstā ielikti vēlākie ieraksti, kas izdarīti vai nu virs rindām vai arī pa daļai lappuses kreisajā stūrī. Šī vieta ir ne vienu vien reizi pārtaisīta. Iesākumā agrākais teksts bija izlabots tā: «Vai šādi raksturi dzimst vai izveidojas vēlāk, — kā uz to lai atbild? Lūk, tā vietā labāk stāsts par viņa audzināšanu un bērnību, un lai lasītājs secina. Skolā, kurā viņš iekļuva, par direktoru bija neparasts cilvēks: Aleksandram Petrovičam bija spējas izprast cilvēka dabu. Nebija nerātņa, kas, izdarījis nerātnību, pats neatnakiu pie viņa un par visu nenolūgtos. Tas vēl maz. Nerātnis aiziet no viņa nevis ar nokārtu degunu, bet to pacēlis, ar mundru vēlēšanos izlabot nodarīto. Pašā Aleksandra Petroviča pārmetumā bija kaut [kas] uzmudinošs; godkārību viņš sauca par spēku, kas virza uz priekšu cilvēka spējas, un tāpēc to sevišķi centās ierosināt Par uzvešanos pie Aleksandra Petroviča nebija ne runas. Viņš parasti runāja: «Es prasu prātu un nevis ko citu. Kas domā par to, kā kļūt gudram, tam nav laika nodoties nerātnībām: nerātnībām jāizzūd pašām no sevis.» Viņam pārmeta to, ka \%iš pārāk daudz devis brīvību gudriniekiem, atļaujot zoboties un pat apvainot mazapdāvinātos. Uz to viņš atbildēja: «Ko lai dara? Es neesmu vienaldzīgs pret gudriniekiem un gribu, lai visi to redzētu.» Viņš uzskatīja arī par nepieciešamu vispirms …»
2. Pēc tā sasvītrots: «pieejams nedaudz izvēlētajiem. Bet piepeši neparasti…» «Gogoļa kopotos rakstos», kas iznāca 1867. gadā F. V. Cižova redakcijā, šī vieta skan tā: «Kā šis brīnišķīgais skolotājs jau zēna gados pārsteidza Andreju Ivanoviču! Godkārīgā zēna kvēlā sirds ilgi pukstēja pie vienas domas, ka viņš nokļūst augstākajā kursā, un sešpadsmit gadu vecumā Tentetņikovs, aizsteidzies garām saviem vienaudžiem, tika pagodināts ar pārcelšanu šajā augstākajā kursā kā viens no vislabākajiem, un pats tam neticeja.» Ielikdams «Mirušo dvēseļu» tekstā šo variantu, Čižovs piezīmē: «No punkta līdz vārdam neticēja ierakstīts kādā Gogo«a piezīmju arām Uiņ.i pec tam, kad viņš šo vietu bija uzmetis rokrakstā, atsevišķi, te lejā, te augšā visnevērīgākā kārtā.» Diemžēl, Čižovs nav norādījis, uz kādu periodu attiecināma šī «piezīmju gramatiņa». Sī grāmatiņa nav atrasta.