Bērnībā viņš bija asprātīgs, talantīgs zēns, te dzīvs, te domīgs. Vai nu aiz laimīga, vai nelaimīga gadījuma viņš nokļuva tajā skolā, kur par direktoru bija cilvēks, savā ziņā neparasts, nevērojot dažas dīvainības. Aleksandram Petrovičam bija dāvanas saprast krievu cilvēka dabu, un viņš zināja valodu, kādā ar viņu jārunā. Neviens bērns no viņa neaizgāja ar nokārtu degunu; gluži otrādi, pat pēc visstingrākā rājiena viņš jutās kaut kā mundri un vēlējās izlabot padarīto nerātnību un pārkāpumu. Viņa audzēkņu bars no ārpuses izlikās tik nerātns, izlaidīgs un dzīvs, ka to varēja uzskatīt par nevaldāmu; taču viņš būtu vīlies; kāda viena vara bija pārlieku stipra pār šiem patvaļīgajiem zēniem. Nebija negantnieka un nerātņa, kurš pats neatnāktu pie viņa un nepastāstītu visu, ko viņš nodarījis. Vismazākās viņu tieksmes viņam bija zināmas. Visās lietās viņš izturējās neparasti. Viņš runāja, ka cilvēkā vispirms jāpamodina godkārība, — godkārību viņš sauca par spēku, kas cilvēku virza uz priekšu, — bez kuras neierosināsi viņu uz darbību. Daudzas negantības un nerātnības viņš nemaz neapvaldīja: bērna draiskulībās viņš redzēja dvēseles spēku attīstības sākotni. Tās viņam bija vajadzīgas tādēļ, lai redzētu, kas īsti slēpjas bērnā. Tā gudrs ārsts mierīgi noraugās uz īslaicīgām lēkmēm un izsitumiem, kas parādās uz miesas, nedzen tos nost, bet uzmanīgi vēro, lai īsteni zinātu, kas slēpjas cilvēka iekšienē.
Skolotāju viņam nebija daudz: lielāko daļu disciplinu mācīja viņš pats, un jāsaka tā patiesība, ka bez visiem pedantiskajiem terminiem, plašajiem uzskatiem, ar kādiem mīl dižoties jaunie profesori, viņš nedaudzos vārdos prata izteikt pašu zinātnes dvēseli, tā ka arī mazgadīgajam bija acīm redzams, kādēļ viņam tieši vajadziga zinātne. Viņš apgalvoja, ka cilvēkam visvajadzīgākā ir dzīves zināšana, ka, to izpratis, viņš zinās, ar ko vipam galvenokārt jānodarbojas.
So dzīves zināšanu viņš padarīja par atsevišķu audzināšanas kursu, kurā noloca vienīgi tikai teicamnieki. Mazapdāvinātos viņš izlaida dienestā no pirmās klases, apgalvodams, ka viņus arī nevajag daudz mocīt: pietiek, ja viņi ir iemācījušies būt pacietīgi, strādīgi izpildītāji, nepiesavinoties augstprātību un skatīšanos uz augšu. «Bet ar gudrajiem, bet ar apdāvinātajiem man vajag ilgi nodarboties,» viņšparasti runāja. Un šajā kursā Aleksandrs Petrovičs kļuva gluži citāds un pašā sākumā paziņoja, ka viņš līdz šim no viņiem ir prasījis vienkāršu saprašanu, tagad prasa augstāku saprašanu, — nevis tādu prātu, kas prot pazoboties par muļķi un pasmieties, bet kas mak paciest visādus apvainojumus, neievērot muļķi, nedusmoties. Te viņš sāka prasīt to, ko citi prasa no bērniem. To viņš tad ari sauca par prāta augstāko pakāpi. Saglabāt lai vai kādos apbēdinājumos lielu mieru, kādā vienmēr jāpiemīt cilvēkam, — lūk, ko viņš sauca par prātu. Sajā kursā Aleksandrs Petrovičs pierādīja, ka patiesi izprot dzīves gudrību. No zinātnēm izvēlējās tikai tās, kas spēj no cilvēka izveidot savas zemes pilsoni. Lielākā tiesa lekciju sastāvēja no stāstiem par to, kas nākotnē sagaida cilvēku uz visiem valsts dienesta pakāpieniem un nozarēs. Visus apbēdinājumus un šķēršļus, kādi vien tiek nostādīti cilvēkam viņa ceļā, visus kārdinājumus un vilinājumus, kas stāv viņa priekšā, viņš savāca viņu priekšā visā to kailumā, nekā neslēpjot. Viss viņam bija zināms, it kā viņš pats būtu pabijis visos dienestos un amatos. Ar vārdu, viņš nākotni viņu priekšā nebūt nezīmēja varavīksnes krāsās._ Dīvaina lieta! vai nu tāpēc, ka viņos bija tik stipri uzmodināta godkārība, vai arī tāpēc, ka neparastā skolotāja acis bija kaut kas, kas jauneklim teica uz priekšu.' — šo brīnišķīgo vārdiņu, kas ar krievu cilvēku dara brīnumus, — vai nu tas, vai kas cits, bet jauneklis no paša sākuma meklēja tikai grūtības, alkdams darboties tikai tur, kur bija grūti, kur vajadzēja parādīt lielu dveseles spēku. Viņu
dzīvē bija kaut kas saprātīgs. Aleksandrs Petrovičs izdarīja ar viņiem visādus mēģinājumus, gan pats viņus jūtami apvainoja vai arī ar viņu biedru palīdzību; bet, to izprazdami, viņi kļuva vēl piesardzīgāki. Šo kursu beidza nedaudzi, bet šie nedaudzie bija stipri, tie bija pulvera dūmos apkvēpināti ļaudis. Dienestā viņi noturējās visnedrošākajās vietās tajā laikā, kad citi, kas bija daudz gudrāki par viņiem, neizturot pameta dienestu aiz sīkām personīgām nepatikšanām, pameta pavisam vai arī, nekā nenojauzdami, nokļuva kukuļņēmēju un blēžu nagos. Bet Aleksanļdra Petroviča] audzinātie ne tikvien kā ne- -agrīļojās, bet, pazīdami cilvēku un tā dvēseli, ieguva morālu ietekmi pār kukuļņēmējiem un sliktiem ļaudīm.