4. Otrās daļas «Mirušo dvēseļu» tekstā, ko izdevis F. V. Cižovs, šī vieta skan tā: «Aleksandra Petroviča vietā iestājās kāds Fjodors Ivanovičs, labs un centīgs cilvēks, bet pilnīgi ar citiem ieskatiem uz lietām. Pirmā kursa bērnu brīvajā vaļībā viņam jaudās kaut kas nevaldāms. Viņš sāka pie tiem ievest kaut kādu ārēju kārtību, prasīja, lai jaunie ļaudis dzīvotu pilnīgā klusumā, lai nekādā ziņā citādi nestaigātu kā tikai pāros; pats sāka ar aršinu izmērīt atstatumu no pāra līdz pārim. Aiz galda, lai būtu labāks izskats, nosēdināja visus pēc auguma un nevis pēc prāta, tā ka ēzeļiem tika labākie kumosi, gudrajiem apgrauzti kauli. Tas viss radīja kurnēšanu, sevišķi tad, kad jaunais priekšnieks, taisni kā par spīti savam priekštecim, pasludināja, ka viņatn prāts un labas sekmes zinībās nekā nenozīmē, ka viņš raugās tikai uz uzvedību, ka, ja cilvēks, kaut gan slikti mācās, bet labi uzvedas, viņš to cienī vairak nekā gudro. Bet taisni to neieguva Fjodors Ivanovičs, pēc kā centās.» — Pie šā tekstā ieliktā varianta Čižovs pielicis šadu piezīmi: «Vietu no vārdiem: kaut kads Fjodors Ivanovičs, līdz vārdiem, pēc kā centās, ierakstījis Gogolis savā piezīmju grāmatiņā pēc uzmetuma rokrakstā.»
Bet pa tam viņu sagaidīja cita ainava. Uzzinājuši par kunga atbraukšanu, visi sādžas iedzīvotāji salasījās pie lievenēm. Raibi lakati, apsēji, svārki, visāda veida bārdas: kā lāpstas, kā ķīlis, rudas, gaišas, baltas kā sudrabs, aizņēma visu laukumu. Zemnieki trokšņoja:
Maizes devēj, sagaidījām mēs tevi!» Sievas brēca: «Tu mūsu sirds zelts un sudrabs!» Tālāk stāvošie pat sakāvās no centības piekļūt tuvāk. Sarukusi vecenīte, līdzīga kaltētam bumbierim, izlīda citiem pa kājapakšu, pienāca pie viņa, sasita delnas un iespiedzās: «Mūsu puņķainīt! kāds gan tu esi šķidriņš! nomocījuši tevi nolādētie vācieši!» «Ej projām, vecen!» tūliņ iekliedzās lāpstas un ķīļa bārdas: «palūk, kur ielīdusi, červeļainā!» Kāds pie tā pielika tādu vārdiņu, no kura vienīgi tikai krievu zemnieks varēja neiesmieties. Kungs neizturēja un iesmējās, bet tomēr viņš bija dziļi aizkustināts savā dvēselē. «Cik daudz mīlestības! un par ko?» viņš domāja pie sevis. «Par to, ka es nekad neesmu viņus redzējis, nekad neesmu ar viņiem nodarbojies. No šā paša brīža solos dalīties ar jums jūsu darbā un_pūlēs! Pielietošu visu, lai palīdzētu jums kļūt tādiem, kādiem jums jābūt, kādiem nozīmējusi jums būt jūsu labā daba, kas slēpjas jūsu iekšienē,—lai jūsu mīla uz mani nebutu veltīga, lai es patiesi būtu jusu maizes devējs!»
Un patiesi, Tentetņikovs ne pa jokam ņēmās saimniekot un rīkot. Viņš uz vietas redzēja, ka pārvaldnieks bija īsta bāba un muļķis ar visām pārvaldnieka ļaunajām īpašībām, tas ir, akurati skaitīja vistas un olas, dzijas un audeklus, ko nesa sievas, bet ne ā, ne bē nejēdza labības novākšanā tin sējumos, un turklāt turēja visus zemniekus aizdomās, ka tie tīko pec viņa dzīvības. Muļķi pārvaldnieku viņš aizdzina, viņa vietā ielika citu, veiklu; atstāja sīkumus, pievērsa uzmanību galvenajam, pazemināja klaušas, samazināja dienas muižas darbos, pielika zemniekam laiku viņu darbā un domāja, ka tagad lietas ies visspožākā kārtā. Pats visur iedziļinājās, sāka iet uz lauku, riju, šķūni, dzirnavam, piestātni, pie liellaivu iekraušanas un plūdināšanas.
«Palūk vien, cik veiklām kājām!» sāka runāt zemnieki un pat kasīt pakaušus, tāpēc ka no ilgās sieviešu valdīšanas viņi bija kļuvuši lieli sliņķi. Eet tas ilgi neturpinājās.
Dažreiz cilvēkam gadās kaut ko līdzīgu ieraudzīt sapnī, un no tā laika viņš visu savu mūžu sapņo šo sapni (īstenību viņš pazaudē uz visiem laikiem), — un viņš galīgi nekam nav derīgs. Viņu sauca Uliņ- ka. Viņa bija ta dīvaini audzināta. Viņu audzinaja guvernante ang- liete, kura nezināja ne vārda krieviski. Māti viņa bija pazaudējusi bērnībā. Tēvam nebija laika. Kaut gan, mīlēdams meitu līdz ārprātam, viņš varēja viņu tikai izlutināt. Ārkārtīgi grūti attēlot viņas portretu. Viņa bija tik dzīva kā pati dzīve. Viņa bija jaukāka nekā skaistule^ labāka nekā Drāts; slaidāka, gaisīgāka nekā klasiskā sieviete. Neka nevarētu pateikt, kāda zeme viņai uzlikusi savu zīmogu, tāpēc ka līdzīga profila un sejas veida grūti būtu kur atrast, varbūt tikai antikās kamejās. Kā bērns, kurš audzis savvaļā, viņa bija ietiepīga. Ja kāds redzētu, ka piepešas dusmas ievelk viņas skaistajā pierē stingras grumbas un cik viņa kvēli strīdas ar savu tēvu, tas domātu, ka viņa ir viskaprisākā būte. Bet dusmīga viņa bija tikai tad, kad dzirdēja par kādu netaisnību vai cietsirdīgu izturēšanos vienalga attiecībā uz ko. Bet cik pēkšņi pazustu šīs dusmas, ja viņa redzētu to pašu, uz kuru dusmojas, nelaimē! Kā viņa pēkšņi atsviestu viņam savu maciņu, nedomādama, vai tas gudri vai muļķīgi, uin saplēstu savu apģērbu saitēm, ja tas būtu ievainots!
«Nu, nē, jūsu ekselence,» teica Čičikovs Uliņkai, viegli galvu palocīdams, ar patīkamu smaidu: «Pēc kristietības taisni tādi mums jāmīl.» Un turpat, pievērsdamies ģenerālim, teica ar mazliet viltīgu smaidu: «Vai jūsu ekselencei ir Īabpatici9 kādreiz dzirdēt par to, kas ir — iriiliet mūs melnus, bet baltus mūs katrs iemīlēs
«Nē, neesmu dzirdējis.»
«Bet tas ir interesants anekdots,» teica čičikovs ar viltīgu smaidu Muižā, jūsu ekselence, pie kņaza Gukzovska, kuru, bez šaubām, jūsu ekselencei labpatīk pazīt…»
«Nepazīstu.»
«Bija vācietis_ pārvaldnieks, jūsu ekselence, jauns cilvēks. Sakarā ar rekrūšu piegādi un citu viņam bija vajadzība braukt uz pilsētu un,