protams, smērēt tiesas vīrus. Kaut gan viņi arī iemīlēja, pacienāja. Reiz kādā pusdienā viņš saka: «Nu, kungi kādreiz atbrauciet arī pie manis, uz muižu pie kņaza.» Atbild: «Atbrauksim.» Drīz pēc tam tiesai gadījās izbraukt izmeklēt lietu, kas bija notikusi muižā pie grafa Trechmetjeva, kuru, jūsu ekselence, bez šaubām, arī pazīst.»
«Nepazīstu.»
«Izmeklēšanu viņi neizdarīja, bet visā tiesas sastāvā iegriezās saimniecības eka pie vecā, pie grafa ekonoma, un trīs dienas un trīs naktis bez apstājas spēlēja kārtis. Patvāris un punšs, protams, no galda netiek noņemts. Vecim viņi jau bija apnikuši. Lai kaut kā varētu tikt no viņiem vaļā, viņš saka: «Jūs, kungi, būtu iebraukuši pie kņaza pārvaldnieka vācieša: viņš no šejienes nav tālu.» — «Jā, patiesi gan,» atbild un pusē piedzērušies, nenoskuvušies un samiegojušies, kā bija, ratos iekšā un pie vācieša… Bet vācietis, jūsu ekselence, jāzina, ka ap to laiku bija tikko kā apprecējies; bija apprecējis jauniņu institūta audzēkni, subtilu (Čičikovs savā sejā attēloja subtilitati). Sēž viņi divatā pie tējas, ne par ko nedomādami, kad pēkšņi atveras durvis — un iegāžas bars.»
«Varu iedomāties, cik jauki 1» teica ģenerālis smiedamies.
«Pārvaldnieks tā ir apstulba; saka: «Ko jūs vēlaties?» — «A!» saka, «tad, lūk, kā tu!» Un piepeši ar šiem vārdiem personu un fiziogno- miju pārvērtība… «Darīšanās! Cik degvīna muižā tiek iztecināts? Parādiet grāmatas!» Tas uz vienu, uz otru pusi. «Ei, lieciniekus!» Sagrāba, sasēja, uz pilsētu projām, tā pusotra gada vācietis arī nosēdēja cietumā.»
«Te nu bija!» teioa ģenerālis.
Uliņka sasita rokas.
«Sieva — rūpēties!» turpināja čičikovs. «Nu, bet ko tad spēj kaut kāda nepieredzējusi jauna sieviete? Paldies, ka gadījās labi ļaudis, kuri ieteica izlīgt. Tika vaļā ar diviem tūkstošiem un pacienāšanu ar pusdienu. Pusdienā, kad visi jau bija kļuvuši jautri un viņš arī, šie tad viņam arī saka: «Un kā tev nav kauna tā ar mums apieties? Tu vienmēr gribētu mūs redzēt uzpostus un noskūtus, frakās. Nē, tu iemīli mūs melnus, bet baitus mūs ikviens iemīlēs.»
Ģenerālis sāka smieties; Uliņka slimīgi ievaidējās.
«Es nesaprotu, papa, kā tu vari smieties!» viņa ātri teica. Dusmas apēnoja viņas skaisto pieri… «Visnegodīgākā rīcība, par kuru, es nezinu, uz kurieni viņus visus vajadzētu aizsūtīt…»
«Mans draugs, es viņus nebūt neattaisnoju,» teica ģenerālis: «bet ko lai dara, ja nāk smiekli? Kā tas bija «iemīli mūs baltus?…»
«Melnus, jūsu ekselence,» atņēma čičikovs.
«Iemīli mūs melnus, bet baltus mūs katrs mīlēs. Ha, ha, ha,ha!» Un ģenerālā ķermenis sāka līgoties no smiekliem. Pleci, kas kādreiz bija valkājuši biezus uzplečus, drebēja tāpat, it kā ari tagad valkātu biezus uzplečus.
Čičikovs ari izplūda smieklu interjekcijā, bet aiz cieņas pret ģenerāli laida to uz burta e: he, nc, he, he, ne! Un viņa rumpis arī sāka smieklos līgoties, kaut gan pleci nedrebēja, jo nenēsāja biezus uzplečus.
«Varu iedomāties, cik glīta izskatījas neskūtā tiesa!» runaja ģenerālis, turpinādams smieties.
«Jā, jūsu ekselence, lai kā bijis, bet trīs dienu ilgā spēle bez apstājas — tas pats gavēnis: bija novājējuši, novājējuši!» runāja Čičikovs, turpinadams smieties.
«Nu, es arī tādas celtnes neceļu; man nav namu ar kolonām un frontoniem. Meistarus es no ārzemēm neizrakstu, bet zemniekus no lauku darbiem neparko neatraušu; fabrikās man strādā tikai bada gadā, visi atnācēji, maizes rieciena dēļ. Tādu fabriku man, brāl, salasīsies daudz. Paraugies tikai stingrāk savā saimniecībā, tu redzēsi — katra lupata lieti der, katrs mēsls dos ienākumu, tā ka vēlāk tikai atgrud un saki: nevajag!»
«Tas ir apbrīnojami,» teica čičikovs ar līdzdalību: «apbrīnojami! apbrīnojami! Visapbrīnojamākais tas, ka katrs mēsls dod ienākumu.»
«Hm! un ne tikvien tas…» Runu Skudronžoglo nepabeidza: viņā atmodās žults, un viņam gribējās izbārt kaimiņu muižniekus. «Raug, atkal viens gudrinieks — ko jūs domājat, sev ierīkojis? — Nespējnieku patversmi, uzcēlis akmens celtni sādžā. Kristīgs darbs!… Ja gribi palīdzēt, tad tu palīdzi ikvienam zemniekam izpildīt pienākumu, bet neatrauj viņu no kristīgā pienākuma. Palīdzi dēlam gādāt par slimo tēvu un neļauj viņam nokratīt viņu no saviem pleciem. Dod viņam labāk iespēju pie sevis mājā pieturēt tuvāko un brāli, dod viņam naudu šim nolūkam, palīdzi ar visiem spēkiem, bet nevis atstum vinu: viņš pavisam atradīs no jebkādiem kristīgiem pienākumiem. īsti Don-Kichoti visādā nozīmē!… Divsimt rubļu gadā iziet par cilvēku nespejnieku patversmē!… Es par to naudu sādžā pie sevis uzturēšu desmit cilvēku!» Skudronžoglo sadusmojās un nospļāvās.
čičikovs neinteresējās par nespējnieku patversmi, viņš gribēja novirzīt runu uz to, kā katrs mēsls dod ienākumu. Bet Skudronžoglo jau bija sadusmojies, žults viņā vārījās, un vārdi plūda.
<Bet, lūk, otrs izglītības Don-Kichots: ierīkojis skolas! Nu, kas, par piemēru, cilvēkam var būt derīgāks par grāmatas zināšanām? Bet ko viņš izdarīja? Pie manis no viņa sādžas nāk zemnieki. «Kas tad tā,» saka «tētiņ, tāda par lietu? mūsu dēli pavisam ir noklīduši, darbā negrib palīdzēt, visi grib par skrīveriem, bet skrīveris taču vajadzīgs tikai viens.» Lūk, kas ir iznācis!»
Cičikovam nebija arī vajadzības pēc skolas, bet Platonovs uztvēra šo priekšmetu: «Nu, uz to nav jāraugās, ka tagad nevajag rakstvežus: vēlāk būs vajadzība. Jāstrādā pēcnācējiem.»
«Nu, brāl, esi kaut tu saprātīgs! Nu, kam mums tie pēcnācēji! Visi domā, ka viņi ir kaut kādi Pēteri Lielie. Tu paraugies sev zem kājām, bet neraugies uz pecnacējiem; pūlies ap to, lai zemnieku padarītu turīgu un bagātu, lai viņam būtu laiks mācīties pec savas patikas, bet nevis tā ar rungu rokā teikt: «Mācies!» Velns zina, no kura gala iesāk!… Nu, paklausieties: nu, es jūsu spriedumam… Te Skudronžoglo pievirzījās tuvāk Cičikovam un, iai piespiestu viņu labāk iedziļināties lietā, paņēma viņu abordažā, citiem vārdiem — iebāza pirkstu viņa frakas pogcaurumā. «Nu, kas var būt skaidrāks? Tev zemnieki pieder tādēļ, lai tu par viņiem gādātu viņu zemnieku sadzīvē. Bet kas ir tā sadzīve? kas ir zemnieku nodarbība?_ — Zemkopība? Tad centies, lai viņš būtu labs zemkopis. Skaidrs? Ne, ir atradušies gudrinieki, kas runā: «No tā stāvokļa viņu vajag atbrīvot. Viņš dzīvo pārāk rupju, vienkāršu dzīvi: viņu vajag iepazīstināt ar greznības priekšmetiem.» Ka paši no šīs greznības ir kļuvuši lupatas, bet ne cilvēki, un velns zina, kādas slimības ieguvuši, un nav vairs neviena astoņpads-mitgadīga žeņķa, kas visu nebūtu izmēģinājis: zobu viņam nav, pauris pliks, — un tagad grib arī tos sagandēt. Bet paldies dievam, ka mums palikusi kaut viena veselīga kārta, kas vēl nav iepazinusies ar šīm iegribām. Par to mums vienkārši jāpateicas dievam Jā, zemkopji man viscienījamākie. Lai dievs dotu, ka visi būtu zemkopji!»