«Tad iūs domājat, ka ar zemkopību visizdevīgāk nodarboties?» jautāja Čičikovs.
«Likumīgāk, bet. nevis izdevīgāk. Kop zemi sava vaiga sviedros — tas visiem mums teikts; tas nav vis mums veltīgi teikts. Ar gadsimtu pieredzi pierādīts, ka, nodarbojoties ar zemkopību, cilvēkam vistīrākā tikumība. Kur zemkopība atrodas sabiedriskās dzīves pamatos, tur pārpilnība un pieticība; nabadzības nav, greznības nav, bet ir pieticība. Kop zemi — teikts cilvēkam, strādā… Ko te blēžoties! Es saku zemniekam: «Lai kam tu strādā, vai man, vai sev, vai kaimiņam, tikai strādā. Darbā es tavs pirmais palīgs. Ja tev nav lopu, še tev zirgs, še tev govs, še tev rati. Ar visu, ko vajag, esmu gatavs tevi apgādāt, bet strādā. Man tā ir nāve, ja tava saimniecība nav kārtībā un es redzu tev nekārtību un nabadzību. Necietīšu dīkdienību: es stāvu pār tevi augstāk, lai tu strādātu.» Hm! domā palielināt ienākumus ar rūpnīcām un fabrikām! Bet tu padomā vispirms par to, lai katrs zemnieks tev būtu bagāts, tad tu ari pats būsi bagāts bez fabrikām un rūpnīcām un bez muļķīgajiem [pasākumiem].»
«Muļķis!» nodomāja čičikovs. «Es šitādu krustmāmiņu lolotu kā aukle bērnu!»
«Nu, ko, tā sausā neder sarunāties,» teica Chlobujevs. «Ei Kiruška! atnes vēl otru šampanieša pudeli.»
«Nē, nē, es vairāk nedzeršu,» teica Platonovs. «Es ari nē,» teica Čičikovs, un abi stingri atteicās.
«Nu, tad vismaz dodiet vārdu ierasties pie manis pilsētā: 8. jūnijā es izrīkošu mazas pusdienas mūsu pilsētas lielmaņiem.»
«Apžēlojieties!» iesaucās Platonovs. «Tādā stāvoklī, pilnīgi izputināts, un vēl pusdienas.»
«Ko lai dara? nevar: tas pienākums,» teica Chlobujevs. «Viņi mani arī pacienāja.»
«… lieta patiesībā ir niecīga. Viņam nav pietiekami zemes, — nu, viņš ari sagrāba otra noru, t. i., viņš domāja, ka tā saimniekam nav vajadzīga, un par to saimnieks bet mums, kā par spīti, jau no
seniem laikiem tur zemnieki sanāk svinēt Lieldienas. Aiz tā iemesla es esmu gatavs labak ziedot citas labakas zemes nekā atdot to. Ieraža man svēta.»
«Tātad jūs esat ar mieru viņam atdot citu zemi?»
«Tas ir, ja viņš tā ar mani nebūtu apgājies; bet, kā es vēroju, viņš grib nodarboties ar tiesām. Nu, redzēsim arī, kas vinnēs. Kaut arī plānā nav tik skaidri, bet veči liecinieki vēl dzīvi un atceras.»
«Hm!» nodomāja Čičikovs: «abi, kā redzu, ar dūšu.»
Un balsī teica: «Bet man liekas, ka to lietu var izlīgt miera ceļā. Viss atkarājas no starpnieka. Rakstisk*
…………………………………. «kā arī jums pašiem būs Joti izdevīgi, piemēram, norakstīt uz mana vārda visas mirušās dvēseles, kuras pēc beidzamās revizijas listēm skaitās jūsu muižās, tā, lai es par tām maksātu nodokļus. Bet, lai negadītos nepatikšanas, tad šo pārskaitīšanu jūs izdarīsiet ar līgumu, it kā šīs dvēseles būtu dzīvas.»
«Te nu bija!» nodomāja Ļeņicins: «tas ir kaut kas pārlieku dīvains.» Un pat mazliet atvirzīja krēslu atpakaļ, tāpēc ka bija pilnīgi pārsteigts.
«Es nemaz nešaubos, ka jūs šai lietai pilnīgi piekritīsiet,» teica Čičikovs: «tāpēc ka šī lieta ir pilnīgi tādā garā, kā mēs nupat runājam: tā tiks nodarīta starp solidiem ļaudīm slepenībā un nepatikšanu nebūs nevienam.»
(Ko te darīt?) Ļeņicins nokļuva grūtā stāvoklī. Viņš nekādi nevarēja paredzēt, ka_ domas, kuras viņš nesen bija izteicis, būtu tik ātri realizētas dzīve. Priekšlikums bija ārkārtīgi negaidīts. Protams, nekā ļauna no šīs rīcības nevienam nevarēja celties: muižnieki tā kā tā būtu šīs dvēseles ieķīlājuši kopā ar dzīvajām; tātad valstkasei nevar celties nekāds zaudējums; starpība tā, ka tad viņas būtu vienās rokās, bet tagad dažādās. Bet tomēr viņš izjuta apgrūtinājumu. Viņš bija likuma kalps un darīšanu cilvēks, darīšanu cilvēks labā nozīmē. Netaisnīgi viņš neizšķirtu lietu ne par kādu naudu. Bet te viņš apstājās, nezinādams, kā nosaukt šo pasākumu — vai tas ir taisns vai netaisns. Ja kāds cits būtu pie viņa griezies ar šādu priekšlikumu, viņš varētu teikt: «Tās ir muļķības, blēņas! Es negribu rotaļāties ar lellēm vai muļķoties.» Bet viesis viņam jau tā bija iepaticies, viņi dau- dzā ziņā tā bija sapratušies par izglītības un zinātnes sekmēm, — kā lai atsaka? Ļeņicins atradās ārkārtīgi grūtā stāvoklī.
* Te beidzas manuskripta 96. lappuse; pēc tam atkal nozaudētas divas lappuses. «Mirušo dvēseļu» otrās nodaļas pirmā izdevumā S. P. Sevirevs pie šās vietas taisījis tādu piezīmi: «Te ir izlaidums, kurš acīm redzot saturējis stāstu par to. kā čičikovs devās pie muižnieka Ļeņicina.»