Juriskonsults pārsteidza ar savu auksto izskatu, savu nosmulēto chalatu, kas bija pilnīgā pretstatā (diezgan) labām sarkankoka mēbelēm, zelta pulkstenim zem stikla kupola, lustrai muslina pārvalkā un vispārīgi visam, kas bija apkārt un uz kā varēja verot spožas eiropiskas izglītības zīmogu.
Taču nesamulsis no juriskonsulta skeptiskās ārienes, Čičikovs izskaidroja lietas sarežģītos punktus un vilinoša perspektiva iztēloja pateicību, kas not3ikti sekotu par labo padomu un līdzdalību.
Juriskonsults par atbildi tam iztēloja zemes lietu nepastāvību un ari veikli ļāva noprast, ka mednis kokā nekā nenozīmē, bet vajag zīli rokā.
Nekā darīt: vajadzēja dot zīli rokā. Filozofa skeptiskais aukstums pēkšņi nozudau Izrādījās, ka viņš bija vislabsirdīgākais, visrunatni- gākais, vispatīkamākais sarunās cilvēks, kas neatpalika veiklos paņēmienos pašam Cičikovam.
«Esiet tik labi, pirms uzsākt garu lietu. — jūs droši vien nebūsiet labi apskatījuši pašu testamentu: tur droši vien ir kaut kāda piezīme. Jūs paņemiet to uz laiku pie sevis. Kaut gan, protams, šāda» lietas uz māju ņemt aizliegts, bet ja labi palūdz dažus ierēdņus… Es no savas puses pielikšu pūles.»
«Saprotu,» nodomāja Čičikovs un teica: «Patiesi, īsti labi neatceros, vai tur ir piezīme vai nav,» — it kā viņš pats nebūtu raksitījis šo testamentu.
«Vislabāk būs, ja jūs to apskatīsiet. Kaut gan katrā gadījumā,» viņš turpināja visaj labsirdīgi: «esiet vienmēr mierīgi un neļaujieties ne ar ko samulsinaties, pat ja arī kas sliktāks notiktu. Nekad ne no kā neļaujieties izmisumam: nav nelabojamu lietu. Paraugieties manī: es vienmēr esmu mierīgs. Lai kādas lietas man uzveļ, mans miers nav satricināms.» Patiesi, juriskonsulta filozofa seja bija ārkārtīgi* mierīga, tā ka Čičikovs daudz
«Protams, tā pirmā lieta,» [viņš] teica. «Bet jums tomēr jāpiekrīt, ka var būt tādi gadījumi un lietas, no ienaidnieku puses tādas lietas un apmelojumi un tik sarežģīti stāvokļi, ka pazudis ikkatrs miers.»
«Ticiet man, tā ir mazdūšība,» ļoti mierīgi un labsirdīgi atbildēja filozofs jurists. «Tikai centieties, lai visa lieta būtu pamatota uz papīriem,^ lai vārdos nekā nebūtu. Un, tiklīdz redzēsiet, ka lieta sāk atrisināties un labvēlīga lēmumam — centieties — ne nu attaisnot un aizstāvēt sevi, — nē, vienkārši sajaukt ar jauniem argumentiem un ta…»
«Tas ir, lai…»
«Sajaukt, sajaukt — un nekā vairāk,» atbildēja filozofs: «pievienot lietai citus, blakus apstākļus, kuri iejauktu šeit arī citus; padarīt sarežģītu — un nekā vairāk. lai tad brauc Pēterburgas ierēdnis izmeklēt, lai tad viņš izmeklē!» viņš atkārtoja, raudzīdamies Cičikovam acīs ar neparastu labpatiku, kā raugās skolotājs uz skolnieku, kad viņam izskaidro grūtu vietu no krievu gramatikas.
«Jā, labi, ja atradīsi tādus apstākļus, kas spēj pūsit miglu acīs, teica Cičikcvs, arī ar labpatiku skatīdamies filozofam acis, kā skolnieks, kurš sapratis grūto vietu, ko skaidro skolotājs.
«Atradīsies apstākli, atradīsies! Ticiet: no biežas vingrināšanas arī galva kļūst atjautīga. Vispirms atgādājieties, ka jums palīdzēs. Sarežģītā lietā daudz ieinteresētu: ir ierēdņu vajag_ vairāk, ir viņiem vajag vairāk algas… Ar vārdu, ievilkt lietā vairāk personu. Nekas, ja daži veltīgi iekritīs: lai viņi attaisnojas… viņiem vajag atbildēt uz papīriem, viņiem vajag atpirkties… Lūk, kur arī ienākums… Ticiet man, ka tiklīdz apstākļi kļūst kritiski, pirmais — lietu sajaukt. Tā visu var sajaukt, tā sarežģīt, ka neviens nekā nesapratīs. Kāpēc es esmu mierīgs? Tāpēc ka zinu: ja tikai manas lietas sāks iet sliktāk, tad es visus iejaukšu savā lietā — ir gubernatoru, ir vicegubernatoru, ir policijmeistaru, ir kasieri — visus iejaukšu. Es pazīstu visus viņu apstākļus: kurš uz kuru skaišas, kurš uz kuru ir uzpūties un kurš kuru grib iegāzt. Nu, lai viņi paši tiek laukā. Un, kamēr viņi izķepurosies, citi paspēs iedzīvoties. Jo tikai duļķainā ūdenī var ķert vēžus. Visi to vien tik gaida, lai sajauktu.» Te jurists filozofs paskatījās Cičikovam acīs atkal ar to pašu baudu, ar kādu skolotājs izskaidro skolniekam vēl grūtāku vietu no krievu gramatikas.
«Nē, šis cilvēks ir patiesi gudrinieks,» pie sevis nodomāja Čičikovs un šķīrās no juriskonsulta vislabākā garastāvoklī.
Pilnīgi nomierinājies un kļuvis drošs, viņš nevērīgā veiklībā nosēdās ekipāžās elastīgajos spilvenos, pavēlēja Selifanam atmest virsu atpakaļ (pie juriskonsulta viņš brauca ar paceltu virsu un pat ar aizpogātu priekšādu) un norīkojas gluži tā kā atstādināts huzaru pulkvedis vai pats Višņepokromovs, veikli pārmetis vienu kāju pār otru, ar patiku pievērsdams pretimnācējiem seju, kura spīdēja no jaunās zīda platmales [apakšas], cepure bija uzvilkta mazliet uz vienas auss. Selifanam bija pavēlēts braukt virzienā uz tirgotavu sētu. Tirgotāji, gan atbraucēji, gan vietējie, stāvēdami pie veikalu durvīm, godbijīgi noņēma cepures, un Čičikovs ne bez cienības par atbildi pacēla viņiem'savu. Daudzi no viņiem' bija tam pazīstami; citi bija kaut gan atbraucēji, bet apburti no uzvedīga kunga veikla izskata, apsveica viņu kā paziņas. Gada tirgus Tfuslavļas pilsētā noritēja bez pārtraukuma: kad beidzās zirgu un lauksaimniecības, sākās augstākās izglītības kungiem aršinas preču tirgus. Tirgotāji, kuri bija atbraukuši uz riteņiem, bija nodomājuši atgriezties ar ragavām.
«Lūdzam, lūdzam!» runāja pie vadmalas veikala Maskavā šūdināts vāciešu svārks, pieklājīgi klanīdamies ar cepuri izstieptā rokā, tikai mazliet pieturēdams apaļo zodu ar smalku izglītību sejā.