Čičikovs iegāja veikalā. «Parādiet man, mīļais, vadmalu.»
Laipnais tirgotājs tūliņ pacēla uz augšu galda dēli un, tādā kārtā iztaisījis sev ieeju, atradās veikalā ar muguru pie precēm un ar seju pret pircēju. Nostājies ar muguru pie precēm un ar seju pret pircēju, tirgotājs, ar kailu galvu un cepuri atvēztā rokā, vēlreiz apsveica Čičikovu. Pēc tam uzlika cepuri un, laipni pieliecies, ar abām rokām atspiedies uz galda, teica tā: «Kāda veida vadmalu? vai jūs dodat priekšroku angļu manufaktūrām vai tēvijas fabrikacijai?»
«Tēvijas fabrikacijai,» atbildēja Čičikovs: «'bet tikai labākajai šķirnei, ko sauc par angļu.»
«Kādu krāsu vēlēsieties?» jutāja tirgotājs tāpat laipni, šūpodamies uz abām galdā atspiestajām rokām.
«Tumšas krasas, olivu vai pudeles krasu ar dzirksteli, kas, tā sacīt, tuvojas brūklenēm,» teica čičikovs.
«Varu teikt, ka dabūsiet pirmšķirīgu, kādu var dabūt abās galvaspilsētās,» sacīja tirgotājs, uzrāpies noņemt no augšas baķi:_ uzmeta to veikli galdā, attina no otra gala un pacēla pie gaismas. «Kā laistās! Vismodernākā, pēc pēdējās gaumes!» Vadmala spīdēja kā zīda. Tirgotājs bija saodis, ka viņa priekšā stāv vadmalu pazinējs, un negribēja iesākt ar desmitrubļu.
«Kārtiga,» teica Čičikovs, mazliet paskatījies. «Bet vai zināt, cienījamais? parādiet man uzreiz to, ko jūs beigās rādāt, pie tam ari krāsu vairāk … vairāk sarkanīgu.»
«Saprotu: jūs akurāt vēlaties tādu krāsu, kāda patlaban……………………. nāk.
Ir man visteicamāko īpašību vadmala. Iepriekš jau saku, ka cena augsta, bet arī ar augstu īpašību.»
Baķis nokrita no augšas. Tirgotājs to attina ar vēl lielāku veiklību, satvēra otru galu un attina gluži kā zīda dTānu, rādija to Cičikovam tā, ka [viņam] bija iespējams ne tikvien apskatīt, bet pat paost, teikdams tikai: «Lūk, vadmala Navarinas dūmu krāsā ar liesmu.»
Par cenu salīga. Dzelzs arširna, kas līdzinājās burvju zizlim, turpat Cičikovam atmērīja frakai [un] biksēm. Ar šķērēm iegriezis, tirgotājs ar abām rokām veikli pārplēsa vadmalu pušu, to pabeidzis, paklanījās Cičikovam ar visapburošāko laipnību. Vadmala turpat tika salocīta un ietīta papīrā; sainis grozījās zem vieglās auklas. Čičikovs jau gribēja bāzt roku kabatā, bet sajuta, ka ap viņa vidukli patīkami apvijas kāda visai delikātā roka, un viņa ausis izdzirda: «Ko jūs šeit pērkat, cienījamais?»
«A, ļoti patīkami negaidīta satikšanās!» teica Čičikovs.
«Patīkama saduršanās,» teica tā balss, kurš bija apkampis viņa vidukli. Tas bija Višņepokromovs. «Jau taisījos paiet veikalam garām bez ievērības, pēkšņi redzu pazīstamu seju — kā lai atteicas no patīkamās baudas! Neko neteiksi, vadmalas šogad nesalīdzināmi labākas. Tas taču ir kauns un negods! Es neparko agrāk nevarēju atrast… Esmu ar mieru četrdesmit rubļu… ņem pat piecdesmit, bet dod labu. Pēc manām domām, vai nu dabū lietu, kura patiesi būtu tad vis- labakā, vai arī lai nemaz nav. Vai ne ta?»
«Gluži tā!» teica Čičikovs: «Kādēļ tad pūlēties, ja ne tādēļ, lai dabūtu labu lietu?»
Vecis ar visiem sasveicinājās un tieši pievērsās Chlobujevam: «Atvainojiet manij es no tālienes jūs ieraudzīju, kad jūs iegājāt veikalā, uzdrošinājos jūs traucēt. Ja jums būtu parocīgi un pa ceļam gar manu māju, tad esiet tik laipni, ienāciet uz īsu brītiņu. Man ar jums vajag parunat.»
Chlobujevs teica: «Ļoti labi, Afanasij Vasiljevič.»
Un vecis, atkal no visiem atsveicinājies, izgāja.
«Man vienkārši reibst galva,» teica čičikovs: «ja padoma, ka šim cilvēkam ir 10 miljoni. Tas vienkārši neticami.»
«Tomēr tā ir pretlikumīga lieta,» teica Višņepokromovs: «kapitaliem nevajag būt vienās [rokās]. Tas ir priekšmets, ko tagad apspriež visa Eiropa. Ja tev ir nauda, — nu, dalies ar citiem: pacienā, rīko balles, nododies labdarīgai greznībai, kas dod maizi meistariem, mājrūpnie- kiem.»
«To es nesaprotu,» teica Čičikovs. «Desmit miljonu, un dzīvo kā vienkāršs zemnieks!… Taču ar tiem desmit miljoniem velns zina ko var izdarīt. Taču var tā ierīkoties, ka tev nemaz citas sabiedrības nebūs kā tikai ģenerāļi un kņazi.»
«Jā,» piemetināja tirgotājs: «patiesi tā ir neizglītība. Ja tirgotājs ir cienījams, tad viņš vairs nav tirgotājs: viņš savā ziņā ir jau nego- ciants. Man tad teātrī ir jāņem loža, un meitu tad es vienkāršam pulkvedim — nē, nedošu: es tikai ģenerālim, citādi nedošu. Kas man pulkvedis? Pusdienu tad man lai gatavo konditers, bet nevis virēja …»
«Ko nu tur runāt! apžēlojieties!» teica Višņepokromovs: «ko visu neizdarīsi ar desmit miljoniem. Dodiet man desmit miljonus, — jūs redzesiet, ko es izdarīšu!»
«Nē,» nodomāja Čičikovs: «tu nekā prātīga neizdarīsi ar desmit miljoniem. Bet, lūk, ja man desmit miljonus, es gan, patiesi, šo to izdarītu.»
«Jā, ja man desmit miljonus!» nodomāja Chlobujevs: «es tā vis tagad nerīkotos kā agrāk, — nenodzīvotu tik neprātīgi. Pēc tik briesmīgas pieredzes pratīsi novērtēt katru kapeiku. Ē, tagad es tā ne…» Un tad, kādu brīdi padomājis, pats sev jautāja: «vai patiesi tagad būtu gudrāk rīkojies?» un, atmetis ar roku, piebilda: «Ne velna! es, domāju, tāpat būtu iztērējis kā agrāk.» un, izgājis no veikala, devās pie Murazova, veledamies zināt, ko viņam pasludinās Murazovs.
«Gaidu jūs, Pēter Petrovič!» teica Murazovs, ieraudzīdams ienākošo Chlobujevu. «Lūdzu pie manis istabā.» Un viņš ieveda Chlobujevu jau lasītājam pazīstamajā istabiņā, par kuru vienkāršāku nevarētu atrast arī pie ierēdņa, kas saņem septiņsimt rubļu algas gadā.
«Sakiet, tagad, es domāju, jūsu apstākļi ir labāki? Pēc krustmāmi- ņas tomēr jums kaut kas tika.»
«Kā lai to jums, Afanasij Vasiljevič, saka. Es nezinu, vai mani apstākļi ir labāki. Es saņēmu tikai piecdesmit dvēseles zemnieku un trīsdesmit tūkstošus naudā, ar kuriem man nācās nomaksāt daļu manu parādu, — un man atkal gluži nekā. Bet galvenais, ka šā testamenta lieta ir visai netīra. Te, Afanasij Vasiljevič, ir pasākušās tādas blēdības! Es jums tūliņ pastāstīšu, un jūs pabrīnīsieties, kas notiek. Sis Čičikovs…»