Chlobujevs sāka domāt, viņš domās sāka sevi apskatīt no visām pusēm un beidzot juta, ka Murazovam pa daļai ir taisnība.
«Vai zināt, Pēter Petrovič? atdodiet manās rokās bērnus un darīšanas; atstājiet arī savu ģimeni un bērnus: es tos pieskatīšu. Jūsu apstakļi taču ir tādi, ka jūs esat manās rokās; lieta taču virzās uz to, lai mirtu badā. Te uz visu vajag būt gatavam. Vai jūs pazīstat Ivanu Potapiču?»
«Un pat Joti cienīju, kaut gan viņš staigā sibīriešu svārkā.»
«Ivans Potapičs bija miljonārs, izprecināja savas meitas ierēdņiem, dzīvoja kā cars: bet, kad bankrotēja — ko darīt? — iestājās par pārdevēju. Nebija vis viņam jautri no sudraba bļodas pāriet pie vienkāršās: likās, ka roka ne pie kā negrib ķerties. Tagad Ivans Petrovičs varētu strēbt no sudraba bļodas, bet vairs negrib. Viņam būtu atkal uzkrājies, bet viņš saka: «Nē, Afanasij Ivanovič, es vairs nekalpoju sev, bet tāpēc, ka dievs tā … Pēc savas gribas es nekā negribu darīt. Klausu jūs, tāpēc ka dievu gribu klausīt, bet nevis cilvēkus, bet dievs citādi nerunā kā tikai ar labāko ļaužu lūpām. Jūs esat gudrāks par mani, un tāpēc nevis es atbildu, bet jūs.» — Lūk, ko saka Ivans Potapičs; bet viņš, ja taisnību teikt, daudzreiz gudrāks par mani. '
«Afanasij Vasiljevič! jūsu varu arī es esmu gatavs pār sevi… jūsu kalps un viss, ko vēlaties; atdodos jums. Bet neuzlieciet darbu pāri spēkiem: es neesmu Potapičs un saku jums, ka ne uz ko labu neesmu derigs.»
«Nevis es, Pēter Petrovič, jums uzlikšu, bet, tā kā jūs gribējāt kalpot, kā paši sakāt, tad [lūk] jums dievam_ tīkams darbs. Viena vieta ceļ baznīcu ar dievbijīgu ļaužu labprātīgiem ziedojumiem. Naudas nepietiek, vajag vākt. Uzvelciet vienkāršu sibiriešu svārku .. . jūs taču tagad esat vienkāršs cilvēks, izputējis muižnieks un tāds pats nabags: ko nu tur vīzēties? — ar grāmatu rokās, vienkāršos ratos, un braukājiet pa pilsētām un sādžām. No archiereja jūs saņemsiet svētību un šņores grāmatu un ar dieva palīgu.»
Pēteris Petrovičs bija pārsteigts par šo gluži jauno amatu. Viņam, kā nekā senas dzimtas muižniekam, doties ar grāmatu rokās lūsi baznīcai, kratīties ratos! Bet izgrozīties un atvairīties nevar: darbs dievam tīkams.
«Kļuvāt domīgs?» teica Murazovs. «Jūs te divus darbus izdarīsiet: * vienu darbu dievam, bet otru — man.»
«Kādu tad jums?»
«Lūk, kādu. Tā kā jūs dosieties uz tādām vietām, kur es vēl neesmu bijis, tad jūs uz vietas redzēsiet: kā tur dzīvo zemnieki, kur bagātāk, kur cieš trūkumu un kādā stāvoklī visi. Teikšu jums, ka zemniekus mīlu laikam tāpēc, ka es pats esmu no zemniekiem. Bet lieta ir tā, ka viņu vidū ieviesies daudz visādu neķītrību. Tur raskoļņiki un visādi vazaņķi viņus mulsina un pret varu viņus kūdi), bet. ja cilvēks ir apspiests, tad viņš viegli saceļas. Nu ko. vai tad grūti sakūdīt cilvēku, kurš patiesi cieš? Bet lieta ir -tā, ka nevis no apakšas jāsāk izrēķināties. Bus slikti, ja darbā laidīs dūres: tad nebūs nekādas jēgas — tikai zagļiem ieraušana. Jūs esat gudrs cilvēks, jūs novērosiet, uzzināsiet, kur patiesi cilvēks cieš no citiem, bet kur no paša nemierīgās dabas, un pastāstīsiet pēc tam man visu to. Katram gadījumam es jums došu nelielu sumu, ko izdalīt tiem, kuri patiesi cieš nevainīgi. Jus labi darīsiet, ja viņus apmierināsiet vārdiem un labāk viņiem izskaidrosiet, ka dievs liek paciest bez kurnēšanas un lūgt dievu tajā laikā, kad esi nelaimīgs, bet nevis trakot un izrēķināties pašam. Ar vārdu, runājiet ar viņiem, neviena nekūdot ne pret vienu, bet visus samierinot. Ja jūs redzēsiet kādā ienaidu, vienalga, pret ko, pielieciet visas pūles.»
«Afanasij Vasiljevič! darbs, ko jūs man uzliekat,» teica Chlobujevs:
«svēts darbs; bet jūg atcerieties, kam jūs to uzliekat. Uzticēt to var cilvēkam, kam gandrīz svēta dzīve, kurš jau arī pats [prastu] piedot citiem.»
«Es arī nesaku, lai jūs visu to izpildītu, bet pēc iespējas, ko var. Lieta tomēr tā, ka jūs atgriezīsieties, labi iepazinušies ar vietām, un zināsiet, kādā stāvoklī atrodas tas novads. Ierēdnis nekad nesatiksies ar cilvēku, un arī zemnieks nebūs ar viņu vaļsirdīgs. Bet jūs, lūdzot baznīcai, ieskatīsieties pie ikviena — ir pie pilsētnieka, ir pie tirgotāja, un jums būs iespēja ikvienu iztaujāt. Runāju iums to tāpēc, ka ģenerālgubernatoram, sevišķi tagad, vajadzīgi tādi ļaudis; un jūs bez visiem kancelejas paaugstinājumiem dabūsiet tadu vietu, kur jūsu dzīve nebūs veltīga.»
«Pamēģināšu, pielikšu pūles, cik pietiks spēka,» teica Chlobujevs. Un viņa balsī bija vērojams mundrums, mugura atliecās, un galva pacēlās uz augšu kā cilvēkam, kam atspīd cerība. «Redzu, ka jūs dievs apveltījis ar saprašanu un jūs daudz ko labāk zināt nekā mēs, tuvredzīgie Jaudis.»
«Tagad atļaujiet jūs jautāt,» teica Murazovs: «ko tad čičikovs un kāda veida [lieta]?»
«Bet [par] čičikovu es jums pastāstīšu nedzirdētas lietas. Viņš dara tādus darbus… Vai zināt, Afanasij Vasiljevič, ka testaments taču ir viltots. Ir atradies īstais, kur visa muiža pieder audzēknēm.»
«Ko jūs sakāt? Bet kas tad to viltoto testamentu ir meistarējis?»
«Tas jau ir, ka tā ir visnekrietnākā lieta! Runā, ka Čičikovs, un ka testaments parakstīts jau pēc nāves: nelaiķes vietā apģērbuši kādu sievu un viņa esot parakstījusi. Ar vārdu, lieta nelaba. Ir aizdomas par ierēdņu līdzdalību. Runā, ka ģenerālgubernators ari zinot. Runā, ka tūkstošiem lūgumu ienācis no dažādām pusēm. Pie Marijas Jeremejevnas tagad iet līgavaiņi; kaut kādi divi ierēdņi jau kaujoties viņas dēļ. Lūk, kāda lieta, Afanasij Vasiljevič!»
«Nekā par to neesmu dzirdējis, bet lieta, patiesi, nav bez grēka. Pāvels Ivanovičs Čičikovs aitzīstos, man ir neizprotams [cilvēks],» teica Murazovs.
«Es no savas puses ari iesniedzu lūgumu, lai atgādinātu, ka ir tuvākais mantinieks…»