Čičikovs atvainojās, ka traucējis viņu ar tik negaidītu ierašanos. «Nekas, nekas,» mājasmāte atbildēja. «Dievs pasargi, kādā laikā esat atbraukuši! Tāds negaiss un slapjdraņķis, pēc ceļa vajadzētu gan kaut ko iekost, bet nakts laiks, nekā nevar pagādāt.»
Mājasmātes vārdus pārtrauca dīvaina šņākšana, tā ka viesis gandrīz izbijās; pēc trokšņa likās, it kā visa istaba būtu pilna ar čūskām; bet, uz augšu paskatījies, viņš apmierinājās, jo noprata, ka sienas pulkstenis taisās sist. Šņākšanai tūliņ sekoja krāciens, un, beidzot, visus spēkus saņēmis, tas nosita divi tādā skaņā, it kā kāds ar nūju dauzītu pa saplīsušu podu, pēc tam pendelis atkal turpināja tikšķēt pa labi un kreisi.
Čičikovs pateicās mājasmātei, sacīdams, ka viņam nekā nevajag, lai viņa ne par ko nepūlas, ka viņš vairāk nekā negrib kā tikai gultu, un vienīgi mēģināja uzzināt, kur atbraucis un vai tālu līdz muižniekam Sobakevičam, uz ko vecene atbildēja, ka tāda vārda neesot pat dzirdējusi un ka tāda muižnieka nemaz neesot.
«Vismaz Maņilovu jūs taču pazīstat?» jautāja Čičikovs.
«Kas tas Maņilovs tāds ir?»
«Muižnieks, māmiņ.»
«Nē, neesmu dzirdējusi, tāda muižnieka nav.»
«Kādi tad ir?»
«Bobrovs, Svinjins, Kanapatjevs, Charpakins, Trepakins, Pļešakovs.»
«Vai bagāti ļaudis, vai?»
«Nē, mīļais, pārāk bagātu nav. Kam divdesmit, kam trīsdesmit, bet tādu, kam simt dvēseļu, tādu nav.»
Čičikovs noprata, ka viņš iebraucis visai nomaļā kaktā. «Bet vismaz vai tālu līdz pilsētai?»
«Verstis sešdesmit būs. Cik žēl, ka man nav ko dot jums iekost; vai negribat, mīļais, tēju?»
«Pateicos, māmiņ. Nekā nevajag, tikai vienīgi gultu.»
«Taisnība, pēc tāda ceļa ļoti derīgi atpūsties. Lūk, mīļais, liecieties uz šī dīvana. Ei Fetiņja, atnes pēļus, spilvenus un palagu. Kādu laiku uzsūtījis dievs: tāds pērkons — man visu nakti dega svece svētbildes priekšā. Ek mīļo manu, tev jau kā veprim visa mugura un sāni dubļos! kur tā novārtījāties?»
«Paldies dievam, ka tikai novārtījos, jāpateicas, ka ribas neielauzu.»
«Ak kungs, kādas briesmas! Vai nevajadzētu ar kaut ko muguru ierīvēt?»
«Paldies, paldies. Nepūlieties, bet lieciet savai meitai izžāvēt un iztīrīt manas drēbes.»
«Vai dzirdi, Fetiņja!» mājasmāte sacīja sievietei, kas bija iznākusi uz lieveņa ar sveci pretī un kas jau bija paspējusi ienest pēli, ko purinādama ar rokām no abām pusēm, palaida istabā veselus spalvu plūdus. «Tu paņem viņu svārkus un bikses, papriekš izžauj tos uguns priekšā, kā to darīji ar nelaiķa kunga drēbēm, tad izberzē un krietni izdauzi.»
«Klausos, cienmāt!» atbildēja Fetiņja, pēli ar palagu apklādama un spilvenus uzlikdama.
«Nu, lūk, tev gulta gatava,» teica mājasmāte. «Ardievu, mī]ais, vēlu labu nakti. Bet vai vēl ko nevajag? Varbūt, tu, mijais, esi ieradis, lai kāds pirms iemigšanas pakasītu kāju pēdas. Mans nelaiķis bez tā nemaz nevarēja iemigt.»
Taču viesis atsacījās arī no kāju pēdu kasīšanas. Mājasmāte aizgāja, un viņš tūliņ steidza izģērbties un atdeva Fetiņjai visu savu apģērbu, kā virs, tā arī apakšdrēbes, un Fetiņja, arī no savas puses labu nakti novēlējusi, aizstiepa šīs slapjās bruņas. Viens palicis, viņš ne bez prieka aplūkoja savu guļas vietu, kas sniedzās gandrīz līdz griestiem. Fetiņja, kā redzams, bija meistariene uzpurināt pēļus. Kad, krēslu pielicis, viņš ierāpās gultā, tā zem viņa noslīka gandrīz līdz pašai grīdai, un spalvas, no savas vietas izspiestas, izlidoja pa visiem istabas kaktiem. Sveci izpūtis, viņš apsedzās ar kokvilnas segu un, zem tās kliņģeri saritinājies, tūliņ ari aizmiga. Otrā rītā viņš atmodās diezgan vēlu. Saule spīdēja pa logu taisni viņam acīs, un mušas, kas vakar bija mierīgi gulējušas pie sienām un griestiem, visas tagad aplenca viņu: viena bija uzsēdusies viņam uz lūpas, otra uz auss, trešā mēģināja nomesties uz pašas acs, bet to, kas aiz neuzmanības nosēdās tuvāk pie nāsīm, viņš pusmiegā ievilka degunā; tas lika viņam stipri šķaudīt, — apstāklis, kas bija par cēloni viņa atmodai. Pār istabu skatienu pārlaidis, viņš tagad ievēroja, ka ne uz visām bildēm bija putni: to starpā karājās ari Kutuzova ģīmetne un kāds eļļas krāsā gleznots vecis, mundierī ar sarkaniem aplokiem, kādus nēsāja Pāvila Petroviča laikā. Pulkstenis atkal izlaida šņācienu un nosita desmit; pa durvīm kāda sieviete iebāza galvu, bet tūliņ atkal pazuda, jo Čičikovs, vēlēdamies labāk izgulēties, bija pilnīgi visu noģērbis. Pavīdējusī seja viņam likās tā kā drusku pazīstama. Viņš sāka atcerēties: kas tā varēia būt, un beidzot atminējās, ka tā ir mājasmāte. Viņš apģērba kreklu; drēbes, jau izžāvētas un iztīrītas, atradās viņam blakus. Apģērbies, viņš piegāja pie spoguļa un nošķaudījās atkal tik stipri, ka tanī brīdī pie loga pienākušais tītars, logs bija ļoti zems, piepeši, ātri savā dīvainā valodā sāka viņam kaut ko stāstīt, kas laikam nozīmēja «esiet vesels,» bet Čičikovs viņu nosauca par muļķi. Pie loga piegājis, viņš sāka apskatīt ainavu: loga priekšā, kā likās, bija vistu kūts, vismaz šaurais pagalms bija putnu un visādu mājloDu pPns. Tītariem un vistām nebija skaita; viņu starpā mēreniem soļiem staigāja gailis, seksti purinādams un galvu sānis noliekdams, it kā kaut ko uzmanīgi klausīdamies; tur netrūka arī cūkas ar visu saimi; turpat, mēslu čupu rakņādama, viņa, garām iedama, apēda cāli un, tā nemaz neievērojusi, turpinaja mierīgi pēc savas ieražas rīt arbuzu mizas. Ap šo nelielo pagalmu vai vistu kūti bija dēļu sēta, aiz kuras stiepās 'ieli sakņu dārzi ar kāpostiem, sīpoliem, kartupeļiem, bietēm un citiem saimniecībā vajadzīgiem dārzeņiem. Sakņu dārzā šur tur bija izsvaidītas dažas ābeles un citi augļu koki, ar tīkliem pārvilkti, lai aizsargātu tos no žagatām un zvirbuļiem, pēdējie lieliem, slīpiem mākoņiem lidoja no vienas vietas uz otru. Tā paša nolūka dēļ uz gariem mietiem bija uzstiprināti baidekļi ar izplestām rokām; vienam bija galvā pat saimnieces naktscepure. Aiz sakņu dārziem nāca zemnieku istabas, kuras kaut gan bija saceltas juku jukām un nevirknējās pareizās ielās, tomēr pēc Čičikova vērojuma tās liecināja par zemnieku turību, jo bija uzkoptas, kā pienākas: vecu dēļu vietā uz jumtiem visur bija ielikti jauni; vārti nekur nebija sašķiebušies; viņam tuvāk esošajos labi apjumtajos zemnieku šķūņos viņš ieraudzīja vai nu vienus, citur arī divus gandrīz jaunus ratus. «Viņai nav vis maza sādžiņa,» viņš sacīja un tūliņ apņēmās ar mājasmāti tuvāk aprunāties un iepazīties. Viņš paraudzījās pa durvju šķirbu, pa kuru viņa nesen bija iebāzusi galvu, un, ieraudzījis viņu pie tējas galda sēžam, iegaja pie tās ar jautru un laipnu seju…