«Labrīt, mīļais. Kā labi gulējāt?» sacīja mājasmāte pieceldamās. Viņa bija labāk apģērbusies nekā vakar, tumšās drēbēs, un nakts cepures galvā arī vairs nebija, tikai ap kakki tāpat bija kaut kas aptīts.
«Labi, labi,» atbildēja Čičikovs, atzveltnes krēslā atsēzdamies. «Un kā jūs, māmiņ?»
«Slikti, mīļais.»
«Kā tā?»
«Bezmiegs. Vienmer krusti sāp un kāja virspus skriemeļa, tā i lauza.»
«Pāries, pāries, māmiņ. Par to nebēdājieties.»
«Lai dievs dotu, ka pārietu. Es gan smērēju ar cūku taukiem un ar terpentinu arī slapināju. Bet ar ko jūs dzersiet tēju? Pudelē ir augļu liķieris.»
«Nav par ļaunu, māmiņ, iedzersim ari liķieri.»
Es domāju, lasītājs jau būs atjautis, ka Čičikovs, nevērojot ^ipno seju, tomēr runāja daudz brīvāk nekā ar Maņilovu un nebūt tā neievēroja ceremonijas. Jāatzīstas, ka pie mums Krievijā, ja arī mēs neesam visur panākuši ārzemniekus, taču tālu esam tos pārspējuši mākslā izturēties. Dažādos mūsu izturēšanās smalkumus un nokrāsas nevar ne uzskaitīt. Francūzis vai vācietis ne mūžam neapķers un nesapratīs visas tās īpatības un atsķirības; viņš ganunz tādā pašā balsī, tādā pašā valodā runā kā ar miljonāru, tā ar tabakas sīktirgotāju, kaut gan, zināms, savā sirdī pirmā priekšā attiecīgi pieglaimosies. Bet pie mums nav tā: mums ir tādi gudrinieki, kas ar muižnieku, kam pieder divsimt dvēseļu, runās pavisam citādi nekā ar to, kam to ir trīssimt, bet ar to, kam to ir trīssimt, runās atkal ne tā kā ar to, kam pieci simti, bet ar to, kam pieci simti, pavisam citādāk nekā ar to, kam astoņi simti, ar vārdu, varam kāpt vai līdz miljonam, bet arvien atradīsies nianses. Teiksim, piemēram, kādā vietā, nevis te, bet trejdevītā valstī, atrodas kāda kanceleja, bet kancelejā, teiksim, ir kancelejas priekšnieks. Lūdzu apskatīt viņu, kad viņš sēž savu apakšnieku vidū — no bailēm ne vārda neteiksi! lepnība, dižciltība un kas tik nav viņa vaigā lasāms! ņem tik otu un zīmē: Prometejs kas Prometejs! Skatās kā ērglis, staigā stalti un cēli. Bet, kad tas pats ērglis, istabu tikko .atstājis, tuvojas sava priekšnieka kabinetam, tad, papīriem padusē, tekalē gluži kā irbīte, ka ne izturēt nevar. Viesībās vai ballē, kur visiem neliela čina, Prometejs tāpat paliek Prometejs, bet, tiklīdz kāds augstāks par viņu, ar Prometeiu notiek tāda pārvērtība, kādu pat Ovidijs nevar izdomāt: muša, pat mazāks par mušu, niecīgs smilšu graudiņš! «Tas taču nav Ivans Petrovičs,» sacīsi, viņu aplūkojis. «Ivans Petrovičs ir lielāka aueuma, bet šis maziņš, sīciņš, tas runā skaļi, basā un nekad nesmejas, bet šis, velns zina kas: pīkst kā putns tin vienmēr smeias.» Pieej tuvāk, apskaties, nudien Ivans Petrovičs! «Ai-ja-jā'» tu nodomāsi pie sevis… Bet pievērsīsimies mūsu darbības personām. Čičikovs, kā mēs redzējām, bija nolēmis atmest ceremonijas un tāpēc, tējas tasi paņēmis un tur ielējis liķieri, sāka šādu sarunu: