Vai saprotat? Tā taču ir nauda. Uz ielas to neatradīsiet. Nu, sakiet taisnību, par cik pārdevāt medu?»
«Par 12 rubļiem pudu.»
«Drusku samelojāt, māmiņ. Par divpadsmit nepārdevāt.»
«Nudien, pārdevu.»
«Nu, redzat? Par to tas ir medus. Jūs ar lielām pūlēm, centību un rūpēm krājāt to, varbūt veselu gadu; braukājāt, meklējāt bites, veselu ziemu tās barojāt pagrabā, bet mirušas dvēseles nav no šīs pasaules. Tur jūs no savas puses neesat pielikusi nekādas pūles, tā bija dieva griba, ka viņas atstāja šo pasauli, nodarīdamas zaudējumu jūsu saimniecībai. Tur jūs dabūjāt par darbu, par rūpēm divpadsmit rub)u, bet te, it ne par ko, par velti, ne divpadsmit, bet piecpadsmit rubļu, ne sudrabā, bet visus zilās asignacijās.» Pēc tādas spēcīgas pārliecināšanas Čičikovs gandrīz vairs nešaubījās, ka vecene beidzot padosies.
«Nudien,» muižniece atbildēja: «es esmu nepiedzīvojusi atraitne! labāk drusku pagaidīšu, varbūt sabrauks tirgotāji, tad apjautāšos par cenām.»
«Kauns, kauns, māmiņ! vienkārši kauns! Nu, ko jūs runājat, apdomājiet pati! kas tad viņas gan pirks? Nu, kur tad tādas var izlietot?»
«Bet varbūt saimniecībā kaut kā pie gadījuma var noderēt …» atbildēja vecene, bet tā ir nepabeidza teikumu, atplēta muti un gandrīz bailīgi uzskatīja viņu, vēlēdamās zināt, ko viņš par to teiks.
«Miruši saimniecībā! Ek, kas jums nāk prātā! Zvirbuļus pa naktīm sakņu dārzā ar viņiem baidīt, vai?»
«Dievs ar jums! Ko tu tādas briesmas runā!» krustu mezdama, norunāja vecene.
«Nu, kur tad jūs viņus vēl gribējāt izlietot? Starp citu, taču kauli un kapi, viss paliek jums: man tie būs tikai uz papīra. Nu, ko tad vēl? Kā tad būs? vismaz atbildiet! *
Vecene no jauna kļuva domīga.
«Par ko tad jūs domājat, Nastasja Petrovna?»
«Patiesi, nevaru saprast, ko darīt, pārdošu juma labāk kaņepes.»
«Kam man kaņepes? Apžēlojieties, es jums lūdzu pavisam kaut ko citu, bet jūs man bāžat kaņepes! Kaņepes paliek kaņepes, citreiz atbraukšu, nopirkšu arī kaņepes. Nu kā tad būs, Nastasja Petrovna?»
«Nudien, tik dīvaina prece, pavisam neierasta!»
Te Čičikovs pavisam pazaudēja pacietību, dusmās cirta krēslu pret grīdu un novēlēja veceni velnam.
No velna muižniece ārkārtīgi izbijās. «Ak, nemini viņu, dievs ar viņu!» viņa iekliedzās, visa nobālēdama. «Aizpagā- jušo nakti man visu nakti nelabais rādījās sapņos. Vakarā pēc lūgšanas gribēju drusku pazīlēt uz kārtīm, bet, redzams, dievs par sodu man atsūtīja viņu. Tik riebīgu ieraudzīju; bet ragi garāki nekā vērsim.»
«Es brīnos, kā viņi jums, veseliem desmitiem nerādās sapņos. Tikai no kristīgas cilvēku mīlestības gribēju: redzu, nabaga atraitne mokās, cieš trūkumu … bet izputi un nosprāgsti ar visu savu sādžu!…»
«Ak, kādus sliktus vārdus tu runā!» sacīja vecene, ar bailēm viņu uzlūkodama.
«Taču pietrūkst ar jums vārdu! Nudien, sliktu vārdu nesakot, jūs tīri ,kā tāds sētas suns, kas gul uz siena: pats siena neēd, bet citiem arī nedod. Es gribēju no jums pirkt dažādus saimniecības produktus, tāpēc ka esmu arī kroņa uzpircējs…» Te viņš sameloja, kaut gan nejauši un bez kādas tālākas pārdomāšanas, bet negaidīti izdevīgi. Kroņa iepirkumi Nastasju Petrovnu stipri ietekmēja, vismaz viņa jau gandrīz lūdzošā balsī sacīja: «Par ko tu tik ļoti noskaities? Būtu es sākumā zinājusi, ka esi tik dusmīgs, es nemaz nebūtu tev runājusi pretim.»
«Nav par ko dusmoties! Lieta nav olas čaumalas vērta, un es sākšu par to dusmoties.»
«Nu, lai tad arī iet, esmu gatava tev atdot par piecpadsmit asignacijām! bet palūko, tētiņ, par iepirkumiem: ja vajag rudzu vai griķu miltu, vai putraimu, vai kautus lopus, tad, lūdzams, neapbēdini mani.»
«Nē, māmiņ, neapbēdināšu,» viņš atbildēja, ar roku sviedrus slaucīdams, kas trijiem strautiem plūda pa viņa vaigu. Viņš izjautāja, vai viņai neesot pilsētā kāds pilnvarnieks vai pazīstams, kam varētu izdot pilnvaru līguma apstiprināšanai un visam, kas vajadzīgs. «Kā ne, protopopa Kirila tēva dēls dien palatā,» atbildēja Korobočka. Čičikovs palūdza, lai viņa izraksta protopopam pilnvaru, un, lai atbrīvotu no liekām pūlēm, pats ņēmās sacerēt.
«Būtu labi,» Korobočka pa tam pie sevis nodomāja: «ja no manis viņš priekš kroņa uzpirktu miltus un lopus, vajag viņu pielabināt: no vakarvakara vēl mikla palika, jāiet pasacīt Fetiņjai, lai izcep bļinas; derētu pagatavot ari olu pīrāgu no neraudzētas mīklas, to man labi prot, arī daudz laika tur nevajag.» Mājasmāte izgāja, lai izpildītu savu nodomu par pīrāga pagatavošanu un laikam papildināt to ar citiem mājas ceptuves un virtuves darinājumiem; bet Čičikovs iegāja viesistabā, kur bija pārgulējis nakti, lai izņemtu no savas lādītes vajadzīgos papīrus. Viesistabā jau sen viss bija piekopts, lepnie pēji iznesti laukā, dīvana priekšā stāvēja apklāts galds. Nolicis uz tā lādīti, viņš mazliet atpūtās, jo juta, ka bija viscaur nosvīdis, kā izpeldināts: viss, kas viņam bija mugurā, sākot no krekla līdz zeķēm, viss bija slapjš. «Ek, kā nomocīja mani, nolādētā vecene!» teica viņš, drusku atpūties, un atslēdza lādīti. Autors ir pārliecināts, ka ir daži tādi ziņkārīgi lasītāji, kas vēlēsies iepazīties ar plānu un lādītes iekšējo saturu. Un kāpēc arī neapmierināt! Lūk, iekšējais saturs: pašā vidū iedobumiņš ziepēm, ap to seši vai septiņi šauri nodalījumi bārdas nažiem; tad kvadratiņi smilšu trauciņam un tintnīcai ar laivai līdzīgu rieviņu vidū spalvām, zīmoglakai un visam, kas pagarāks; pēc tam visādi nodalījumi ar vākiem un bez vākiem, visam tam, kas īsāks, tur bija visādas vizītkartes, teatra biļetes, ielūgumi bērēs un citi raksti, ko nolika piemiņai. Lādītes virsdaļu ar visiem nodalījumiem varēja izņemt laukā, un zem tās atradās telpa, aizņemta papīra kaudzēm loksnes lielumā, beidzot nāca maza, paslepena atvilkine naudai, no lādītes sāniem nemanot izvelkama. Tās īpašnieks vienmēr to tik žigli izvilka un tanī pašā brīdī atstūma atpakaļ, ka patiesi nevarēja sacīt, cik tur bija naudas. Čičikovs sāka darboties un, noasinājis spalvu, sāka rakstīt. Tanī brīdī ienāca mājasmāte.