«Tev laba kastīte, mīļais,» viņa sacīja pie tā piesēzdamās. «Laikam Maskavā pirkta?»
«Maskavā,» atbildēja Čičikovs, turpinādams rakstīt.
«Es jau to zināju: tur viss ir labs darbs. Aizpērn mana māsa atveda no turienes siltus zābaciņus bērniem: tik stipra prece, līdz šim laikam valkā. Ak, kas tev tur zīmogpapīra!» viņa turpināja, lādītē ieskatīdamās. Un tiešām, zīmogpapīru tur nebija mazums. «Kaut man vienu loksnīti iedāvinājis! man tāds liels trūkums; ja gadās tiesā kādu lūgumrakstu iesniegt,, nav uz kā rakstīt.»
Čičikovs paskaidroja viņai, ka tas nav tāds papīrs, ka tas derot līgumu noslēgšanai, bet ne lūgumrakstiem. Tomēr, lai viņu apmierinātu, viņš iedeva tai kādu rubļa vērtu loksni Vēstuli norakstījis, deva viņai parakstīties un palūdza īsu zemnieku sarakstu. Izrādījās, ka muižniecei nekādu sarakstu, ne piezīmju nebija, bet zināja gandrīz visus no galvas; viņš lika tai diktēt viņus. Daži zemnieki viņu mazliet pārsteidza ar saviem vārdiem, bet vēl vairāk ar palamām, tā ka katru reizi, tādu vārdu dzirdējis, papriekšu apstājās un tad tikai sāka rakstīt. It īpaši viņu pārsteidza kāds Pēteris Saveljevs- Negoda-Sile, tā ka viņš nevarēja neteikt: «cik garš!» Otram pie vārda bija piekārts Govju ķieģelis, cits saucās vienkārši: Ritenis Ivans. Rakstīt beidzis, viņš ievilka nāsīs drusku gaisa un saoda kaut kā sviestā cepta vilinošo smaržu, i «Pazemīgi lūdzu iekost,» sacīja mājasmāte. Čičikovs atskatījās un ieraudzīja, ka uz galda jau bija sēnes, pīrādziņi, maizītes, karašas, bļinas, plāceņi ar visādām piedevām: ar sīpoliem, magoņu sēklām, biezpienu, zivīm un diezin ko vēl visu.
«Neraudzētas mīklas pīrāgs ar olu!» sacīja mājasmāte.
Čičikovs paņēma neraudzētas mīklas pīrāgu ar olu un, vairāk nekā pusi apēdis, to uzslavēja. Un tiešām, pīrāgs pats par sevi bija gards, bet pēc visām mokām un pūlēm ar veceni izlikās vēl gardāks.
«Bet blinas?» teica mājasmāte.
Atbildes vietā Čičikovs satina trīs blinas kopā un, apmērcējis izkausētā sviestā, iebāza mutē, bet lūpas un rokas noslaucīja ar servjeti. Trīs reizes to atkārtojis, viņš palūdza mājasmSti likt iejūgt viņa puskarieti. Nastasja Petrovna tūliņ izsūtīja Fetiņju, turpat pavēlēdama ienest vēl karstas blinas.
«Jums, māmiņ, ļoti gardas bļinas,» teica Čičikovs, sniegdamies pēc ienestajām, karstajām.
«Jā, man tās labi cep,» atbildēja mājasmāte: «tikai, lūk nelaime, slikta raža, nav labu miltu … Bet ko tad mīļais, jūs tā steidzaties?» viņa sacīja, redzēdama, kā Čičikovs jau paņem rokā cepuri: «puskariete taču vēl nav iejūgta.»
«Iejūgs, māmiņ, iejūgs, man ātri iejūdz.»
«Bet, lūdzami, neaizmirstiet par kroņa iepirkumiem.»
«Neaizmirsīšu, neaizmirsīšu,» atbildēja čičikovs, priekšnamā iziedams.
«Vai cūku taukus nepērkat?» mājasmāte jautāja, viņam pakaj iedama.
«Kāpēc nepirkt? Pirkšu, tikai vēlāk.»
«Ap svētkiem man ir cūku tauki būs.»
«Pirksim, pirksim, visu pirksim, ir cūku taukus pirksim.»
«Varbūt jums arī vajadzēs putnu spalvu. Ap Filipa gavēņa laiku man ir putnu spalvas būs.»
«Labi, labi,» runāja Čičikovs.
«Redzi nu, mīļais, tava puskariete vēl nav gatava,» sacīja mājasmāte, kad abi bija izgājuši uz lieveņa.
«Būs, būs gatava. Pastāstiet tikai man, kā tikt uz lielceļa.»
«Kā tad to izdarīt?» sacīja mājasmāte. «Tas ļoti grūti iestāstīt, daudz sānu ceļu; varbūt dot tev kādu meiteni, lai pavada. Tev taču uz bukas, kā liekas, būs vieta, kur viņai piesēsties?»
«Kā nu nebūs.»
«Manis pēc, es tev došu meiteni, viņa zina ceļu, tikai tu pielūko! neaizved viņu līdzi, tirgotāji man vienu jau aizveda.»
Čičikovs pārliecināja viņu, ka neaizvedīšot, un Korobočka, apmierinājusies, jau sāka aplūkoties, kas notiek viņas pagalmā; ar acīm ieurbās ekonomē, kas nesa no pieliekamā kambara koka bļodu ar medu, zemniekā, kas parādījās vārtos, un pamazām nogrima saimniecības darīšanās. Bet kādēļ tik ilgi kavēties pie Korobočkas? Korobočka vai Maņilovs, vai saimniecības darīšanas, vai arī nesaimniecības — lai paliek tās! Nevis tas pasaulē ir brīnišķīgi iekārtots: priecīgais acumirklī pārvēršas bēdīgā, ja tikai pie tā ilgāk uzkavēties, un tad diezin kas vēl ienāk galvā. Varbūt pat sāksi domāt: vai patiesi Korobočka stāv tik zemu uz cilvēces attīstības bezgalīgajām kāpnēm? Vai patiesi tik liels bezdibenis, kas atdala viņu no viņas māsas, kura neaizsniedzami norobežota aristokrātiskā nama sienām ar smaržīgām čuguna kāpnēm, ko rotā spožs varš, sarkankoks un paklāji; tur viņa sēž žāvādamās ar puslasītu grāmatu, gaidīdama uz asprātīgi aristokrātiskām viesībām, kur viņai būs izdevība izrādīt savu gudrību un izsacīt iekaltas domas, domas, kas, pēc modes likumiem, veselu nedēļu nodarbinās visu pilsētu, domas ne par to, kas notiek viņas mājā un viņas muižās, kur aiz sliktas saimniekošanas viss nolaists un izputināts, bet par to, kāds politisks apvērsums gatavojas Francijā, kādu virzienu ņēmis šolaiku katolicisms. Bet garām, garām! kādēļ runāt par to? Bet kādēļ bezdomu jautros, bezrūpīgos brīžos, gluži negaidot, pati no sevis uzšalc cita brīnišķīga dvesma: vēl smaidi nav gluži aizlidojuši no sejas, bet jau esi kļuvis gluži citāds to pašu ļaužu vidū, jau pavisam citā gaismā atmirdz seja …
«A, lūk, puskariete, lūk, puskariete!» izsaucās Čičikovs, beidzot ieraudzījis piebraucam savu puskarieti. «Ko tu, muļķi, tik ilgi kavējies? Redzams, vakarējais reibums vēl viss nav izgājis no galvas.»