Selifans uz to nekā neatbildēja.
«Ardievu, māmiņ! Bet kur tad jūsu meitene?»
«Ei Pelageja,» muižniece sacīja pie palieveņa stāvošajai gadu vienpadsmit vecai meitenei, apģērbtai mājās krāsotās drēbēs un basām kājām, ko no tālienes varēja noturēt par zābakiem, tik ļoti tās bija aplipušas svaigiem dubļiem: «Parādi kungam ceļu.»
Selifans palīdzēja meitenei uzrāpties uz bukas; uzlikusi vienu kāju uz kungu kāpšļa, papriekšu nosmērēja to ar dubļiem un tad tikai uzkāpa augšā un novietojās viņam blakus. Tūliņ pēc viņas arī pats Čičikovs uzcēla kāju uz kāpšļa un, puskarieti uz labo pusi pasvēris, tāpēc ka bija pasmags, beidzot nosēdās, sacīdams: «ā! tagad labi! ardievu, māmiņ!» Zirgi sāka iet.
Selifans bija visu ceļu drūms un līdz ar to arī labi uzmanīja savu darbu, kas gadījās ar viņu vienmēr pēc tam, kad bija kaut kā nogrēkojies vai piedzēries. Zirgi bija apbrīnojami notīrīti. Vienas sakas, kuras gandrīz vienmēr uzlika saplīsušas, tā ka no ādas līda laukā pakulas, tagad bija veikli sašūtas. Viņš visu ceļu cieta klusu, uzcirta tikai ar pātagu un nemaz nevērsās pie zirgiem ar pamācošu runu, kaut gan lāsainajam zirgam, zināms, būtu gribējies noklausīties kādā pamācībā, jo tanī laikā runīgā kučiera rokās groži arvien turējās kaut kā laiski, un pātaga tikai formas dēļ staigāja pa muguras virsu. Bet no drūmajām lūpām šoreiz bija dzirdami tikai vienmulīgi, nepatīkami izsaucieni: «Nu, tak, nu, vārna! nežāvājies, nežāvājies!» un vairāk nekā. Arī pats bēris un Piesēdētājs bija neapmierināti, ne reizi nedzirdējuši ne mīļo, ne cienījamo. Lāsainais juta Joti nepatīkamus sitienus pa savām resnajām un platajām daļām. «Re, kāds dusmīgs tagad!1 viņš pie sevis domāja, drusku ausis skurinādams.
«Zina gan, kur sist! Negāž vis taisni pa muguru, bet tā vien meklē vietu, kur vairāk sāp, uzdod pa ausīm vai iecērt pa pavēderi.»
«Pa labi, vai?» ar tādu sausu jautājumu Selifans griezās pie blakus sēdošās meitenes, rādīdams viņai ar pātagu uz dubļaino ceļu spilgti zaļo, atspirgušo lauku vidū
«Nē, nē, es jau parādīšu,» sacīja meitene.
«Kur tad?» jautāja Selifans, kad bija tuvāk piebraukuši.
«Lūk, kur,» atbildēja meitene, ar roku rādīdama.
«Ek tu,» Selifans atteica, «tas jau ir pa labi: nezina, kas pa labi, kas pa kreisi!»
Kaut gan bija ļoti jauka diena, bet zeme bija kļuvusi tik dubļaina, ka puskarietes riteņi apķepa dubļiem kā ar voi- loku, kas ekipāžu padarīja daudz smagāku; pie tam augsna bija mālaina un ārkārtīgi lipīga. Kā viens, tā otrs bija par cēloni, ka viņi agrāk par pusdienu nevarēja izkļūt laukā no mazceļiem. Bez meitenes ir tas būtu bijis grūti izdarāms; tāpēc ka ceļi klīda uz visām pusēm kā noķerti vēži, kad tos izber no maisa, un Selifans būtu nobraucis šķībi bez paša vainas. Drīz meitene norādīja ar roku uz tālumā melnojošo ēku, sacīdama: «lūk, tur ir lielceļš!»
«Bet ēka?» jautāja Selifans.
«Traktieris,» meitene atbildēja.
«Nu, tagad mēs paši izbrauksim,» Selifans sacīja: «vari iet uz mājām.»
Viņš apturēja zirgus un palīdzēja tai nokāpt, caur zobiem piebilzdams: «ek tu melnkāje!»
Čičikovs iedeva viņai kapara grasi, un viņa brida uz mājām jau ar to vien apmierināta, ka bija dabūjusi pasēdēt uz bukas.
IV NODAĻA
Pie traktiera piebraucis, Čičikovs lika pieturēt divu iemeslu pēc. No vienas puses, lai atpūtinātu zirgus, bet, no otras puses, lai pats drusku uzkostu un stiprinātos. Autoram jāatzīstas, ka viņš ļoti apskauž tādu ļaužu ēstgribu un kuņģi. Viņam neko nenozīmē Pēterburgā vai Maskavā dzīvojošie lielmaņi, kas laiku pavada, pārdomādami, ko rītu ēdīs un kādu pusdienu sadomāt uz parītu, kas pie šīs pusdienas ķeras ne citādi, kā vispirms iebaudījuši kapsulas: rij austeres, jūras zirnekļus un citus brīnumus, bet pēc brauc uz Karlsbadi vai Kaukazu. Nē, šādus kungus autors nekad nav apskaudis. Bet vidējas rocības kungi, kuri vienā stacijā prasa šķiņķi, otrā sivēnu, trešā gabalu stores vai ceptu desu ar sīpoliem, bet pēc tam, it kā nemaz nebūtu ēduši, vienalga kādā laikā, sēžas pie galda, un storu vira ar vēdzelēm un zivju pieņiem, piekožot zivju pīrāgus vai pastēti no sama astes [1] , tik apetitīgi šņakst un krakšķ zobos, ka, to redzot, klātesošajiem sāk rasties ēstgriba, — lūk, šie kungi tiešām bauda apskaužamu debess dāvanu! Ne tikai viens lielmanis vien katrā brīdī gatavs ziedot pusi no saviem zemniekiem un pusi no ieķīlātajām un neieķīlātajām, pēc ārzemju un krievu parauga uzlabotajām muižām, lai tikai iemantotu tādu kuņģi, kāds ir vidējas rocības kungam, bet nelaime tikai tā, ka ne par kādu naudu, ne par kādām muižām, ar un bez uzlabojumiem, nevar iegūt tādu kuņģi kā vidējas rocības kungam.
Traktieris, nomelnējusi koka ēka, uzņēma Čičikovu savā šaurajā, viesmīlīgajā pajumtē, kas bija atspiedusies uz tieviem, grebtiem stabiem, līdzīgiem veclaiku baznīcu lukturu kātiem. Traktieris atgādināja krievu zemnieku istabu, tikai mazliet lielāku. No jauna koka grebtas dzegas ap logiem un zem jumta spilgti un dzīvi izraibināja tā tumšās sienas; uz logu aizvirtņiem bija uzzīmētas puķu krūzes ar puķēm.
Pa šaurām koka kāpnēm uzkāpis augšā lielā priekšnamā, viņš satika resnu, raibā katūnā ģērbušos veceni, kas, čīkstošās durvis atvērdama, sacīja: «lūdzu šurp!» Istabā bija sastopami visi vecie draugi, ko katrs atradīs nelielos koka traktieros, kuru nav mazums sabūvētu ceļa malā, tur bija: nosūbējis patvāris, gludi ēvelētas priežu koka sienas, kaktā trīsstūru skapis ar tējas kannu un tasēm, apzeltītas porcelāna olas, kas zilās un sarkanās lentēs karājās svētbilžu priekšā, nesen apbērnojusies kaķe, spogulis, kas divu acu vietā rādija četras, bet sejas vietā kaut ko plācenim līdzīgu; beidzot aiz svētbildēm aizbāzti smaržīgu zāļu un neļķu saišķi, kas bija tā izkaltuši, ka tas, kas vēlējās tos paostīt, tikai šķaudīja un vairāk nekā.