«Nu, septiņpadsmit pudeļu gan tu neizdzēri,» piezīmēja gaišmatis.
«Kā goda vīrs saku, ka izdzēru,» atbildēja Nozdrevs.
«Tu vari teikt, ko gribi, bet es tev saku, ka ir desmit neizdzersi.»
«Nu, vai gribi derēt, ka izdzeršu?»
«Kādēļ tad derēt?»
«Nu, derēsim uz tavu bisi, ko nopirki pilsētā.»
«Negribu.»
«Nu, derēsim, pamēģini!»
«Ir mēģināt negribu.»
«Tu būtu palicis bez bises, kā bez cepures. Ek brāl Čiči- kov, tas ir, cik man bija žēl, ka tevis trūka! Es zinu, tu nebūtu varējis šķirties no poručika Kuvšiņņikova. Jūs būtu cieti ar viņu iedraudzējušies. Tas nav vis tāds kā prokurors un citi guberņas sīkstuļi mūsu pilsētā, kas par katru kapeiku trīc. Tas, brālīt, ar tevi saspēlēs galbiku, banku un visu, ko tik gribi. Ek Čičikov, nu, vai tev bija grūti atbraukt! Nudien, tāpēc tu esi sivēns, lopkopis tāds! nobučo mani, sirsniņ, nāvīgi tevi mīlu! Paskat, Mižujev: ko liktenis savedis: kas viņš man vai es viņam? viņš atbraucis dievs zina no kurienes, un es dzīvoju še … Bet — cik daudz, brāl, bija kariešu, un viss tas en gros. Laimes ratu griezu, novinnēju divas bundžas po- mades, porcelānā tasi un ģitāru; tad liku vēl vienu reizi un, nolādēta būšana, paspēlēju visu un vēl sešus rubļus klāt. Bet kaut tu zinātu, kāds kavalieris Kuvšiņņikovs! Mēs ar viņu bijām gandrīz visās ballēs. Tur bija viena tik izgreznojusies ar rišām un trišām, un velns viņu zina, kas tai bija mugurā… es tikai sevī domāju: velns parauj! Bet Kuvšiņņikovs. tas ir tāda bestija, nosēžas viņai blakus un franču valodā gāž vaļā tādus komplimentus … Tici vai ne, pat vienkāršas sievas nelaida garām. To viņš nosauc zemenes lasīt. Bija savestas brīnišķīgas zivis un žāvētas stores muguras. Es vienu atvedu līdzi, labi, ka iedomājos nopirkt, kamēr vēl bija nauda. Kur tu tagad brauc?»
«Es braukšu pie viena cilvēciņa,» atbildēja Čičikovs.
«Nu, ko tur ar cilvēciņu, lai viņš paliek! brauc man līdzi!»
«Nē, nevaru, man ir darīšanas.»
«Nu, palūk, darīšanas! ko izdomājis! ak tu Opodeldok Ivanovič!»
«Nudien, darīšanas, pie tam vēl svarīgas.»
«Es gribu derēt, ka melo! nu, saki, pie kā tu brauc?»
«Nu, pie Sobakeviča.»
Te Nozdrevs sāka tik skaļi smieties, kā var smieties tikai spirgts, veselīgs cilvēks, kam visi zobi tik balti kā cukurs un vaigi trīc un lēkā, bet kaimiņš aiz durvīm, trešā istabā, uzmostas no miega un, acis ieplētis, izsaucas: ek, kā nu laiž vaļā!
«Kas tur ko smieties?» sacīja Čičikovs, kam tādi smiekli lāgā nepatika.
Bet Nozdrevs tik smējās pilnā rīklē, arvien piebilzdams: «vai, apžēlojieties, nudien, pārplīsīšu no smiekliem!»
«Nav nekā smieklīga: es viņam apsolījos,» atbildēja čičikovs.
«Tu nolādēsi savu dzīvi, kad pie viņa aizbrauksi: tas jau ir vislielākais draņķis! Es taču pazīstu tavu dabu: tu nikni vilsies, ja domā pie viņa atrast banku vai pudeli kaut kāda bonbona. Klausies, brālīt: nu, lai velns rauj Sobakeviču, brauc man līdzi! ar kādu stores muguru es tevi pacienāšu! Pono- marevs, bestija, tā klanījās, saka: tikai jums dodu, visu tirgu izmeklēsiet, bet tādu neatradīsiet. Blēdis viņš tomēr šausmīgs. Es viņam to acīs sacīju: jūs, saku, ar mūsu krodzinieku esat pirmie blēži! Smejas bestija, bārdu glaudīdams. Mēs ar Kuvšiņņikovu ik dienas ēdām brokastis viņa veikalā. Ak brāl, lūk, aizmirsu tev sacīt: zinu, ka tev tas patiks, bet ir par desmit tūkstošiem neatdošu, to jau tagad saku. Ei Por- firij,» pie loga piegājis, viņš uzkliedza savam sulainim, kurš vienā rokā turēja nazi, otrā maizes garozu ar stores gabalu, ko viņam garāmejot bija palaimējies nogriezt, izņemot kaut ko no puskarietes. «Ei Porfirij,» kliedza Nozdrevs: «Atnes kucēnu! Kas par kucēnu!» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies. «Zagts, neparko saimnieks tā nebūtu atdevis. Es viņam solīju savu brūno ķēvi, vai atminies, ko iemiju no Chvos- tireva . . .» Čičikovs, zināms, savā mūžā nebija redzējis ne brūno ķēvi, ne Chvostirevu.
«Kungs! vai nekā negribat uzkost?» vaicāja tanī brīdī vecene, viņam tuvodamās.
«Negribu. Ek brāl, kā uzdzīvojām! Nu, dod arī glāzi degvīna, kāds tev ir?»
«Anisu,» vecene atbildēja.
«Nu, dod anisu,» sacīja Nozdrevs.
«Dod man arī glāzīti!» piebilda gaišmatis.