«Teātrī viena aktrise, kanaļa, dziedāja kā kanarijas putniņš! Kuvšiņņikovs, kas man sēdēja blakus, sacīja: lūk, brāl, tur varētu zemenes lasīt! Domāju, bija ap piecdesmit bala- ganu. Fenardijs četras stundas griezās kā dzirnavas.» To teicis, viņš paņēma degvīna glāzi no vecenes rokām; tā viņam par to zemu paklanījās. «A, dod viņu šurp!» viņš iesaucās, ieraudzījis Porfiriju ar kucēnu ienākam. Porfirijs bija ģērbies tāpat kā viņa kungs, kaut kādā vatētā archalukā, bet tikai drusku vairāk notraipītā.
«Dod viņu, liec te uz grīdas!»
Porfirijs nolika kucēnu uz grīdas; visas četras kājas izstiepis, tas sāka ošņāt zemi.
«Lūk, kucēns!» sacīja Nozdrevs, saņemdams to pie muguras un rokā paceldams. Kucēns sāka diezgan žēlabaini kaukt.
«Tu tomēr neesi izdarījis, ko es tev liku,» teica Nozdrevs, pret Porfiriju atgriezies un kucēna vēderu uzmanīgi aplūkodams: «tu nemaz neesi viņu sukājis?»
«Nē, es viņu izsukāju.»
«Bet kāpēc ir blusas?»
«Nevaru zināt. Varbūt tās viņam no puskarietes salīdušas.»
«Melo, melo, neesi ne domājis sukāt, tu vēl, muļķi, savējās būsi ielaidis. Lūk, paskaties, Čičikov, paskaties, kādas ausis, nu še patausti ar roku.»
«Nu, kādēļ, es tāpat redzu: labas sugas!» atbildēja Čičikovs.
«Nē, patausti taču ausis!»
Viņam par patikšanu Čičikovs aptaustīja ausis, piebilzdams: jā, būs labs suns.
«Bet deguns, vai jūti, cik auksts? pieliec roku!» Negribēdams viņu apvainot, Čičikovs pataustīja arī degunu, sacīdams: laba oža.
«īsts buldogs,» turpināja Nozdrevs: «es jau sen .buldoga tīkoju. Na, Porfirij, aiznes viņu!»
Porfirijs, kucēnu ap vēderu paņēmis, aiznesa viņu uz puskarieti
«Klausies, Čičikov, tev visādā ziņā jābrauc man līdzi, piecas verstis tikai, ātri aizbrauksim, un tad, ja gribi, vari arī apciemot Sobakeviču.»
Nu, ko tad, domāja pie sevis Čičikovs: nudien, braukšu pie Nozdreva. Vai tad viņš sliktāks par citiem, tāds pats cilvēks, pie tam vēl nospēlējies. Viņš, kā redzams, uz visu gatavs, tātad no viņa varbūt kaut ko var par velti izlūgt. «Lai notiek, brauksim,» viņš sacīja: «bet tikai neaizturi mani ilgi, man laiks dārgs.»
«Nu, sirsniņ, lūk, tā! Tas ir labi, pagaid, es tevi par to noskūpstīšu.» Te Nozdrevs un Čičikovs saskūpstījās. «Cik labi. visi trīs arī brauksim!»
«Nē, mani tu, lūdzams, atlaid,» sacīja gaišmatis: «man jābrauc uz mājām.»
«Nieki, nieki, brāl, nelaidīšu.»
«Nudien, sieva dusmosies, tagad jau tu vari viņa puskarietē pārsēsties.»
«Nē, nē, nē! Nemaz nedomā.»
Gaišmatis bija viens no tiem ļaudīm, kuru daba pie pirmā acu uzmetiena izliekas stūrgalvīga. Vēl nebūsi ne mutes atplētis, kad viņi jau gatavi strīdēties, un liekas, ka nekad nepiekritīs tam, kas pretstatā viņu domām, ka nekad nenosauks muļķi par gudru un nebūs ar mieru dejot pēc svešas stabules; bet beigsies vienmēr ar to, ka viņu raksturs izrādīsies maigs, ka viņi tieši tam piekritīs, ko iepriekš bija nolieguši, muļķību nosauks par gudrību un tad dejos pēc otra stabules, ka labāk nevajag, vārdu sakot, iesāks labi, bet beigs slikti.
«Blēņas!» Nozdrevs atbildēja gaišmatim uz kādu viņa argumentu, uzbāza viņam cepuri galvā, un — gaišmatis brauca viņiem līdzi.
«Par degvīnu, kungs, neesat aizmaksājuši…» sacīja vecene.
«Ā, labi, labi, māmiņ. Paklausies, svainīt! samaksā, lūdzams. Man nav ne kapeikas klāt.»
«Cik vajadzīgs?» svainis jautāja.
«Nav -jau daudz, mīļais, divi griveni pavisam,» vecene sacīja.
«Ko niekus. Dod viņai pusi, ar to pietiek.»
«Pamaz, kungs,» vecene sacīja, tomēr paņēma naudu ar pateicību un vēl steigšus skrēja atvērt viņiem durvis. Viņa nebija paspēlējusi, tāpēc ka bija četrreiz vairāk uzprasījusi, nekā degvīns maksāja.
Aizbraucēji sasēdās. Čičikova puskariete brauca blakus puskarietei, kurā sēdēja Nozdrevs un viņa svainis, un tāpēc viņi visi trīs varēja brīvi pa visu ceļu sarunāties. Arvien vairāk atpalikdami, viņiem sekoja Nozdreva ar noīrētiem vājiem zirgiem aizjūgtie rati. Tanī sēdēja Porfirijs ar kucēnu
Tā kā ceļinieku saruna lasītāju visai interesēt nevar, tad darīsim labāk, ja teiksim kādu vārdu par pašu Nozdrevu, kam varbūt piekritīs mūsu'poēmā ne gluži pēdīgā loma.
Pēc vaiga Nozdrevs, laikam, jau daudzmaz būs lasītajam pazīstams. Tādus ļaudis katrs būs ne mazumu sastapis. Viņus dēvē par veikliem puišiem, jau bērnībā un skolā tos ieskata par labiem biedriem, un pie visa tā viņi jo bieži dabū krietnu pērienu. Viņu sejā vienmēr atspoguļojas kaut kas vaļsirdīgs, patiess, pārdrošs. Viņi ātri iepazīstas, un nepaspēsi ne apskatīties, kad jau tevi uzrunā ar tu. Draudzību mēdz noslēgt, kā liekas, uz mūžību; bet gandrīz vienmēr tā gadās, ka sadraudzējušies sakaujas tai pašā vakarā draudzīgās dzīrēs. Viņi vienmēr lieli runātāji, žūpas, izmanīgi drošinieki, uzkrītoši. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Nozdrevs bija gluži tāds pats, kāds ap astoņpadsmito un divdesmito gadu: jautras uzdzīves draugs. Precības viņu ne drusku nepārvērta, jo vairāk tāpēc, ka sieva drīz šķīrās no šīs pasaules, atstādama divus bērnus, kuri viņam bija gluži nevajadzīgi. Par bērniem tomēr rūpējās glīta aukle. Mājā viņš vairāk par dienu neparko nevarēja nosēdēt. Viņa jutīgais deguns pa vairāk desmitām verstīm saoda, kur bija gada tirgus ar visādām sanāksmēm un ballēm; viņš jau vienā acumirklī bija tur, strīdējās un sacēla nemieru aiz zaļā galda, jo, līdzīgi visiem tādiem, bija kaislīgs kāršu spēlmanis. Kā jau mēs pirmajā nodaļā redzējām, kārtis viņš spēlēja ne gluži bez grēkiem un tīri, jo prata dažādus niķus un blēdības, kāpēc arī spēle bieži beidzās ar citu spēli: vai nu viņu piekāva ar zābakiem, vai arī izplūkāja viņa biezo, skaisto vaiga bārdu, tā ka viņš dažreiz pārradās mājās tikai ar vienu bakenbārdi, kas arī bija diezgan paplāna. Bet viņa veselīgie un apaļie vaigi bija tik labi radīti un saturēja tik daudz dīgtspējas, ka vaigu bārda drīz uzauga no jauna, pat vēl labāka nekā iepriekš. Un, kas visdīvainākais, kas var notikt tikai Krievijā, viņš pēc īsa laika atkal no jauna satikās ar tiem draugiem, kas viņu tā bija piekāvuši, un satikās, it kā nekas nebūtu noticis, ir viņš, kā saka, neko, ir viņi neko.