Nozdrevs dažā ziņā bija notikumiem bagāts cilvēks. Neviena sapulce, kur viņš bija klāt, nepagāja bez notikuma. Kaut kāds notikums vienmēr atgadījās: vai nu viņu žandarmi izveda no zāles zem rokas, vai arī paša draugi bija piespiesti viņu izgrūst laukā. Ja tas trūka, tad tomēr bija kaut kas tāds, kas ar citiem nemēdz notikt: vai nu viņš bufetē tā piedzērās, ka tikai smējās vien, vai tik briesmīgi samelojās, ka pašam beidzot kļūst kauns. Un samelos gluži bez kādas vajadzības: pēkšņi sāks stāstīt, ka viņam bijis gaišzilas vai sārtas spalvas zirgs un tamlīdzīgas aplamības, tā ka visi klausītāji beidzot aiziet, piebilzdami: nu, brāl, tev, kā liekas, no meliem jau sāk ausis kustēt. Ir ļaudis, kam piemīt kaislība darīt nepatikšanas savam tuvākam dažu reizi gluži bez kāda iemesla. Dažs, piemēram, cilvēks jau labi činā, cienījamu izskatu ar zvaigzni pie krūtīm, spiedīs jums roku, sarunāsies ar jums par nopietnām lietām, kas mudina uz pārdomām, bet pēc tam, skaties, turpat jums acu priekšā izdarīs kādu cūcību. Un izcūkos tā kā vienkāršs kolēģiju reģistrators, bet nevis tā kā vīrs, kam zvaigzne pie krūtīm, kas spriež par lietām, kas mudina uz pārdomām; tā ka paliec stāvot un, plecus raustīdams, brīnies un vairāk nekā. Tāda dīvaina kaislība piemita arī Nozdrevam. Jo tuvāk kāds ar viņu sagājās, jo drīzāk viņš to piecūkoja: izplatīja tenkas, muļķīgākas par kurām grūti izdomāt, izjauca kāzas, tirdzniecības līgumu un nepavisam neuzskatīja sevi par jūsu ienaidnieku; gluži otrādi, ja viņam gadījās ar jums atkal satikties, viņš atkal izturējās draudzīgi un pat sacīja: tu esi tāds nelietis, pie manis nekad neatbrauc. Nozdrevs daudzējādā ziņā bija vispusīgs cilvēks, tas ir, cilvēks, kas uz visu gatavs. Vienā un tanī pašā brīdī viņš piedāvāja jums braukt līdzi, kur gribat, kaut uz pasaules malu, iesākt kādas tikai gribat darīšanas, mīt visu, kas vien ir, pret ko jūs tikai vēlaties. Šautene, suns, zirgs — viss bija maiņas priekšmets, bet nebūt tādēļ, lai ko nopelnītu, tas it vienkārši notika dzīvās un nemierīgās dabas pēc. Ja gada tirgū viņam gadījās uzdurties kādam vientiesim un to apspēlēt, viņš pirka visu, kas tikai veikalos viņam krita acīs: zirgu sakas, kvēpināmās sveces, auklei lakatus, ērzeli, rozines, sudraba mazgāšanās trauku, holandiešu audeklu, bīdelētus miltus, tabaku, pistoles, siļķes, bildes, tecilu, podus, zābakus, fajansa traukus : — cik tik pietika naudas. Kaut gan reti gadījās, ka visu to pārveda uz mājām: gandrīz tanī pašā dienā visu to iemantoja cits laimīgāks spēlmanis, dažreiz pat gāja līdzi arī viņa paša pīpe ar tabakas maku un iemuti un citu reizi arī visi četri zirgi ar visu: ar ratiem un kučieri, tā ka pats saimnieks īsos svārciņos vai archalukā gāja meklēt kādu draugu, lai izlietotu viņa ekipāžu. Lūk, kāds bija Nozdrevs! Varbūt viņu nosauks par izzūdošu raksturu, sacīs, ka tagad vairs nav Noz- dreva. Ak vai! nebūs taisnības tiem, kas tā runās. Nozdrevs vēl ilgi nenozudīs no pasaules. Viņš ir visur mūsu vidū un, varbūt, staigā tikai citos svārkos; bet ļaudis ir vieglprātīgi, tuvredzīgi, un cilvēks citos svārkos tiem liekas cits cilvēks.
Pa to laiku visas trīs ekipāžās jau piebrauca pie Nozdreva mājas lieveņa. Mājās neviens nebija gatavojies viņus saņemt. Ēdamistabas vidū stāvēja koka krāģis, un divi zemnieki, uz tā stāvēdami, balsināja sienas, vilkdami kādu bezgalīgu dziesmu; visa grīda bija notašķīta kaļķiem. Nozdrevs pavēlēja zemniekiem tūliņ ar visu krāģi vākties laukā un ieskrēja otrā istabā dot pavēles. Viesi dzirdēja, ka viņš pavēlēja pavāram vārīt pusdienas; Čičikovs, kas jau mazliet sāka just ēstgribu, noprata, ka drīzāk pie galda netiks kā ap pulksten pieciem. Atpakaļ atnācis, Nozdrevs veda viesus izrādīt tiem visu, kas vien viņam sādžā bija; un mazliet vairāk nekā divu stundu laikā izrādīja tiem gluži visu, tā ka vairs nepalika nekā ko rādīt. Vispirms gāja apskatīt zirgu stalli, kur redzēja divas ķēves, vienu pelēku, ābolainu, otru brūnu, pēc tam bēru, pēc izskata neglītu ērzeli, bet par ko Nozdrevs dievojās, ka samaksājis desmit tūkstošus.
«Desmit tukstošus tu gan par viņu nedevi,» svainis piezīmēja. «Viņš jau nav tūkstoša vērts.»
«Nudien, samaksāju desmit tūkstošus,» sacīja Nozdrevs.
«Tu vari dievoties, cik gribi,» atbildēja svainis.
«Nu, vai gribi, derēsim!» teica Nozdrevs.
Svainis nebija ar mieru derēt.
Pēc tam Nozdrevs parādīja tukšus steliņģus, kur agrāk arī bija stāvējuši labi zirgi. Tanī pašā stallī redzēja āzi, ko pēc veciem ieskatiem vajadzēja turēt kopā ar zirgiem; viņš, kā likās, bija ar zirgiem liels draugs, staigāja zem viņu vēderiem kā pa savām mājām. Pēc tam Nozdrevs veda rādīt viņiem piesietu vilcēnu. «Lūk, vilcēns!» viņš sacīja: «es viņu tīšām baroju ar jēlu galu. Man gribas, lai viņš būtu īsts zvērs!» Gāja apskatīt dīķi, kurā, pēc Nozdreva vārdiem, dzīvoja tik lielas zivis, ka divi cilvēki ar pūlēm var izvilkt tikai vienu, par ko radinieks tomēr neaizmirsa šaubīties. «Es tev, Cičikov,» sacīja Nozdrevs, «parādīšu pāri lepnu suņu: melno muskuļu stiprums taisni apbrīnojams, purns ass kā adata!» . un aizveda viņus pie ļoti glīti izbūvētas mazas mājiņas, ap kuru bija liels, no visām pusēm apžogots pagalms. Pagalmā iegājuši, viņi tur ieraudzīja visādus suņus, ir biezu un garu spalvu, ir smalku un mīkstu, no visādām sugām un dažādās krāsās: tumši brūnus ar melnu, melnus rūsganām galvām, baltus ar brūniem raibumiem, dzeltenus ar melniem raibumiem, rūsganraibus, melnausainus, pelēkausainus … Tur bija visādi vārdi, visi pavēles formā: šauj, lamā, lido, ugunsgrēks, pļauj, rauj, ķer, svilini, necieties, dārgumiņš, balva un kuratore. Nozdrevs viņu vidū jutās gluži kā tēvs ģimenē: visi viņi, astes, ko suņiem sauc par stūrēm, uz augšu sacēluši, skrēja viesiem tūliņ pretī, lai ar tiem apsveicinātos. Kādi desmit no viņiem uzlika Nozdrevam savas ķepas uz pleciem. Lamā parādīja tādu pašu draudzību arī Cičikovam un, uz pakaļkājām pacēlies, nolaizīja viņam ar mēli lūpas, tā ka Čičikovs tūliņ nospļāvās. Apraudzījis suņus, kas pārsteidza ar saviem stiprajiem muskuļiem — bija labi suņi. Tad gāja apskatīt Krimas kuci, kas jau bija akla un, pēc Nozdreva vārdiem, taisoties drīz sprāgt, bet pirms diviem gadiem esot bijusi ļoti laba kuce: apskatīja arī kuci — kuce tiešām bija neredzīga. Pēc tam gāja aplūkot ūdensdzirnavas, kur trūka virpuļa, kur piestiprina augšējo akmeni, kas ātri griežas vārpstā, spurdz, pēc jaukā krievu zemnieka izteiciena. «Bet te drīz būs kalve!» sacīja Nozdrevs. Drusku pagājuši, viņi patiešām ieraudzīja kalvi; apskatīja arī. kalvi.