«Lūk, šai laukā,» sacīja Nozdrevs, ar pirkstu uz lauku rādīdams: «tik daudz pelēko zaķu, ka zemi neredz; es pats vienu ar roku pie pakaļkājām noķēru.» «Nu, pelēci tu ar roku nenoķersi!» svainis piezīmēja. «Bet tomēr noķēru, nudien, noķēru!» atbildēja Nozdrevs. «Tagad vedīšu tevi parādīt.» viņš turpināja, pret Čičikovu atgriezies, «robežas, kur beidzas mana zeme.»
Nozdrevs veda savus viesus pa lauku, kas daudzās vietās bija apklāts ciņiem. Visiem bija jāiet pa atmatām un uzartiem laukiem. Čičikovs sāka just nogurumu. Daudzās vietās viņiem bija jābrien ūdenī, tik zema bija vieta. No sākuma viņi gan sargājās un laipoja uzmanīgi, bet pēc, redzēdami, ka tas neko nepalīdz, brida taisni, nemaz neizšķirdami, kur lielāki, kur mazāki dubļi. Labu gabalu nogājuši, beidzot arī sasniedza robežu, šauru grāvi un koka stabiņu. «Lūk, robeža!» Nozdrevs sacīja: «viss tas, ko redzi šai pusē, ir mans, un arī tanī pusē, viss tas mežs, kas tur zilo, un viss, kas aiz meža, viss ir mans.»
«No kura laika tad tas mežs ir tavs?» svainis jautāja. «Vai tad tu esi viņu nesen pircis? Viņš taču tev nepiederēja.»
«Jā, es to nesen pirku,» atbildēja Nozdrevs.
«Kad tad tu paguvi viņu tik ātri nopirkt?»
«Kā ne, es jau aizvakar nopirku un, velns parauj, daudz samaksāju.»
«Tu jau tad biji gada tirgū.»
«Ak tu gudrinieks! Vai tad nevar vienā un tai pašā laikā būt tirgū un pirkt zemi? Nu, es biju tirgū, bet manas muižas pārvaldnieks te bez manis nopirka.»
«Ja nu pārvaldnieks, tad jau varbūt,» svainis sacīja, bet tomēr šaubīgi pakratīja galvu. Visi atgriezās pa to pašu slikto ceļu uz mājām. Nozdrevs ieveda viņus savā kabinetā, kurā nebija ne zīmes no tā, kas mēdz būt kabinetos, tas ir, grāmatas vai papīrs: karājās tikai zobeni un divas bises, viena trīssimt, otra astoņsimt rubļu vērtībā. Tās apskatījis, svainis pakratīja tikai galvu. Pēc tam parādīja turku kinžalus vienā no kuriem, aiz pārskatīšanās, bija iegriezts: Meistars Savelijs Sibirjakovs. Tad viesiem parādīja leijerkasti. Nozdrevs viņiem tūliņ kaut ko uzgrieza. Leijerkaste spēlēja diezgan jauki, bet tai iekšā, likās, bija kaut kas noticis, jo mazurka nobeidzās ar dziesmu: «Malbrugs karā devās»; bet «Malbrugs karā devās» negaidot pārgāja kādā labi pazīstamā valsī. Nozdrevs jau sen bija beidzis griezt, bet leijerkastē bija viena stabule ļoti dūšīga, kas neparko negribēja apklust; un vēl ilgi pēc tam viena pati svilpoja. Pēc tam tika parādītas visādas pīpes: gan koka, māla, porcelānā, putu, gan lietotas, gan gluži jaunas, gan ar ziemišķu apvilktas, gan neapvilktas, nesen vinnēts garš kāts ar dzintara iemuti, tabakas maks, ko bija izšūdinājusi kāda grāfiene, kura kādā pasta stacijā bija viņā līdz ausīm iemīlējusies un kurai rociņas, pēc viņa vārdiem, bija vissubtilakās superflu, nosaukums, kas acīm redžot nozīmēja visaugstāko pilnības pakāpi. Iekoduši stores muguru, viņi ap pulksten pieciem sēdās pie galda. Ēšana, kā redzams, nebija Nozdreva svarīgākais dzīves uzdevums; ēdieni nebija nekādi smalkie un labie: kaut kas bija ir piededzis, kaut kas palicis gluži neizvārīts. Redzams, ka pavārs strādāja vairāk pēc acumirkļa iedvesmas un lika katlā, kas nu pirmais gadījās pie rokas: ja viņa priekšā bija pipari — viņš iebēra piparus, ja kāposti — lika kāpostus, šķiņķi, zirņus, lēja pienu — ar vārdu: lēja un bēra, kaut tikai iznāk kas silts un garša kaut kāda jau visādā ziņā būs. Bet par to Nozdrevs pievērsās vīniem: vēl nebija pasniegta vira, viņš jau ielēja viesiem pa lielai glāzei portvīna un pēc tam vislabāko soternu, tāpēc ka vienkāršais so- terns guberņas un apriņķa pilsētās nemaz nav dabūjams. Pēc tam Nozdrevs lika atnest pudeli madeiras, par ko labāku pats feldmaršals neesot dzēris. Madeira tiešām dega rīklē, jo tirgotāji, pazīdami labas madeiras cienītāju muižnieku garšu, maisīja to bez žēlastības ar rumu un dažreiz pielēja arī salpetra skābi, cerēdami, ka krievu vēderi visu izcietīs. Tad Nozdrevs lika ienest vēl kādu sevišķu pudeli, kas pēc viņa vārdiem bija burgundietis ar šampanieti kopā. Viņš ļoti cītīgi lēja abās glāzēs pa labi un kreisi, svainim un Cičikovam: Čičikovs tomēr pamanīja, ka viņš sev pašam ļoti maz iepilina. Tas lika viņam uzmanīties, un tiklīdz Nozdrevs novērsās sarunādamies vai lēja svainim, viņš tūliņ izlēja savu glāzi šķīvī. Drīz galdā uzlika pīlādžogu vīnu, kas, pēc Nozdreva vārdiem, garšojot gluži kā salds krējums, bet kurā par brīnumu, jo stipri bija jūtams neiztīrīts degvīns. Pēc tam dzēra kādu balzamu, kam bija grūti atmināms nosaukums, tā ka pats mājastēvs to otrreiz nosauca jau citā vārdā. Pusdienas jau sen bija pabeigtas, visi vīni arī jau bija nogaršoti, bet viesi vēl vienmēr sēdēja pie galda. Svainim klātesot, Čičikovs nekādi negribēja runāt par galveno lietu. Svainis tomēr bija svešs cilvēks, bet priekšmets prasīja draudzīgas sarunas zem četrām acīm. Kaut gan nezin vai svainis varēja būt bīstams cilvēks, tāpēc ka viņš bija tā pievilcies, ka, uz krēsla sēdēdams, vienmēr badīja ar degunu. Arī pats ievērojis, ka atrodas nedrošā stāvoklī, viņš beidzot sāka lūgties uz māju, bet tik slinkā un vājā balsī, it kā ar knieblēm vilktu zirgam kaklā sakas, kā mēdz krievi izteikties.