Ieva Melgalve
Mirušie nepiedod
.
.
1. nodaļa
Karaļa sirds var būt akmenī cirsta, bet viņa vārdi būs dūnas.
Kilri sakāmvārds
Es apskatīju zilumu uz sava viegli iesauļotā pleca. Izteikti violeta, gandrīz melna nepareizas formas zīme, kas tur paliks nedēļu vai divas: desmitgadīga puišeļa precīzi mesta akmens pēdas. Viņam bija pieticis drosmes būt pirmajam, kas met akmeni, bet man nebija pieticis ne spēka, ne dusmu dzīties viņam pakaļ. Viņam un visam baram aurojošo, smejošo bērnu, kas aizskrēja pa Sillas ieliņām.
Es rūpīgi apsaitēju plecu. Ne tāpēc, ka zilumam vajadzētu kopšanu es negribēju, lai tas ir redzams cauri apģērbam. Pietika jau ar to, ka vietējie mani uzskatīja par nesamērīgi garu, nesamērīgi rudmatainu svešinieci (un tur nu nebija, ko iebilst). Ja viņi uzzinātu, ka esmu ari aizskarta ka viens no viņiem ir varējis atstāt zīmi uz manas ādas -, tad viņi kļūtu drosmīgāki. Kā vistas: ja viena no tām ir ievainota, citas sajūt asinis un metas viņai virsū, noknābā līdz nāvei un rāmu garu turpina savu vistisko ikdienu stulbas kā vienmēr. Cilvēkiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai aptvertu, ka ir īstais brīdis kādu noknābāt, bet beigu beigās arī viņi to saprot.
Šajā rītā es pamodos ar sajūtu, ka man tiešām vajadzētu satikt Karali. Jā, tas bija tikai Sillas zemkaralis, ne jau
Tiraenas augstkaralis vai visaugstākais Kilras monarhs bet pārāk ilgi pārdomāt viņa patieso statusu būtu nepiedienīgi. Lielākajai daļai ciematnieku tas bija vienīgais karalis, ko viņi varētu vai gribētu savā mūžā sastapt, tāpēc lai būtu karalis.
Es biju redzējusi viņu sapnī. Vienā no tiem, kurus tu no rīta atceries ar pūlēm, bet tas bija labs sapnis, sapnis, kurā viss ir pareizi un gaiši un tu pat vari sajust svaigas zāles smaržu sev zem kājām. Tu runā ar Karali, un viņš izdara tā, lai viss ir labi, un šī sajūta sajūta, ka viss nokārtosies, ja vien es satikšu Karali, turpinājās ari nomodā.
Es neesmu parasta Sillas iemītniece. Esmu nodzīvojusi te tikai divus gadus un būšu svešiniece līdz pat savai nāvei (lai cik drīz tā ari pienāktu), un es nekad neesmu saplūdusi ar šejieniešiem. Bet es neesmu tik nejūtīga, lai neuztvertu Karaļa saucienu, kad viņš vēlas mani satikt, un neesmu ari tik neprātīga, lai to ignorētu. Es zināju, ka man jau vajadzētu būt pusceļā uz turieni. Svārki, jaka vēsajam rīta gaisam, vēl reizi paskatīties uz svārkiem (viss kārtībā, un, ja tie ir pārāk gari silliešu gaumei, nu nāksies viņiem to pieciest).
Rīts bija tieši tik vēss, kā es to biju gaidījusi, un Brugas kalnu vai, kā ļaudis vēl joprojām vēlas tos dēvēt, Tiraenas grēdas ēna gūlās pār ciemu. Vai, kā ļaudis vēlas to saukt, pilsētu. Ielas bija tukšas. Nav neviena, kas gribētu doties ārā laikā, kad saule vēl nav parādījusies virs kalnu virsotnēm, pat ja debesis ir gaišas un pat ja putni jau ir nomodā un čivina koku zaros. Sillieši tur slēģus ciet, viņi izliekas, ka neredz to dienas daļu, kas pieder Bruonai, it kā tādas nemaz nebūtu.
Man vienalga. Man patīk agrie, klusie Sillas riti, skaistas akmens un koka ēkas ar rūpīgi veidotajiem slēģu kokgriezumiem, dārziņi, kur gandrīz ikvienam ir avotiņš vai plaukstas lieluma dīķītis, kur bērniem spēlēties, kur iemērkt linus un ļaut, lai tie pūst. Man patika šķērsot upītes un klausīties putnus. Šorīt man patika pat vistas, kas jau bija izlīdušas no kūtīm un meklēja graudus un oļus, nevienas domas mazajās, tukšajās galviņās. Man šķiet, es pat kaut ko nemelodiski svilpoju pa ceļam uz pili trauslu un slaidu ēku neliela uzkalniņa galā, pili, kas mūždien tiecās uz debesīm, lai ari visiem bija skaidrs, ka necik tālu tai neaizsniegties.
"Viss būs kārtībā," es sev teicu, lai arī zināju, ka nebūs vis. Karaļa sauciena saldā pēcgarša un kas gan es tāda biju, lai aizliegtu sev nedaudz ilūziju šajā vēsajā rītā?
Nu labi, es zināju, kas es tāda esmu, un es zināju, ka gluži dabiski Karalis ir savu ļaužu pusē. Ledaino skatienu, cieto akmeņu pusē. Es zināju, ka viņš centīsies izdarīt tā, lai viss ir labi, bet pat Karalis nevar līdzēt it visam. Vēl jo vairāk tāpēc: kāda jēga atraidīt mirkļa burvību pat tad, ja pāri tam klājas ēna? Ēna, ko pāri kalniem lecošā saule nespēs izkliedēt.
*
Sillas karalis bija gara auguma, skaisti novecojis vīrietis. Prasmīgi piegrieztās drēbes labi maskēja apaļīgo vēderu, un tās arī bija vienīgais viņa augstā statusa simbols. Istabas centrā novietotais zemais galdiņš ar augļu un saldumu šķīvjiem, ērtie dīvāniņi ap to? Tas viss bija paredzēts nevis viņam, bet tādiem viesiem kā es.
"Sēdies, Vega." Viņš norādīja uz vietu sev blakus, un es apsēdos, cenšoties atstāt starp mums pietiekami daudz vietas. "Iekārtojies ērti." To gan es nedarīju, es reti kaut kur iekārtojos, un vēl jo mazāk ērti.
Viņš, lēni izbaudot, apēda zemeni un iedzēra kaut ko no kūpošas krūzītes droši vien zāļu uzlējumu. Ielēja nedaudz ari man. Es sapratu, ka viņš nesāks runāt, ja arī es nebūšu piedalījusies brokastis, tādēļ pēc neilgas svārstīšanās (patiešām neilgas, jo kur gan citur tu dabūsi tik svaigas, apaļas un viscaur sarkanas zemenes?) es paņēmu ogu un apēdu. Tā garšoja vēl labāk, nekā es biju iztēlojusies.
"Es tā dzirdēju, ka tev nodarīts pāri, Vega." Es domāju gan, ka viņš būs par to dzirdējis, karalim patika bērni un viņš ar tiem labprāt spēlējās. Un bērni, protams, nespēj noturēt muti ciet ne jau tad, ja viņiem piedāvā zemenes un neierobežoti daudz laika.
"Man nekas nekaiš," es teicu.
"Neņem nu ļaunā. Tie ir tikai bērni."
Protams. Tie bija tikai bērni, un gan jau viņi tikai atspoguļoja savu vecāku jūtas. Un vecāki dabiski, ka es viņiem nepatiku, dabiski, ka es neiederējos viņu vidū, ieradusies šeit bez pagātnes, ar nepatīkami labām bruonu valodas zināšanām un bez jebkādām citām noderīgām prasmēm. Arī to es nevarēju ņemt ļaunā. Vispār, ja runa ir par tādu mazu ciematiņu, kaut ko ņemt ļaunā ir diezgan neiespējami neviens taču nav vainīgs pie tā, ka ir tāds, kāds ir.
"Zinu," es teicu.
"Pēc saplūsmes viss būs labāk." Viņš paņēma nākamo zemeni un turēja to saspiestu pirkstos. "Tā taču ir rit, vai ne?"
"Jā. Es gan diemžēl vairs nebūšu šeit. Darbs sauc jāaizved tas tirgotājs cauri pārejai uz Grāu. Jāpalīdz viņam tur iejusties." Un tā arī bija, pirms dažām dienām es biju veiksmīgi vienojusies par šo ceļojumu, un laba daļa no manas apmaksas, kā parasti, nonāktu Sillas kasē. Abpusēji izdevīgs darījums, kas ļāva man savā ziņā būt piederīgai Sillai bet ne kripatiņu vairāk, nekā es pati to vēlējos.
"Es zinu. Šoreiz gan paliec pilsētā." Karalis pasmaidīja un apēda zemeni. "Mums tevis ļoti pietrūka iepriekšējās divās saplūsmēs."
"Es apsolīju."
"Kā vienmēr, ļoti ērts solījums." Karalis paliecās uz priekšu, un es sapratu, ka sarunas draudzīgā daļa ir beigusies. "Ko tu tādu esi izdarījusi, ka nevēlies saplūst?"
"Es nosaucu Slīri par stulbu zosi," es ātri teicu. "Jo viņa apgalvoja, ka pieneņu sakne aizkavē asins recēšanu." Es nepateicu, ka viņa pēc tam nosauca mani par rudmataino bruonu ielikteni, kas vēl jo vairāk pierādīja viņas stulbumu bruoni ļoti reti ir rudmataini. Es vispār negribēju šajā sarunā iedziļināties.
Karalis pārsteigts samirkšķināja acis, tad iesmējās. "Es stipri šaubos, ka šis jūsu strīds ir nopietns. Tu taču nedomā to nopietni, vai ne? Tādi sīki aizvainojumi… Mēs tos parasti neņemam vērā. Saplūsme nogludina visu. Un, ja tu esi izdarījusi kaut ko sliktāku, vai var būt vēl labāks mirklis, lai nožēlotu grēkus, saņemtu taisnīgu un samērīgu sodu un atgūtu harmoniju savā dzīvē gluži tāpat kā citi sillieši? Tu taču neesi vienīgā, kam kādreiz paslīdējusi kāja."