"Varbūt tas bija negadījums. Tu taču neredzēji slepkavu… es ceru?"
"Nē. Mēs bijām divi vien. Bet tas nebija negadījums."
"Nu labi." Lugs zaudēja pacietību. "Pieņemsim, ka tev ir taisnība, tad tas nozīmē, ka Brugā ir kāds slepkava, kas nogalina magus. Saproti? Magus. Un tu viņu pat neredzēji. Pasaki kāda tādā gadījumā ir tava cerība?"
Es skatījos uz viņu, pēkšņas atskārsmes apstulbināta.
Mana cerība bija atrast kādu, kas var nogalināt magus. Un palikt nesodīts. Mana cerība bija atrast šo cilvēku un iemācīties to pašu. Pat mazākā iespēja iemācīties pieveikt magu attaisnotu jebkādu risku.
"Es palieku," es teicu.
"Lai palīdzētu viņiem atrast Boorda slepkavu? Tev taču viņš nemaz tik ļoti nepatika vai ari es kļūdos?"
"Nē," es teicu.
"Tad kāpēc tu gribi atklāt, kurš viņu nogalināja? Tu esi viņam pateicību parādā."
Un varbūt es gribu pateikt paldies, es nodomāju. Varbūt es gribētu pateikt labi darīts. Varbūt es gribētu pateikt es esmu tavā pusē.
"Es vairs negribu bēgt," es teicu.
Lugs apdomājās. "Es šodien pazūdu no šejienes."
"Labu veiksmi."
Lugs pēkšņi satvēra manu seju plaukstās, it kā gribētu mani noskūpstīt, un es saspringu. Viņš pat nemēģināja man tuvoties, tikai skatījās acīs, lai būtu drošs, ka es nepalaižu garām ne vārda.
"Bruģa ir bīstama vieta, Vega. Man šķiet, ka tu to jau esi sapratusi. Un nē, tas nebija negadījums. Tāpēc esi uzmanīga. Un neaizmirsti par kalnu slimību."
Viņš palaida mani vaļā, pagriezās un devās prom visu vienā plūstošā kustībā. Es stāvēju slimnīcas pagalmā, viena un neveikla, ar pilošu koka bļodu rokā, noskatīdamās viņam pakaļ.
"Pagaidi!" es saucu. "Kā tu zini?"
Viņš pagriezās un kādu brīdi soļoja atmuguriski, nevērīgi pamādams man ar roku. "Es kādu laiku palikšu Grāā. Varbūt tu paspēsi mani noķert. Ja tā tad tiksimies!" Un viņš atkal pagriezās. Es noskatījos, kā viņš pazūd Brugas
ielās, un tikai tad atgriezos slimnīcā.
*
Es atgriezos slimnīcā, un man vairs nebija laika domāt par Lugu tik daudz darbu vēl bija jāizdara. Uz grīdas bija mazāk cilvēku es redzēju, kā vairāki vīri paņem nestuves un dodas dziļāk slimnīcā. Viņi mani pat nepamanīja.
Es kādu laiku biju strādājusi Sillas slimnīcā, tāpēc darbs šeit bija mierinoši pazīstams. Es piepildīju ūdens bļodu, samērcēju ūdenī auduma gabalu un notīrīju kāda strādnieka seju, vienlaikus bubinot kaut ko maigu un mierinošu. Kilri valodā man tas izdevās labāk, bet es darīju visu, ko spēju. Strādnieks atvēra acis skatiens klīda pa telpu, nekur neapstājoties, un kaut ko murmināja pie sevis.
"Ko tu saki?"
"Tie bija visur, visur," viņš teica. Tad murmināja arvien straujāk un straujāk. "Zaļi mākoņi, rūgti es atceros tā, kā viņi man stāstīja. Vienmēr. Es neticēju, es neticēju, es domāju, ka viņu nav, ka tie ir tikai vecu sievu stāsti, bet viņi nāca, tumsa, rūgtums ko es varēju darīt? It kā es kaut ko varētu darīt. Viņiem taču ir no kaut kā jādzīvo, visiem viņiem."
"Kam?"
"Manējiem. Manai ģimenei. Ēst un dzert, un gulēt, un visu ko. Tāpēc jau es tur esmu." Viņš sāka klepot, un es pagriezu viņa galvu, lai tumšās gļotas varētu iztecēt no mutes.
"Kuššš, nerunā," es čukstēju un uzliku roku uz viņa pieres. Tā bija vēsa un mitra.
"Izskatās, ka šis būs dzīvotājs."
Es pacēlu acis, un tur bija Dārs, noliecies pār strādnieku, par ko es rūpējos. "Aiznesiet uz istabu." Vairāki vīrieši pacēla nestuves ar strādnieku un nesa tās prom. Tikai tad Dārs ievēroja mani.
"Ko tu te dari?" Viņa tonis bija nepelnīti ass, un es sarāvos.
"Es mēģinu palīdzēt."
"Vai tad es tev neteicu, lai tu paliec gultā? Tu esi slima tu pamodies tikai pirms stundas vai divām!"
"Man nekas nesāp."
"Bet vajadzētu!" viņš atcirta.
Un tā ari bija. Man būtu vajadzējis ciest sāpes. Patiesībā man nevajadzētu pat būt spējīgai pretoties Dāra pavēlei un piecelties no gultas. Es izmisīgi mēģināju atrast attaisnojumu kāpēc, kāpēc es nebiju vienkārši aizgājusi, kad bija šāda iespēja?
"Es… man likās, ka tu mani sauci…" es vārgi teicu, cenzdamās izklausīties apjukusi. "Man šķita, ka vajag palīdzēt."
Dārs saknieba lūpas, bet tagad viņa dusmas vairs nebija vērstas pret mani. Es biju uzminējusi: viņš nebija pārliecināts, ka satraukumā viņa burvestība ir darbojusies pareizi. Tikpat labi viņš, izrīkojot savus palīgus, būtu varējis nejauši iekļaut šajā grupā mani tādā gadījumā es tikai sekotu pavēlēm, kas domātas citiem, pret savu gribu. Muļķīga un bīstama kļūda.
"Kas te vispār notika?" es apjautājos.
"Negadījums raktuvēs. Un tieši šodien, kad nav Boorda ja viņš būtu bijis klāt, tad strādnieki vismaz nebūtu krituši panikā." Izklausījās, ka viņš ir vairāk noraizējies par cietušajiem strādniekiem nekā par mirušu magu. Es jau gribēju kaut ko vēl piebilst, bet Dārs stingri paskatījās uz mani. "Tas uz tevi neattiecas, svešiniec. Tu esi pārpratuši. Tu mums šeit neesi vajadzīga. Man tu neesi vajadzīga. Ej atpakaļ uz savu istabu. Prom. Un ātri!"
Tas sāpēja. Es zināju, ka viņš rīkojas pareizi, pārcērtot saikni starp mums, un tādas saiknes patiesībā taču nemaz nebija, bet tik un tā tas sāpēja.
"Pazūdi!" viņš patrieca mani kā suni, un kā suns es ari gāju tikai centos turēt galvu augšā un nesmilkstēt. Sāpes bija atgriezušās, man gribējās raudāt, un es vēlējos, kaut nekad nebūtu piecēlusies.
Bet tas viss bija tikai īslaicīgi. Es devos ārā, nevis uz savu gultu. Varbūt Lugām bija taisnība. Dāram noteikti bija taisnība. Es te nevienam nebiju vajadzīga.
Bet bija jau par vēlu. Pie durvīm mani sagaidīja divi sargi un mags apmetni ar kapuci. Šķita, ka viņa sejā ierakstītais riebums pat nebija personisks tā bija pastāvīga izteiksme. Un viņš man kādu atgādināja, bet es nevarēju saprast, ko.
"Vega," viņš teica. Tas nebija jautājums. Es paraustīju plecus.
"Es esmu Nadors, un manā pārziņā ir likums un kārtība Brugā. Tev jānāk man līdzi. Karalis vēlas tevi redzēt."
Viņš pēkšņi pasmaidīja, un es nodrebēju. Man bija diezgan skaidrs ja šis cilvēks smaida, tad nekas labs nav gaidāms.
Bet viņš bija burvis, un viņam blakus bija divi bruņoti sargi.
Es devos viņiem līdzi.
7. nodaļa
Draugs ir tikai aizbāznis caurumam sirdī.
Bruonu sakāmvārds
Es sekoju Nadoram pa mazajām, līkumainajām Brugas ieliņām, labi apzinoties, kā izskatos saburzīta, pa pusei slima un ar sargiem pie katra sāna. Bruģakmeņi jau bija sasiluši saulē un glāstīja manas kailās pēdas, tāpat arī sīkie zāles stiebriņi starp tiem. Ja es dziļi ievilku elpu, tad varēju sajust, ka gaiss smaržo ne tikai pēc manis pašas zālēm, bet ari pēc putekļiem un ziediem. Diena bija mierīga un skaista, un es biju vienīgā, kas spēja to izbaudīt, nepakļaujoties pārējo satraukumam un dusmām.
Cilvēki, sakrustojuši rokas, vēroja mūs no lieveņiem. Daži no viņiem pavadīja mani ar kliedzieniem. Svešzemniece. Ragana. Slepkava. Daži no viņiem skatījās man acīs. Citi rādīja aizsargājošus žestus. Es pieliku apzinātas pūles, lai atslābinātu žokli, es pat mēģināju smaidīt nemanāmi, lai viņi to neuztvertu kā apvainojumu, bet tomēr. Es nezināju, kas ar mani notiks, bet nojautu, ka tas nebūs nekas labs. Lai tā būtu: pēdējai dienai ir jābūt skaistai.
"Izturies pret karali ar cieņu. Neskaties viņam acīs. Nerunā, ja ar tevi nerunā. Neiebilsti. Runā tikai patiesību. Nestrīdies." Nadora vārdi krita kā akmeņi, un man bija sajūta, ka šī instrukcija domāta ne vien man, bet arī viņam pašam. Viņa augums bija saspringts kā uzvilkta stiegra, šķiet, tas vienmēr tāds bija: apsēsts ar pareizu rīcību, vienlaikus paklausīgs un nikns. Es tīši kļuvu par viņa pretstatu, es plūdu brīvi un bez domām, bez raizēm. Pat ja no tā nebija nekāda labuma… Man pašai bija vieglāk.