Ir taču kāda robeža, ciktāl cilvēku var novest, un, kad šī robeža ir sasniegta, vairs nekas nav darāms: tu plūsti prom, brīva un bezrūpīga, un, pat ja tev nepietrūkst raižu, tad pietrūkst vēlmes raizēties par sevi. Un pūļa nežēlība rada pati savu maģiju, kas pamazām iesūcas tevī: arī tev kļūst vienalga un tu kļūsti par to, ko viņi vēlas redzēt. Bez sāpēm, bez jūtām, bez nožēlas. Prom.
Es smaidīju.
Es saskatīju skaistumu bruonu celtnēs to naivajā neveiklībā, to vēlmē sarauties čokurā un saspiesties bariņos, turot sena kilri būvēta tornīša smaili. Dārzi bija nelieli un bieži vien tikai uz palodzēm, jo auglīga augsne šeit bija retums to aizskaloja lieti un aizpūta vējš. Bet cilvēki cīnījās un stādīja ziedus uz palodzēm, un viņi sāka man iepatikties. Ne ļoti nav nemaz tik viegli iemīlēt kādu, kas neapmētā tevi ar akmeņiem tikai tāpēc, ka baidās, bet pietiekami.
Pils bija pati lielākā Brugas celtne un viena no retajām, kurā savādais bruonu un kilri arhitektūras apvienojums šķita teju vai maģiski saskanīgs: robustās, zemās sienas savienoja torņu smailes, kas tiecās debesīs. Pelēks akmens balstīja mozaīkas, kas citādi sadruptu, smagi logu rāmji saturēja kopā smalkas vitrāžas un aizsargāja tās pret vēju un lietu. Pilij bija zema siena, aiz tās dažas ābeles, kas neapšaubāmi bija viens no lielākajiem galma dārgumiem. Es iztēlojos šos augļus, mazus un skābus, iemērktus cukurā un izceptus lielā krāsnī, kā mēs to mēdzām darīt Sillā.
"Priecājies?" viens no sargiem prasīja.
"Jā," es atbildēju, pat nepadomājusi, vai viņš vispār grib dzirdēt atbildi. "Bruģa ir skaista pilsēta."
"Mans brālis šodien bija raktuvēs. Visticamāk, viņš nomirs. Ja izrādīsies, ka tas ir tavs darbs… es tevi atradīšu." Viņa balss bija neizteiksmīga, bet tas tikai padarīja draudus skarbākus.
"Mēs viņu nepazaudēsim," Nadors teica. "Atrast nebūs grūti."
Es gribēju dusmoties uz viņiem. Tas padarītu visu vienkāršāku. Bet es atcerējos cilvēkus slimnīcā, un es atcerējos Boorda pēdējo elpas vilcienu.
"Es ceru, ka tavs brālis atlabs," es teicu.
Sargs neatbildēja.
*
Mēs gājām pa Brugas koridoriem klusumā, pustumsā. Es nevarēju saprast, kā viņi atrada ceļu šajā labirintā, ko divos dažādos laikos radījušas divas dažādas tautas ar mērķi uzcelt iespaidīgāko būvi visā pilsētā un pilnīgi atšķirīgiem priekšstatiem par to, kā tas darāms. Bet varbūt viņi nemaz nemeklēja ceļu; varbūt viņi vienkārši gāja uz riņķi, gaidīdami, kad es bezspēkā sabrukšu, sniedzot viņiem iemeslu pielietot spēku.
"Nador! Nador! Pagaidi!" Pēkšņi no sānu ejas pie mums steidzās Ronada. Viņa valkāja pelēkas drēbes sēru krāsā. "Pagaidi mani!"
Nadors apstājās.
"Kur jūs ejat?" viņa jautāja, tikko bija ievilkusi elpu.
"Pie karaļa."
"Tiešām? Dārs jau izlaida Veģu no slimnīcas?"
"Viņa var staigāt. Tātad viņai jāiet ar mums."
"Tas jā, bet vai viņš ir pārliecinājies, ka Vega nav slima?"
Nadors neatbildēja. Es sajutu nelāgu prieku par viņa apmulsumu.
"Padomā pats," Ronada teica. "Ja nu viņai ir kaut kāda lipīga kilriešu slimība… kaut kas tāds, kā dēļ saslima un nomira Boords. Un varbūt strādnieki ari, galu galā viņa taču pavadīja visu dienu slimnīcā."
"Tas neizklausās ticami," teica Nadors. Katrā ziņā man bija skaidrs, ka viņš negribēja tam ticēt.
"Tu esi gatavs riskēt? Riskēt ar karaļa dzīvību?"
Nadors klusēja.
"Mans draugs teica, ka man varētu būt kalnu slimība," es teicu. "Man gan nešķita, ka tas būtu īpaši bīstami."
"Tev varbūt ne," Ronada teica. "Bet Dārs man ne reizi vien ir teicis, ka tas, kas vienam sagādā tikko jaušamas neērtības, citam var būt nāves spriedums."
"Tev varētu būt taisnība," Nadors negribīgi atzina.
"Kas ir rakstīts likumos?" Ronada pacēla uzaci. "Dari visu, lai sargātu karali no ļauna sevī un citos, vai tas būtu gribēts vai negribēts."
"Man ir dota pavēle," Nadors teica.
"Likums ir augstāks par pavēli."
Nadors bridi stāvēja sažņaugtām dūrēm, neko neteikdams.
"Un tas izskaidro Boorda nāvi," es teicu un neviļus pakāpos atpakaļ ja nu gadījumā es apdraudu viņus visus. "Ja es esmu slima, pati to nezinot, tad ari Boords nevarēja zināt…"
Nadors pagriezās pret mani. Pat pustumsā varēja redzēt, ka viņš ir nobālējis. "Paliec šeit. Es eju uz slimnicu runāt ar Dāru. Ronada, paliec ar viņu!"
"Šeit?" Ronadas balsī mijās pārsteigums ar nepatiku. "Tumšā, putek|ainā koridorā?"
"Ko tad tu gribi?"
"Nesatraucies. Es viņu aizvedīšu drošībā. Bez tam sargi būs ar mums."
Nadors satraukti pielika dūri sev pie lūpām. "Labi. Uz tavu atbildību." Un viņš aizsteidzās pa tuneļiem.
Ronada pagaidīja, līdz Nadors pazūd acīm, tad satvēra mani pie rokas un veda tālāk pa gaiteņiem.
"Uz kurieni mēs ejam?" viens no sargiem jautāja.
"Jūs manis pēc varat nekur neiet," Ronada atteica. "Bet Vegai ir jānomazgājas. Vesela vai slima, bet viņa smird."
Viņa gāja ātri, un sargi mums sekoja.
"Viens no jums var aiziet uz virtuvi, mums ir jāpaēd," Ronada teica, pat nepapūlēdamās paskatīties atpakaļ. Pēc brīža mums sekoja vairs tikai viens kāju pāris.
"Un tu stāvi šeit," Ronada izrīkoja otru, apstājusies pie koka durvīm. Sargs mēģināja protestēt, bet pietika viena skatiena, lai viņš apklustu. "Tu taču negribi teikt, ka tāds vienkāršs ļautiņš kā viņa varētu kaut ko nodarīt magam?" viņa stingri noprasīja. "Vai ari tev ļoti gribas skatīties, kā viņa mazgājas?"
Sargs nikni izslējās, un Ronada pamāja ar galvu, ievilka mani dziļumā un aizvēra durvis aiz mums. Tikai tad, kad mēs bijām palikušas vienas, viņa sāka klusi smieties.
"Tas bija aizraujoši," viņa teica. "Mans brālītis taču ir smieklīgs, vai ne? Tikai nesaki, ka tu nezināji Nadors ir mans brālis."
"Jūs neesat līdzīgi," es teicu.
"Paldies visiem gariem, ne," Ronada smaidot teica. "Nu nesaki, ka viņš nav smieklīgs."
"Iespējams, es nogalināju Boordu," es teicu. Manas lūpas bija sastingušas.
"Neesi nu stulba," Ronada atteica. "Ja tu būtu slima, tad Dārs nebūtu ļāvis man pat tuvoties tev. Tā ka ar tevi viss ir kārtībā nu, vai vismaz būs, kad būsi nomazgājusies. Nāc."
Un es sekoju viņai, pie sevis prātodama, kāpēc tad vispār bija nepieciešams mani aizkavēt. Lai ari, jāatzīst, doma par vannu un maltīti mani kārdināja stipri vairāk nekā iespēja satikt Brugas karali.
*
Telpa, kurā Ronada mani ieveda, nelīdzinājās nevienai, ko es biju redzējusi iepriekš. Tās centru aizņēma milzīgs vara katls, zem kura bija iedegta uguns, bet apkārt gan iekštelpā, gan terasē bija izvietotas dziļas vannas. Es izgāju uz terases un redzēju, ka no tās paveras skats uz nelielu iekšpagalma dārzu.
"Skaisti, vai ne?" Ronada klusi teica, nostājusies man blakus. "Iespējams, šī ir mierīgākā vieta pasaulē vai vismaz Brugā. It īpaši tagad. Viss notiek tik strauji, ka man pat nav bijis laika ieklausīties pašai savās domās."
Es paskatījos uz Ronadu. Magi parasti nav tik runātīgi un atvērti bet varbūt tāpēc viņa arī nebija atzīta par labu magu. Un kas gan es tāda biju, lai viņu vērtētu? Tikai vienkāršs ļautiņš, eksotiska svešzemniece, ne vairāk.
"Es sagatavošu vannu, un tad jau ēdiens būs klāt," Ronada teica. "Reizēm man šķiet, ka Dāram vispār nav ožas vismaz, spriežot pēc tām ziedēm, ko viņš par visām varītēm cenšas citiem uzsmērēt."