Es iesmējos. "Es būtu pateicīga gan par vannu, gan ēdienu. Bet tev nekas nav jādara manis dēļ."
"Nomierinies. Tu jau tā esi pārāk daudz kam gājusi cauri." Ronada iestūma mani ērtā dīvānā. "Sēdi."
Es centos protestēt.
"Es teicu sēdi," Ronada stingri teica, un es attapos un paklausīju. Tas nu gan būtu dīvaini, ja vienkāršs cilvēks pretotos magam. Drīz es ieslīgu pussnaudā, skatīdamās dārzā un klausīdamās, kā guldzēdams tek ūdens. Mani iztraucēja tikai sarga klauvējiens mums bija atnests ēdiens.
Uz lielā šķīvja bija izkārtoti gabaliņi dažādu eksotisku ēdienu eksotisku pat bruonu gaumei. Es atpazinu balto kazas sieru, maizi un laina saknes (lai arī man nebija ne jausmas, kā tās sauc bruonu valodā), taču lielākā daļa ēdienu izskatījās gardi, bet pilnīgi nepazīstami. Sargs bija sagādājis arī lielu krūzi sidra un divas bieza stikla glāzes.
"Paldies," es teicu.
"Nerunā, ēd," Ronada teica un iesmējās. Es vairs nevilcinājos man tikko pietika pieklājības ēst lēni un izgaršot ēdienu. Tas patiešām bija neparasts; vieglais, skābenais sidrs padarīja maltīti patiesi izsmalcinātu un mani nedaudz apreibušu. Kādu bridi mēs runājām par ēdienu es centos iemācīties bruonu valodas vārdus katrai no sastāvdaļām. Ronada savukārt jautāja vārdus kilri valodā un, man par lielu pārsteigumu, bija gan patiesi ieinteresēta valodā, gan arī ātri to apguva. Jau drīz es sapratu, ka Ronada jau diezgan labi zina kilri valodu. Viņa gan runāja stipri poētiski un nedaudz stīvi, bet tik un tā bija viens no retajiem bruoniem, kas bija papūlējušies apgūt mūsu mēli.
"Es mācījos no dziesmām un dzejas," Ronada teica. "Jūsu valoda ir tik atšķirīga no bruonu es nesaprotu visu, bet tik daudz, cik saprotu… jūs dzīvojat tik dziļā, tik bagātā valodā."
Līdz tam man bija grūti viņu pieņemt. Viņa bija pārāk skaista, pārāk patīkama, pārāk laba dziedātāja un piedevām vēl mags. Bet brīdī, kad viņa ierunājās par "dzīvošanu valodā" tik vienkārši, it kā tas būtu pašsaprotami, es piedevu viņai visu jo ari es piederēju valodai vairāk nekā jebkurai vietai, vēl jo mazāk cilvēkiem.
Tikko maltīte bija beigusies, Ronada steidzināja mani uz vannu, kas bija novietota tieši starp istabu un terasi, sniedzot gan skatu uz pili, gan vismaz nosacītu nošķirtību. Tiesa, mana nošķirtība patiešām bija ļoti nosacīta Ronadai nebija ne mazākās vēlmes ļaut man izģērbties vienatnē. Es jutos spiesta pasteigties, citādi viņa būtu izģērbusi mani pati. Es klusībā pateicos visiem gariem, ka vismaz vanna bija dziļa un ūdens viegli duļķains. Tas garšoja pēc vara un vēl kaut kā, ko nevarēju īsti atpazīt.
"Kalnu ūdens," Ronada teica, it kā būtu nolasījusi manas domas. Un tajā mirklī es biju tik vienkārša un rāma, un uzticības pilna, ka, iespējams, viņa patiešām lasīja manas domas pietiekami, lai man nebūtu jārunā.
"Kāpēc tu par mani tā rūpējies?" es pēc brīža jautāju. Man bija bail izjaukt mirkļa burvību, bet man bija tas jāzina.
"Mans skolotājs man lika," Ronada viegli atbildēja.
"Tev ir skolotājs?" Es biju pārsteigta. Kilri mācekļiem nebija ļauts nēsāt atpazīšanas zīmes, pirms viņi bija atzīti par pilnvērtīgiem magiem.
"Jā. Viņš ir ļoti labs, un es vēl joprojām daudz ko mācos. Tagad gan tam būs mazāk laika, jo viņš kļūs par raktuvju magu Boorda vietā," Ronada atteica. "Kas ir?"
"Kas ir kas?"
"Tu saspringi. Tik daudz jau es sajutu."
"Taisnība." Es pieliku apzinātas pūles, lai atslābtu. Tas nebija viegli, bet man vismaz izdevās radīt iespaidu, ka esmu mierīga. Es iedzēru kārtīgu malku sidra un ieslīgu dziļāk ūdenī. Man jau būtu vajadzējis pierast pie Ronadas skatiena, bet tas vēl joprojām lika man justies neveikli.
"Stāsti, kas ir?" viņa nerimās.
"Man nepatīk… Man nepatīk tie jūsu skolotāji. Un mācekļi… Bija viena meitene, Ange, Boorda mācekle." Es paberzēju pieri, mēģinādama sakārtot domas. "Viņa izskatījās nobijusies."
"Ange? Nobijusies?" Es varēju ticēt Ronadas pārsteigumam pirmajā mirklī, ieraugot Angi, viņa bija šķitusi tik pārdroša.
"Tikko ieradās Boords…"
"Mans skolotājs ir ļoti labs," Ronada ātri teica. "Es no viņa nebaidos. Tev ari nav jābaidās."
Tu taču to nezini, es nodomāju. Tu nevari to zināt. Tu esi iemācījusies būt apmierināta un laimīga tu esi iemācījusies viņu mīlēt. To visu viņš tev ir iemācījis, un tu pat nevari zināt, ko patiesībā jūti, ja vien nesalauz sevi un ari viņu. Un, pat ja tu zinātu, ko gan tas tev dotu? Tu nevarētu ne aiziet, ne pazust, tu būtu piesaistīta viņam, un starp jums vairs nebūtu pat izlikšanās.
Bet es neko no tā viņai nepateicu.
"Tev kaut kas ir pret magiem, vai ne?"
Es klusēju.
"Vega." Viņa viegli pieskārās manai rokai. "Uzticies man."
Un, protams, es būtu varējusi viņai neuzticēties neteikt viņai ne vārda. Bet es taču biju tikai vienkāršs cilvēks, vai ne? Es nevarētu noraidīt maga aicinājumu runāt.
"Es reiz kādu pazinu. Mācekli. Es zinu, kā viņa cieta." Es runāju lēni, ar grūtībām meklēdama ceļu starp puspatiesībām.
"Par ko tu runā?"
"Viņa bija mācekle. Pavisam vēl bērns. Viņa teica, ka skolotājs dara viņai pāri, ka viņa vairs negrib mācīties, ka viņa grib atpakaļ mājās."
- Kas noticis, mīļā? Skolotājs Zaks teica, ka tu esot slima. Tev ir drudzis? Mēs atnesām zupu.
- Es negribu zupu. Es gribu mājās. Mammu, tēti, es gribu mājās.
- Tu raudi tikai tāpēc, ka esi slima, Nela. Ēd zupu. Skolotājs Zaks teica, ka tu drīz izveseļosies.
- Es negribu izveseļoties.
- Skolotājs Zaks teica, ka tu esot ļoti apdāvināta.
- Es gribu mājās.
- Ja negribi ēst, tad ej gulēt. Tevjāpaguļ.
- Es negribu.
- Pagūli kārtīgi, tad tu būsi vesela, bērniņ. Tu izaugsi liela un būsi pati skaistākā burve pasaulē.
- Un tad tu manī klausīsies?
"Tā mēdz būt," Ronada teica. "Ar bērniem tā mēdz būt."
"Neviens viņai neticēja. Ne mamma, ne tētis."
"Viņa izauga un saprata, ka tas bija vajadzīgs," Ronada teica. "Es zinu. Es izaugu."
"Viņa nomira."
"Kā tu zini? Kas viņa tev bija?"
"Mana māsa," es teicu. "Nela." Es aizvēru acis. Lai ari asaras bija pavisam saprotamas.
"0, tavā ģimenē bija burve," Ronada teica. Viņas balss bija mainījusies it kā pēkšņi viņa būtu sākusi mani cienīt. "Tavi vecāki noteikti ar viņu ļoti lepojās."
"Protams," es teicu.
Tie bija meli.
*
"Bet tas daudz ko izskaidro," Ronada pēc pārdomu brīža teica.
"Ko tad?"
"To, ka tu spēji pretoties Boordam. Varbūt ari tevī ir magu asinis."
Es nevarēju novaldīties nenoskurinājusies.
"Vai ari vienkārši tev ļoti nepatīk magi. Un tāpēc."
"Drīzāk jau tā." Ūdens bija kļuvis vēss, vai ari man tikai tā likās. Es piecēlos un sāku mazgāties, cenzdamās neievērot Ronadas skatienu.
"Es saprotu, ka tu ienīsti magus. Un Boords noteikti neuzlaboja tavu priekšstatu par mums."
"Nē."
"Tu noteikti brīnies, kāpēc es ar viņu biju kopā."
"Jūs bijāt kopā?" Es ieskatījos Ronadas sejā un pārsteigta atklāju tur skumjas un nostalģiju.
"Mēs bijām precējušies."
Es steidzīgi saziepēju matus, lai man būtu attaisnojums noslēpt savu sejas izteiksmi. Es nebiju zinājusi. Nebiju pat nojautusi. Lai ari man droši vien būtu vajadzējis to pamanīt, ja es būtu bijusi mazāk aizņemta pati ar sevi.