"Vai tu esi precējusies, Vega?"
"Nē, protams, ne."
Viņa iesmējās par manas atbildes asumu. Bet es nevarēju iedomāties, ka varētu jebkad kādam uzticēties tiktāl, lai piesaistītu sevi viņam ar maģiju, kas, ja varēja ticēt leģendām, varēja ilgt visa mūža garumā un vēl pēc tam. Jā, bruonu laulības ceremonija bija vienkāršāka un saprotamāka nekā kilri sarežģītie rituāli, bet būtība palika tā pati: divi cilvēki, kas ir savienoti ar grūti saraujamām saitēm, kas varēja būt vēl spēcīgākas par tām, ko veido skolotājs un māceklis. Pēdējās vismaz varēja pārtraukt pēc mācību beigām.
"Es viņu mīlēju," Ronada teica. Viņa skatījās savā atspulgā ziepjainajā ūdenī. "Un pēc tam… Pēc tam es viņu vienkārši pazinu. Un es domāju, ka viņš pazina mani un zināja, ko var atļauties man nodarīt. Cik tālu var iet, pirms pārtrūkst tas, kas mūs vieno."
"Piemēram, es."
"Piemēram, tu. Tas mani nepārsteidza ne vismazākajā mērā. Bet nevarētu teikt, ka es nepriecājos, uzzinot, ka starp jums nekas nav noticis."
"Man žēl," es teicu.
"Tu jau tur neko nevarēji darīt." Viņa brīdi klusēja, ieklausījās sevī. "Un es vēl joprojām viņu mīlu. It kā viņš nepavisam nebūtu miris. It kā viņš būtu tepat."
"Kā gars," es teicu.
Ronada satraukti paskatījās uz mani. "Jā. Kā mirušā gars."
Es nodrebēju, un viņa pasniedza man siltu dvieli. "Nesaaukstējies. Dārs man galvu noraus, ja tu saslimsi."
Es vārgi pasmaidīju un sāku slaucīties.
"Kā tu domā, Vega, vai cilvēki vispār kādreiz nomirst? Vai viņi nomirst un aiziet? Vai ari paliek ar mums? Kā tev šķiet?"
"Es nezinu."
"Bet tava māsa, Vega, kā ir ar viņu? Vai viņa ir mirusi?"
"Nē," es teicu. "Nē, viņa nav mirusi." Un ari tā bija tikai pa pusei patiesība.
8. nodaļa
Mags, kas izliekas, ka tāds nav, ir izdzimtība pret maģijas dabu: maģijai ir jātiek pielietotai.
Šādi monstri pastāv un ir redzēti mūsu zemē, lai arī viņi nav bieži sastopami: tieksme uz slepenību un nodevīgumu parasti tiek atklāta apmācību sākumā un mācekļi tiek pamesti, nogalināti
vai trepanēti.
Slēptie magi tiek sodīti ikvienā civilizētā zemē un tāpat daudzās necivilizētās; soda mēri ir dažādi no nāves līdz mūža ieslodzījumam vieninieka kamerā. Paši magi lielākoties dod priekšroku nāvessodam.
no Kilri likumu grāmatas 3. da|as "Maģija un tās noziegumi"
"Te būs tavas drēbes." Ronada sniedza man vienkārša piegriezuma zilu kleitu. "Es pati to izvēlējos."
"Skaista." Rūpīgais, smalkais adījums piekļāvās pie manas ādas, un es gribot negribot sāku pārdomāt, vai šī nav viena no dārgākajām lietām manā īpašumā. "Tik smalka dzija."
"Brugas kalnu jērs," Ronada paskaidroja. "Tam līdzīga nav visā Bruonā."
"Un vēl jo mazāk Kilri," es atsaucos. Ronada staroja lepnumā.
"Apsēdies, Vega. Es sakārtošu tev matus."
Es paklausīju. Viņa izturējās drīzāk kā kalpone, bet es ne uz mirkli neļāvu sev aizmirst, ka patiesībā viņa ir mags: es apzināti piespiedu sevi pakļauties, lai arī tas šķita aplam. Un arī patīkami: neviens nebija sakārtojis man matus kopš agras bērnības. Es aizvēru acis un ļāvu viņai darboties, klausīdamās viņas dungošanā. Šo melodiju es, šķiet, atcerējos no dziedāšanas tavernā, bet varbūt tā bija pavisam cita dziesma. Tad vēl cita melodija un vēl, līdz viņa nonāca pie dziesmas par mirušo mīļoto, kuru es atcerējos skaidri galvenokārt vārdu dēļ.
"Tā ir brugiešu dziesma?"
"Jā. Mēs parasti dziedam bruonu dziesmas no zemienes, bet šī te ir radusies Brugā. Patiesi mūsu." Es dzirdēju viņas smaidu. "Tā ir skaista. Un patiesa. Un tavi mati ir kārtībā."
Es pieskāros savai galvai. Mani mati bija savīti sarežģītā brugiešu bizē, ikviena matu šķipsna nostiprināta pret skarbajiem vējiem. Nepavisam ne līdzīgi Ronadas pašas mežonīgi plandošajiem matiem.
"Un tagad mums jāskrien, lai paspētu pie mana skolotāja, pirms Nadors mūs ir atradis."
Mēs gājām ātri, un abi sargi neapmierināti klumburoja līdzi. Beidzot Ronada pieklauvēja pie zemām koka durvīm. Es noriju siekalas. Man bija nelāga priekšnojauta attiecībā uz šo vietu.
"Ejam iekšā, viņš mūs gaida," Ronada teica. Viņa ar žestu lika sargiem stāvēt pie durvīm un ievilka mani istabā.
Pie loga, kas pavērās uz kalnu upes pusi, stāvēja kāds vīrietis.
Es atkāpos. Ja šeit nebūtu Ronadas un ja ārpusē nestāvētu sargi, es būtu metusies bēgt.
"Nela," viņš teica. "Nela, kā tu esi izaugusi."
Es paspēru vēl soli atpakaļ un pacēlu galvu ierasti spītīgā žestā. Viņa acis pa šiem gadiem bija kļuvušas bālākas un seja bija grumbu izvagota.
"Tu gan neesi," es teicu.
Viņš pasmaidīja, it kā mana poza un balss būtu atsaukusi viņam prātā kādas patīkamas atmiņas.
"Es tevi gaidīju jau ilgi."
"Tu esi Nela. Nevis tava māsa. Tu." Ronada izklausījās vairāk aizvainota nekā pārsteigta.
Mans skolotājs mūsu skolotājs nekustīgi stāvēja pie loga.
"Mans vārds ir Vega," es stīvi teicu, izmisīgi cenšoties atgūt savu es. "Es esmu tulks."
"Nu protams," Ronada atcirta. "Ne jau mele un sava skolotāja nodevēja. Mirusi. Tu teici, ka viņa ir mirusi."
"Ronada, izbeidz." Skolotājs Zaks nenovērsa skatienu no manis. "Tu beigsi par to domāt. Un ne ar vienu par to nerunāsi. Nekad. Skaidrs?"
Atbilde nesekoja. Zaks beidzot paskatījās uz viņu. "Jā, viņa bija mana mācekle. Tas bija ļoti sen. Un tā ir mana vaina. Viss, kas ar viņu ir noticis. Kas viņa ir tagad."
Es sakodu zobus. Es ar viņu nerunāšu. Un ko tad es varētu teikt? Ka tā nav viņa vaina? Ka es pati sevi esmu salauzusi un pēc tam vainojusi viņu? Vai ka es jau no paša sākuma esmu bijusi nepareiza, un tāpēc viss bija tik nepareizi? Protams, tā bija viņa vaina. Viss, kas es esmu, tikai viņa kļūda.
"Es saprotu," Ronada teica. Viņas balss bija klusa, bez izteiksmes, kādai tai arī jābūt, ja tavs skolotājs tev ir devis pavēli, kurai tu nevari nepakļauties. Es nikni paskatījos uz
Ronadu. Vai viņa tiešām nesaprata? Vai ari tagad viņa aizstāvētu Zaķu, teiktu, ka viņš ir labs skolotājs?
Viņa palūkojās uz mani. Viņas skatienā es redzēju tikai žēlumu. Un savādu, nepamatotu lepnumu it kā viņa būtu labāka par mani, gudrāka, spējīgāka.
"Ej nu, Ronada," Zaks teica. "Un nesaki nevienam."
Viņa pamāja ar galvu un izslīdēja no istabas, klusi aizvērdama aiz sevis durvis.
*
Es paliku divatā ar Zaķu. Man vajadzēja pielikt visus spēkus, lai mainītu pozu no saspringti sakrustotām rokām uz atvērtāku stāju, kas sniedza man kustību brīvību, ja viņš paspertu kaut soli uz manu pusi. Es vairs nebiju bērns. Es savā prātā biju šo ainu izspēlējusi jau simtiem reižu: viņš man tuvojas, lai pieskartos, lai viņa griba kļūtu par manējo, un es izlaužos, es situ, un man pietiek spēka, šoreiz man pietiek spēka.
Viņš pat nepakustējās.
"Nela," viņš klusi teica. "Es par tevi domāju. Katru dienu."
"Mans vārds ir Vega."
Viņš nopūtās un pamāja. Tad ielēja sev glāzi ūdens un otru acīmredzot man. It kā viņš patiešām domātu, ka es kaut ko pieņemšu no viņa rokām. Es gribēju pateikt, ka neņemšu, ka man vispār neko nevajag. Bet es valdījos.
"Labi. Lai būtu Vega." Viņš apsēdās krēslā un atbalstīja galvu pret roku. Viņš pat nepiedāvāja man ūdeni. Acīmredzot pietiekami labi nojauta, kā es uz to reaģētu.
Kādu laiku mēs stāvējām klusumā. Man nebija, ko teikt.
"Es zinu, ka tu to izdarīji," viņš beidzot teica. "Es nezinu, kā, un man pat ir bail jautāt, bet es zinu, ka tā biji tu."